Šaubu nav: valstij jādara viss, lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu, jo Labklājības ministrijas (LM) rīcībā esošās Eiropas Komisijas prognozes liecina, ka mūsu nākotne pārlieku rožaina neizskatās. Dati par Latvijas iedzīvotāju vecumstruktūru no 1987. gada līdz 2057. gadam liecina, ka iedzīvotāju skaits samazinās un samazināsies arī turpmāk. Salīdzinot summāro dzimstības koeficientu – bērnu skaitu uz vienu sievieti -, redzams, ka 1988. gadā uz katru sievieti Latvijā bija 2,2 bērni. Zemāko summārās dzimstības koeficienta punktu Latvija pieredzēja 1998. gadā, kad uz katru sievieti bija 1,1 bērns, pēdējo gadu augstāko punktu sasniedzām 2008. gadā, kad uz katru sievieti Latvijā bija 1,4 bērni, bet 2009. gadā – 1,3 bērni.
Dzimstība strauji samazinās. Tomēr nevar teikt, ka tajā vainojami tikai robi vai labumi valsts pabalstu sistēmā. LM salīdzina: pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad bērnu dzima visvairāk, bija maternitātes pabalsts, bērna piedzimšanas pabalsts, bērna kopšanas pabalsts, bērna audzināšanas pabalsti maznodrošinātām ģimenēm, pabalsti daudzbērnu ģimenēm un vientuļām ģimenēm, kā arī pabalsts par bērnu invalīdu.
Deviņdesmitajos gados valsts atbalsts bērniem bija daudz mazāks – saglabājās tikai maternitātes pabalsts, bērna piedzimšanas pabalsts, bērna kopšanas pabalsts, kā arī tika ieviests ģimenes valsts pabalsts un neapliekamais minimums par apgādājamajiem. Jā, tad bērnu dzima mazāk.
Savukārt pašlaik, kad bērnu dzimst pavisam maz, ir gan maternitātes, gan paternitātes un 2005. gadā ieviestais vecāku pabalsts, kā arī bērna piedzimšanas un kopšanas pabalsts, ģimenes valsts pabalsts, arī pabalsts par bērnu invalīdu un neapliekamais minimums par apgādājamo. Tomēr bērni nedzimst.
LM Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece saka: „Varam pieņemt, ka dzimstību kaut nedaudz veicināja vecāku pabalsta ieviešana. Tomēr drīzāk dzimstības pieaugumu no 2005. gada līdz 2008. gadam veicināja vispārējā ekonomiskā situācija valstī: ilūzija, ka tā būs vienmēr – darbs, ienākumi, attīstība.”
Brīdī, kad sākās krīze, dzimstība strauji samazinājās, lai arī nevar teikt, ka ir likvidēts valsts atbalsts vecākiem. Protams, pabalsti ir samazināti – kā jau viss krīzes laikā, tomēr atbalsts ir. Tikmēr kopējā ekonomiskā situācija un „krējuma gados” iegūtā kredītu nasta dara savu. Ne velti mēdz ironizēt, ka pēdējo gadu efektīgākā pretapaugļošanās metode ir hipotekārais kredīts.
Lemj, ka ģimenes valsts pabalstam vajadzīga reforma
Latvijas ģimeņu sociālo aizsardzību pašlaik veido valsts sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī vajadzības gadījumā – sociālie pakalpojumi un sociālā palīdzība. Jāpiemin gan, ka no visa sociālās apdrošināšanas pakalpojumu klāsta 2010. gadā atbalsts ģimenēm (maternitātes, paternitātes un vecāku pabalsts) veidoja tikai 4,7%, bet lielākais pakalpojumu „tortes gabals” (apmēram trīs ceturtdaļas) tika pensiju saņēmējiem, pa kumosam atstājot nodarbinātībai, darba negadījumiem, invaliditātes un slimību pabalstu izmaksai.
Sociālo pabalstu joma līdz šim starp budžeta līdzekļu samazinājuma peļķēm izlaipojusi sausām kājām. Nu priekšā ir tik liela peļķe, ka ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet. 2010. gada 19. novembrī valdība skatīja Finanšu ministrijas sagatavoto jautājumu "Par 2011. gada valsts budžetā īstenojamiem fiskālās konsolidācijas pasākumiem".
Tieši tad Ministru kabinets nolēma, ka ar 2011. gada 1. jūliju ģimenes valsts pabalstu varētu izmaksāt pašvaldības, maksājot pabalstu vien trūcīgajām ģimenēm, bet palielinātā apjomā, un līdz ar to valsts budžetā varētu ietaupīt 11,2 miljonus latu. Tāpat MK nolēma, ka Labklājības ministrijai jāsagatavo koncepcijas projekts par ģimenes valsts pabalsta reformu.
"Tas ir valsts „paldies” vecākiem par bērniem – nākamajiem nodokļu maksātājiem un valsts labklājības veidotājiem."
Labklājības ministrija (LM) ne brīdi nav piekritusi šādam MK ieteiktam risinājuma variantam – ģimenes valsts pabalsta piešķiršanai tikai trūcīgajiem. LM valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks uzsver: „Te ir jautājums par to, kādu sabiedrību gribam veidot – ekonomiski aktīvu vai tādu, kur ir izdevīgi būt sociāli mazaizsargātas ģimenes statusā. Vai mums vajag nodod sabiedrībai ziņu: tātad, man vajag kļūt par trūcīgu, lai es saņemtu šo pabalstu?”
Ministrija zina gan nevalstisko organizāciju, gan sabiedrības noskaņojumu. Nākamajā dienā pēc ziņas par iespējamo ģimenes valsts pabalsta piešķiršanu tikai trūcīgajiem, cilvēki zvanījuši un rakstījuši gan ministrijai, gan savu sašutumu pauduši interneta mediju forumos un komentāros. Aptaujātās nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri nepiekrīt. Vecāki ir dusmīgi. LM saņēmusi 6000 Daugavpils novada iedzīvotāju parakstu, kas iestājas pret pabalsta reformēšanu.
Koncepcija tomēr top
Grib to ministrija vai ne, bet projekts ir jāsagatavo, jo jūlijā 11 tūkstoši latu kaut kur jāietaupa. Pašreizējais Labklājības ministrijas sagatavotais koncepcijas projekts paredz sešus iespējamos risinājumus.
Pirmais no ministrijas piedāvātajiem variantiem paredz no šā gada 1. jūlija ģimenes valsts pabalstu 4,60 latu apmērā maksāt ģimenēm ar diviem un vairāk bērnu vecumā no viena līdz 18 gadiem. Šāds pabalsts pienāktos 214 920 ģimenēm jeb 60,6% no pašreizējo pabalsta saņēmēju skaita, un valsts budžetam izmaksātu 5,9 miljonus latu.
Otrais variants paredz no šā gada 1. jūlija ģimenes valsts pabalstu astoņu latu apmērā ģimenēm ar diviem un vairāk bērnu vecumā no viena līdz 18 gadiem. Tad pabalstu saņemtu 214 920 ģimenes jeb 60,6% no pašreizējo pabalsta saņēmēju skaita, kas valsts budžetam izmaksātu 10,3 miljonus latu.
Trešais variants paredz no šā gada 1. jūlija ģimenes valsts pabalstu desmit latu apmērā izmaksāt ģimenēm ar trim un vairāk bērnu - daudzbērnu ģimenēm ar bērniem vecumā no viena līdz 18 gadiem. Šāds pabalsts pienāktos 98 868 ģimenēm jeb 27,9% no pašreizējo pabalsta saņēmēju skaita, un valsts budžetam izmaksātu 5,9 miljonus latu.
"Kam gan citam, ja ne veciem, dzīvesgudriem ļaudīm prasīt viedāko padomu par to, kur ņemt naudu bērniem."
Ceturtais variants paredz izmaksāt 17,60 latu pabalstu personām un ģimenēm ar bērniem vecumā no viena līdz 18 gadiem, kurām piešķirts trūcīgas personas vai ģimenes statuss. Tad pabalsts pienāktos 56 175 ģimenēm jeb 15,8% no pašreizējo pabalsta saņēmēju skaita, un valsts budžetam tas izmaksātu 5,9 miljonus latu.
Piektais variants paredz, ka ģimenes valsts pabalsts 6,40 latu apmērā tiek izmaksāts ģimenēm ar trim un vairāk bērnu un trūcīgajām ģimenēm. Šāds pabalsts pienāktos 154 179 ģimenēm jeb 43,7% no pašreizējo pabalsta saņēmēju skaita, kas valsts budžetam izmaksātu 5,9 miljonus latu.
Kā viena no alternatīvām minēta iespēja saglabāt līdzšinējo sistēmu, kad par katru bērnu mēnesī pabalsts ir astoņu latu apmērā.
Vienīgais universālais pabalsts
Latvija nebūt nav vienīgā valsts, kas maksā šādu universālu pabalstu – visiem bērniem, neatkarīgi no ģimenes turīguma vai trūcīguma, bērnu skaita, vecuma utt. Kā stāsta I. Alliks, lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu šāds pabalsts tiek paredzēts. Tāpat kā citur, arī Latvijā tas nav sociālās palīdzības pabalsts, bet valsts „paldies” vecākiem par bērniem – nākamajiem nodokļu maksātājiem un valsts labklājības veidotājiem.
Protams, nav korekti salīdzināt, cik liels šis universālais pabalsts ir Latvijā un cik citās ES valstīs, bet Latvijā tas ir vismazākais. Speciālisti uzsver, ka arī treknajos gados valsts nav pietiekami atbalstījusi ģimenes ar bērniem. Ja tā būtu bijis, ģimenes valsts pabalsts būtu uzaudzis līdz vismaz 24 latiem. Tikmēr tas ir palicis 8 lati par bērnu.
Ja Latvija atteiktos no šī pabalsta, tā noliegtu Eiropas valstu labo praksi. Turklāt, atsakoties no universāla pabalsta ģimenēm ar bērniem, Latvija pārkāptu Eiropas Sociālo hartu, ko tā ir ratificējusi un kurā ir paredzēts šāds universāls atbalsta veids ģimenēm ar bērniem. Nekādu soda naudu Latvijai gan maksāt nenāktos, tomēr tas ir jautājums par valsts reputāciju.
"Ja būtu jābalso šobrīd, parlaments, visticamāk, lemtu, ka astoņi lati mēnesī jāatstāj katram bērnam."
Latvijā ģimenes valsts pabalstu tautas valodā dēvē dažādi: bērnu nauda, maizes nauda. Saeimas deputāts Māris Dzelzskalns – trīs bērnu tēvs - stāsta, ka viņu ģimenē šī nauda tiek atvēlēta bērnu pusdienām skolā. Ja ik dienu maltītei dod 80 santīmus, tad pusmēnesim naudas pietiek. Savukārt deputāte Inese Laizāne zina, ka ir vecāki, kas šo naudiņu liek atsevišķā krājumā, lai sakrātu un iegādātos ko bērnam vajadzīgu. Tā ir gaidīta nauda. Daudziem vienīgā drošā nauda, par kuru zini: lai vai kā, šie lati arī šomēnes kontā iekritīs neatkarīgi no tā, cik maizes vēl palicis – viss kukulis vai tikai pats galiņš. Saeimas deputāts Andris Bērziņš uzskata: „Ja ģimenē ir krīze, vecāki vienmēr vispirms padomā par bērniem – pieaugušie no kaut kā atsakās, lai tiek bērniem. Tāpat būtu jādomā arī valstij. Diemžēl aizdevēju vārdi, noteikumi un ieteikumi mums ir kā granītā kalti. Mums vajadzētu viņiem parādīt, ka izņemot skaitļus un budžetu, Latvijā ir arī cilvēki.”
Tai pašā laikā ir ģimenes, kam ienākumu līmenis ir pietiekams, lai šo astoņu latu trūkumu īpaši neizjustu. Ik pa laikam izskan viedokļi: „Man tie astoņi lati nav vajadzīgi!” Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti Labklājības ministrijai iesaka: aiciniet tās ģimenes, kurām to nevajag, no šī pabalsta atteikties. Lai runātais saskanētu ar rīcību, šiem cilvēkiem jādodas uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru un no ikmēneša pabalsta jāatsakās. LM informācija liecina, ka pirmskrīzes laikā uz šo pabalstu bija pieteikušies un to saņēma 80 procenti no tiem, kam tas pienācās, bet patlaban saņēmēju skaits pieaudzis līdz 92 procentiem.
Saeimas deputāti nepiekrīt, prasīs padomu pensionāriem
„Vairums komisijas deputātu patlaban neredz iespēju un arī jēgu atteikties no vienīgā universālā pabalsta ģimenēm, īpaši krīzes situācijā, kad ļoti daudziem arī astoņi lati ir nauda,” norāda Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča. Viņa uzsver: lai kāds nebūtu Ministru kabineta lēmums, galavārdu par šo jautājumu teiks parlaments.
Ja būtu jābalso šobrīd, parlaments, visticamāk, lemtu, ka astoņi lati mēnesī jāatstāj katram bērnam. Ekspertu un deputātu vidū dominē viedoklis, ka neapšaubāmi nebūtu atbalstāma ideja pabalsta saņēmēju loku sašaurināt līdz trūcīgām ģimenēm, jo tas būtu nepareizs signāls, un, iespējams, vairotu to cilvēku skaitu, kas izvēlas pārtikt no pabalstiem, atzīst A. Barča.
"Kādu sabiedrību gribam veidot – ekonomiski aktīvu vai tādu, kur ir izdevīgi būt sociāli mazaizsargātas ģimenes statusā? "
Arī citi LM piedāvātie reformas varianti patlaban negūst komisijas atbalstu. Deputāte I. Laizāne saka: „Ja vecākiem šis ikmēneša pabalsts tiks noņemts, tad vecvecākiem būs jānāk palīgā biežāk – vajadzēs nopirkt zābakus, mētelīti.” Varbūt pensionāri var atrast veidu, kā šo naudu bērniem atvēlēt tieši? Ar šādu domu Saeimas deputāti diskusiju plašā ekspertu lokā par šī pabalsta nākotni turpinās 8. februārī. Tad uz tikšanos tiks aicināta arī Pensionāru federācija. Galu galā – kam gan citam, ja ne veciem, dzīvesgudriem ļaudīm prasīt viedāko padomu par to, kur ņemt naudu bērniem, jo, grozies kā gribi, 11 miljonu latu ietaupījums ir jāatrod.
