Kā risināt parādu strīdu pirmstiesas stadijā (I)

Komersanti laikus nemaksā cits citam par saņemtajiem pakalpojumiem un precēm, un arī privātpersonas mēdz aizmirst par savām saistībām. Parādu nemaksāšana ne vienam vien komersantam var kļūt par izšķirošo „melno punktu” darbības turpināšanai. Taču tiesas procesi Latvijā velkas ļoti ilgi, var izmaksāt dārgi, bet laiks negaida. Tad rodas jautājums – vai tomēr nav iespējams risināt konfliktu bez tiesas starpniecības?

Vai un kādēļ parādu vajag atgūt

Kā liecina Ārpustiesas parādu piedzinēju asociācijas dati, pērn parādu piedzinējiem nodotas 44 927 juridisko personu lietas kopsummā par 52 milj. latu. Savukārt privātpersonu lietu skaits - 379 558, un kopējā piedziņas summa – 104,6 milj. latu. No visām iesniegtajām lietām tiesvedība brīdinājuma kārtībā sākta 3589 gadījumos, bet prasījuma kārtībā - 2239 gadījumos.

Taču ne vienmēr jānolīgst profesionāli parādu piedzinēji, jo ar parāda atmaksu, izmantojot jurista pakalpojumus, iespējams var tikt galā pašu spēkiem. Taču jāpatur prātā viens: ārpustiesas parādu piedziņas joma Latvijā šobrīd nav sakārtota, nav normatīvo aktu, kas precīzi regulētu šo procesu, un tādēļ ir ļoti jāuzmanās, lai nepārkāptu trauslo likumības robežu.

"Jāpatur prātā viens: ārpustiesas parādu piedziņas joma Latvijā šobrīd nav sakārtota, nav normatīvo aktu, kas precīzi regulētu šo procesu."

Advokātu biroja „Sorainen” zvērināts advokāts Jānis Līkops dod padomu: „Ja darījuma laikā rodas strīds par nenokārtotiem maksājumiem, tad vispirms svarīgi atbildēt uz jautājumu – kādēļ parāds vispār jāpiedzen? Vai tādēļ, ka parāds finansiāli ir svarīgs, vai arī principa dēļ (mēdz būt arī tā), lai demonstrētu pārējiem klientiem, ka nemaksāt nedrīkst, kaut arī parāda piedziņa izmaksās vairāk par iespējamo ieguvumu. Reizēm finansiāli izdevīgāk var būt parādu aizmirst vai tā piedzīšanu atlikt uz nenoteiktu laiku.”

Ja vien iespējams, vienkāršāk, ātrāk un lētāk parasti strīdu ir atrisināt ārpustiesas kārtībā, norāda advokāts. Taču jau pašā strīda sākumposmā ir jānovērtē, vai no parādnieka vispār iespējams kaut ko piedzīt. Parāda atgūšanas veidi var būt dažādi. Tomēr, ja vienam kreditoram parādu ir izdevies atgūt vienā veidā, tas nenozīmē, ka citam tas izdosies tikpat viegli, jo šajā procesā svarīgi ir visi apstākļi, tostarp cilvēciskais faktors un personiskās attiecības, brīdina J. Līkops.

Pirmais nosacījums – kavēties nedrīkst

„Minēšu kādu gadījumu no mūsu prakses 2009. gadā. Cilvēki bija iemaksājuši avansus dzīvokļu iegādei, bet projekta attīstītājs faktiski bija maksātnespējīgs. Sākotnēji viņi parādniekam pieprasīja atmaksāt pilnu parāda pamatsummu un nokavējuma procentus. Pēc ilgām pārrunām no parādnieka izdevās atgūt vien 30-40 procentus no pamatsummas, un kreditori bija priecīgi par to pašu.

Secinājums ir tāds, ka, protams, var četrus vai piecus gadus tiesāties un censties pierādīt savu taisnību (un droši vien tiesā to arī izdarīt), bet mēdz gadīties, ka uzņēmuma īpašnieki šajā laikā to būs galīgi iztukšojuši no līdzekļiem (nelikumīgi, bet praksē tā notiek), un cilvēks, pirmajā tiesu instancē pat vinnējot, no parādnieka neko nespēs atgūt. Tikmēr komersants varbūt vispār būs beidzis pastāvēt, lai gan spēja atmaksāt daļu parāda tajā laikā, kad prasība tika iesniegta tiesā. Tāpēc ir vērts padomāt par izlīgumu un kompromisiem,” uzsver J. Līkops.

Ja ar sarunām problēmu nav izdevies atrisināt, tad nākamais solis ir ļoti aktīva un savlaicīga rīcība. „Pie mums nereti ierodas klienti, kam parāds vai prasījums radies pirms gada vai pat senāk. Šajā laikā varbūt ir bijušas kādas pārrunas, kāda elektroniska sarakste, bet citas aktīvas darbības nav veiktas. Tas nozīmē, ka var būt nokavēti termiņi: saskaņā ar Maksātnespējas likumu kreditora pieteikšanās termiņš ir samērā īss – mēnesis no parādnieka maksātnespējas pasludināšanas un attiecīga ieraksta izdarīšanas maksātnespējas reģistrā. Šis termiņš bieži ir nepietiekams, lai sagatavotu un parādnieka maksātnespējas administratoram iesniegtu atbilstošu kreditora prasījumu un to pamatojošos pierādījumus.

"Ir savlaicīgi jārūpējas par pierādījumu nodrošināšanu."

Tā, piemēram, vienas jaunuzceltas ēkas īpašniekam (projekta attīstītājam) radās pretenzijas pret celtniekiem par nekvalitatīvi uzbūvētu ēku, taču šā objekta ģenerāluzņēmējs kļuva maksātnespējīgs. Lai iesniegtu kreditora pieteikumu maksātnespējas administratoram, minētā mēneša laikā ēkas īpašniekam ar dokumentiem bija jāpierāda būvniecības defektu esamība, ģenerāluzņēmēja vaina un defektu novēršanas izmaksu apmērs.

Pirmkārt, ziemā to bija grūti izdarīt, jo, piemēram, jumts un bruģis bija apsnidzis. Otrkārt, māja jau pusgadu bija apdzīvota, un tādēļ defekti varēja būt radušies ēkas nepareizas ekspluatācijas dēļ. Tas nozīmēja, ka nepieciešama būvekspertīze, kas maksā dārgi un aizņem daudz laika. Treškārt, ja tiktu pierādīta būvnieku vaina, tad vēl jāpamato, cik liela atlīdzība pienākas par konstatētajiem defektiem, un to savukārt varēja novērtēt tikai potenciālie defektu novērsēji. Visi šie pasākumi aizņēma vairāk nekā mēnesi. Tātad bija skaidrs, ka no administratora, visticamāk, tiks saņemts atteikums atzīt ēkas īpašnieka kā kreditora prasījumu. Tieši laika trūkuma dēļ izvērsās kreditoram visai neizdevīga situācija. Vai bija iespējams rīkoties savādāk?”

Neaizmirst par pierādījumu nodrošināšanu savlaikus

J. Līkops uz šo jautājumu atbild tā: „Ir savlaicīgi jārūpējas par pierādījumu nodrošināšanu. Tiklīdz jūtams, ka biznesa attiecībās kaut kas nav kārtībā, līdztekus sarunām un mēģinājumiem panākt vienošanos ir jāraksta arī oficiālas vēstules. „Vēl ir iespēja piesaistīt tiesu izpildītājus, lūdzot fiksēt kādus konkrētus faktus. Tas nemaksā īpaši dārgi, bet tiesu izpildītāja sastādīto aktu apstrīdēt ir samērā sarežģīti vai pat neiespējami. Tomēr tiesu izpildītājs fiksēs tikai faktus (piemēram, ka sienā ir plaisa), bet to interpretācija ir ekspertu kompetencē (piemēram, ka šī plaisa ir defekts).”

Savu interešu aizstāvībai nereti ļoti lietderīga ir apvienošanās kreditoru grupās. Ja vairākiem patērētājiem ir salīdzinoši neliels un turklāt vienveidīgs prasījums pret vienu personu, tad nav lietderīgi katram algot juristu, lai panāktu savu interešu aizstāvību.

Parādnieka maksātnespējas procesa ierosināšana nevar būt pašmērķis, bet tā bieži vien motivē otru pusi ātrākai rīcībai. „Maksātnespējas procesa ierosināšanai ir vēl kāda, manuprāt, nenovērtēta priekšrocība – tā ir iespēja iegūt informāciju. Līdz maksātnespējas procesam kreditoram faktiski nav iespējams iegūt jebkādu informāciju par parādnieku: publiskie dati ir novecojuši, bet aktuālākas informācijas nav. Maksātnespējas procesa ierosināšana var dot vēl vienu iespēju – savlaicīgi apstrīdēt tos darījumus, kurus vēl ir iespējams apstrīdēt,” skaidro J. Līkops.

Turpmāk vēl.