Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Tas, ka bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos, ir noteikts likumā.
FOTO: www.sxc.hu
Kā nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likums, bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Šis likums regulē arī pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un nosakāma viņa atbildība, tas reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus.
„Diez vai par pienākumiem ar bērnu kāds sāks runāt, uzreiz viņam nolasot attiecīgos likuma pantus,” saka Balvu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Rudīte Krūmiņa. „Likums ir augstākās varas normatīvs akts ar juridisku spēku, bet pienākumus mācām mēs paši – vecāki, ģimene -, kas ar savu piemēru un savu pienākumu pildīšanu parāda bērnam, kādu dzīves modeli izvēlēties. Likums nekad neparedzēs, ka bērnam gulēt jāiet, piemēram, deviņos vakarā, tomēr tas regulē pienākumus un tiesības, kas jāievēro gan bērniem, gan vecākiem,” uzsver R. Krūmiņa.
Bērna pienākumi mājās
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 22. pants paredz, ka bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos. Tāpat šis pants paredz, ka bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem, pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem.
„Likumā un citos normatīvajos aktos, protams, nav detalizēti atreferēts – kādus darbus un no kāda vecuma var veikt bērns, tas drīzāk ir vecāku un bērnu attiecību un veselā saprāta jautājums,” uzsver Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere.
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Iluta Vilnīte stāsta, ka ik pa laikam uz Bērnu un jauniešu uzticības tālruni piezvana kāds bērns, kas grib noskaidrot, vai viņam ir tiesības nedarīt to, ko viņam mājās liek darīt. Psihologi zvanītājam skaidro, ka katram bērnam mājās ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi, kas pieaug un mainās atbilstoši vecumam.
To, kas ir un kas nav vecumam atbilstošs darbs, var izskaidrot ļoti vienkārši: bērnam jāapkopj pašam sevi, cik viņš to spēj. Piemēram, divgadnieku mazgā mamma, sešgadniekam vēl vajadzīga palīdzība, bet desmitgadīgs puika noteikti jau prot un var nomazgāties pats. Līdzīgi ir arī ar piedalīšanos mājas darbos. „Pavisam mazam bērniņam gultu saklāj mamma, vēlāk viņš var pats, piemēram, nolikt vietā spilvenu, bet tad pienāk vecums, kad gultu bērns jau var lieliski saklāt patstāvīgi. Arī turēt kārtībā savu istabu bērns un jo vairāk pusaudzis noteikti var pats,” saka I. Vilnīte.
"Katram vecākam gribas, lai viņa bērns ir visgudrākais, tomēr uz to jāskatās no bērna, nevis no vecāka pozīcijām."
Protams, var izveidoties situācijas, kad izskatās –vecāki bērnam patiešām liek strādāt pārāk daudz. Piemēram, laukos bērnam pēc atnākšanas no skolas jāiztīra rukšiem aizgaldi un jāizslauc četras govis. To, vai bērnam liek strādāt par daudz, izvērtēt var tikai, pētot katru konkrēto situāciju un uzklausot tajā iesaistīto pušu viedokļus. „Runa, protams, ir arī par samērīgumu,” turpina I. Vilnīte. Ja bērnam vai pusaudzim ir jāstrādā tik daudz, ka neatliek pat brīdis savām interesēm, tad vecākiem tomēr jāapdomā, kā atrast zelta vidusceļu. „Ir gadījumi, kad desmitgadīgs zēns aprūpē ne tikai sevi, bet arī vecmāmiņu – uz viņa pleciem ir tik daudz pienākumu, kas šāda vecuma bērnam ir par grūtu,” komentē Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.
Daudz diskusiju bērnu un vecāku starpā parasti rodas par gaužām ikdienišķu jautājumu: savas istabas sakārtošanu. Bērns turas pretī: tā ir mana istaba, un man šāda kārtība patīk. Tai pašā laikā vecāki pieprasa, lai istabā būtu tāda pati kārtība, kā visā mājā vai dzīvoklī – galu galā, arī raugoties no īpašumtiesību jautājuma (ja jau bērns grib tam pieiet juridiski), bērna istaba tomēr atrodas vecāka īpašumā, un viņam ir savi noteikumi par kārtību tajā. Speciālisti, protams, nevar dot vienu atbildi, kādai jāizskatās bērna istabai, jo jāņem vērā arī viņa individualitāte – viens bērns vecākiem var būt mākslinieks, un viņam vajadzīgs neliels haoss, otram kā ģenerālim patiks salikt zīmuļus rindā kā zaldātus.
„Runa par audzināšanu un piemēra rādīšanu no vecāku puses. Jāsamierinās, ka rezultātu reizēm nevar sagaidīt uzreiz,” mierina R. Krūmiņa. „Ir bērni, kuriem par to, kur jānoliek netīrās zeķes, jāatgādina tad, kad viņam ir 7 gadi, tad, kad viņam ir 13 gadi, un arī tad, kad viņam jau ir 18 gadi. Ir daļa bērnu, kas kārtību iemācās tikai tad, kad kļūst patstāvīgi - kad sāk dzīvot atsevišķi, nodibina ģimeni. Tad to pašu, ko mamma prasīja no viņa, vēlas sagaidīt arī no saviem bērniem.
Tā ir vecāku sūtība – pacietīgi audzināt, un reizēm tas jādara neatlaidīgi, ar mīlestību un ļoti ilgi,” saka R. Krūmiņa.
Bērna pienākumi pret sabiedrību
Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 23. pants nosaka bērna pienākumus pret sabiedrību. Likums paredz, ka bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis, un viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam.
Tāpat likums paredz, ka bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs A. Krasnogolovs uzsver, ka šis pants jāskaidro kontekstā ar tā paša likuma nākamo – 24. pantu, kas savukārt nosaka vecāka pienākumus pret bērnu. Tur viens no punktiem skan: „Vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un tieksmes.”
"Ik pa laikam uz Bērnu un jauniešu uzticības tālruni piezvana kāds bērns, kas grib noskaidrot, vai viņam ir tiesības nedarīt to, ko viņam mājās liek darīt."
Tātad – vecākam ir jāaudzina bērns, mudinot viņu mācīties pēc savām spējām, tomēr tas nenozīmē, ka vecāks drīkst pieprasīt no bērna deviņas un desmit balles visos mācību priekšmetos. A. Krasnogolovs skaidro: „Protams, katram vecākam gribas, lai viņa bērns ir visgudrākais, tomēr uz to jāskatās no bērna, nevis no vecāka pozīcijām. Bērnam var rādīt: lūk, šī ir atzīme, ar kuru ir novērtēts tavs padarītais darbs, ļaujot pašam izvērtēt – viņš var vai nevar strādāt labāk, zinot, ka likums paredz: bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai.”
Vēl likums paredz, ka bērnam mācību laikā jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi un atkarībā no vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību. Tāpat bērnam ir vēl viens likumā noteikts pienākums: viņam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi un sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses. Tāpat bērnam ir pienākums saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi.
Atbildība – ģimenes robežās
Par Bērna tiesību aizsardzības likuma neievērošanu bērnam kriminālatbildība, administratīvā atbildība vai jebkāds cits likumā noteiktais sods nepienākas. A. Krasnogolovs komentē: „Tomēr jāuzsver, ka šis gan bērniem, gan vecākiem ir ļoti svarīgs likums, kura tulkošanā un piemērošanā abām pusēm jāievēro samērīguma princips.”
"Ir daļa bērnu, kas kārtību iemācās tikai tad, kad kļūst patstāvīgi - kad sāk dzīvot atsevišķi, nodibina ģimeni. Tad to pašu, ko mamma prasīja no viņa, vēlas sagaidīt arī no saviem bērniem."
Tas, ka bērnam par savu likumā noteikto pienākumu nepildīšanu nav ar Saeimas lēmumu vai Ministru kabineta noteikumiem precizēti sodi un sankcijas, nenozīmē, ka viņš ir pilnībā atbrīvots no jebkādas atbildības. Jā, likums aizliedz vecākiem bērnu fiziski sodīt, toties likuma 25. pants nosaka vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības. Tātad – vecāks drīkst ierobežot bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai nodrošinātu bērna attīstību un aizsargātu viņa veselību un dzīvību, aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību, kā arī aizsargātu citu personu tiesības un brīvības. „Ja bērns atsakās piedalīties mājas darbos, vecākiem, ievērojot samērīguma principu, ir tiesības ierobežot, piemēram, kino apmeklējumu – likums viņiem šādas tiesības paredz,” skaidro A. Krasnogolovs. Turpretī bērns, kā to paredz likums, var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.
