Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Iedzīvotājiem jābūt īpaši modriem un aktīviem, lai garām nepaslīdētu viņiem ļoti svarīgas lietas.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Raksta sākums publicēts trešdien, 14. jūlijā.
Starp likuma nepieciešamības pamatojumiem tiek uzsvērts, ka likumprojektā tiek vienkāršots vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma saturs, kā Ministru kabineta noteikumus izdodot Vispārīgos apbūves noteikumus un tajos ietverot vienotu zonējuma klasifikāciju, apbūves parametru aprēķināšanu, ielu klasifikāciju un citas normas, ko vienādi var attiecināt uz visām pašvaldībām. Katram zonējuma veidam tiks noteikta atbilstoša atļautā izmantošana, un pašvaldības katru zonējuma veidu, ja nepieciešams, varēs detalizēt. Pašvaldības plānojumam uz 12 gadiem jābūt ar perspektīvu, lai nebūtu nepieciešams to grozīt ik pa diviem trim gadiem.
Aizsargjoslas ir paredzēts noteikt kā atsevišķu dokumentu – aizsargjoslu plānu, ko var papildināt atbilstoši izmaiņām likumdošanā. Jaunums likuma projektā ir arī valsts interešu teritoriju noteikšana un divu jaunu plānošanas dokumentu – tematiskā plānojuma1 un lokālplānojuma2 – ieviešana.
Uzmanību: sabiedriski apspriedīs ne vairs būvprojektu, bet teritorijas plānojumu
Tātad tiek uzsvērts, ka vietējās pašvaldības plānojuma saturs tiks vienkāršots, bet, visu iepriekš minēto pārlūkojot, šķiet, ka teritorijas attīstības plānošanas process tomēr kļūs sarežģītāks.
RAPLM Telpiskās plānošanas departamenta direktore Ingūna Urtāne pauž šādu viedokli: „Šī pieredze ir ņemta no citām valstīm, lai mācētu saprast - ko mēs plānojam ilgtermiņā (piemēram, kā veidot zonējumus, kā organizēt teritoriju), un no šīm lielajām lietām atšķirt atsevišķos darbus. Piemēram, notekūdeņu kanalizācijas shēmu plānošanu. Šie jaunie dokumenti – tematiskais un lokālplānojums, kas tiek pievienoti plānojumam atsevišķi, – palīdzēs pašvaldībām risināt ikdienišķākas lietas, lai vienā plānā nav jāsaliek milzum daudz informācijas, un tas šo sistēmu padarīs elastīgāku. Mēs saskatām tikai ieguvumu, ka vairs nebūs sarežģītie un detalizētie plāni 12 gadiem, jo to grozīšana maksā naudu, tam jātērē laiks.
Tā kā mums tik smagi vedas ar procesu no plānošanas līdz būvniecībai, gan Būvniecības likuma, gan šā likuma mērķis bija mēģināt šo sistēmu vienkāršot.”
"Tātad tiek uzsvērts, ka vietējās pašvaldības plānojuma saturs tiks vienkāršots, bet, visu iepriekš minēto pārlūkojot, šķiet, ka teritorijas attīstības plānošanas process tomēr kļūs sarežģītāks."
Tieši šā procesa vienkāršošanas labad jaunā Būvniecības likuma projektā paredzēts ne tikai ievērojami saīsināt būvatļaujas saņemšanas termiņus, bet arī atteikties no sabiedriskās apspriešanas par būvniecības ieceri. Tas nozīmē, ka sabiedriskās apspriešanas procedūra notiks tikai teritorijas plānošanas procesā un ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras ietvaros. Saskaņā ar jauno Teritorijas attīstības plānošanas likumu detālplānojuma izstrādi varēs apvienot ar būvprojekta izstrādi, tādējādi saīsinot projekta īstenošanas laiku. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem jābūt īpaši modriem un aktīviem, lai garām nepaslīdētu viņiem ļoti svarīgas lietas. Savukārt pašvaldībām daudz apzinīgāk jāorganizē sabiedriskās apspriešanas pasākumi un jānodrošina to publicitāte.
Margarita Gorškova, RAPLM Telpiskās plānošanas departamenta juriskonsulte: „Mēs esam saskaņojuši šo likumprojektu ar jauno Būvniecības likuma projektu un vienojušies, ka visa publiskā apspriešana notiks plānošanas laikā. Pašlaik izstrādājam arī Ministru kabineta noteikumus par teritorijas plānojuma un detālplānojuma izstrādes procesu un arī par prasībām sabiedriskajai apspriešanai. Ideja ir tāda: ja teritorijas plānojumā ir noteikts funkcionālais zonējums (pilsētās un ciemos tam obligāti jābūt), kurā, piemēram, ir paredzēta dzīvojamā apbūve, un pie dzīvojamām mājām kāds vēlas vēl būvēt citu dzīvojamo māju, kas ir pilnīgi saderīga funkcija, tad nav pieļaujams, ka šo projektu varētu vispār noraidīt. Iedzīvotāji varētu spriest par atsevišķiem parametriem – kā tiks organizēta piebraukšana, kur būs bērnu spēļu laukumi, auto stāvvietas un tamlīdzīgi, bet ne noraidīt pašu ideju kā tādu. Likumprojektā paredzēts, ka pašvaldības lauku teritorijai, ja ir lielas grūtības, var arī nenoteikt šo funkcionālo zonējumu. Šādā gadījumā sabiedriskā apspriešana par paredzamo zonējumu notiks tad, kad izstrādās detālplānojumu.”
Kā iedzīvotāji var apstrīdēt netīkamus pašvaldību lēmumus
Vai šajā plānošanas burzmā nevar gadīties, ka pašvaldība, pretēji iedzīvotāju gribai, kādam komersantam atļauj būvēt tik nīstās cūkkūtis?
M. Gorškova: „Ja teritorijas plānojumā būs paredzēts, ka var celt cūkkūti un sabiedriskajā apspriešanā tas nebūs noraidīts, tad vairs neko mainīt nevarēs. Bet, ja zonējums nav izstrādāts, tad gan varēs publiski apspriest un noraidīt šo projektu. Bet var būt gadījumi, ka zonējumā paredzēta, piemēram, jaukta apbūve, kur pieļaujams daudz kas. Ja pie dzīvojamām mājām kāds vēlas būvēt, piemēram, estrādi, kura radīs troksni (tātad nesaderīga funkcija), iedzīvotājiem būs tiesības apspriest - būt vai nebūt šādam objektam.
I. Urtāne: „Iespējams, būs nepieciešams gatavot īpašu informatīvo materiālu par metodēm, kuras var izmantot teritorijas plānojuma izstrādē, lai nodrošinātu iedzīvotāju iesaistīšanu sabiedriskajā apspriešanā. Viens no veidiem (ko pašvaldības ir ļoti iecienījušas) varētu būt iedzīvotāju parakstu vākšana – par un pret. Patiešām, kad par kaut ko ir lieli strīdi, viedoklis ir jāprasa visiem iedzīvotājiem.”
"Sabiedriskās apspriešanas procedūra notiks tikai teritorijas plānošanas procesā un ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras ietvaros."
Bet I. Urtāne kādu bīstamību tomēr saskata: „Mēs nevarēsim nekad nodrošināties pret politiķiem, kuri domā tikai īstermiņā – šodien uzbūvēšu, rīt vairs nebūšu ievēlēts un ne par ko neatbildēšu... Protams, visi lēmumi par apstiprināšanu, izvērtēšanu tomēr būs deputātu politiski lēmumi, balstoties uz sabiedriskās apspriešanas rezultātiem.”
Taču arī tad, ja pašvaldībā pieņemti lēmumi, kas neatbilst iedzīvotāju gribai, iespējas par savu taisnību cīnīties vēl ir lielas, iesniedzot sūdzību ministram. Tas noteikts likumprojekta 26. pantā.
M. Gorškova ir pārliecināta, ka jaunā lēmumu apstrīdēšanas kārtība būs skaidrāka un labāka nekā patlaban spēkā esošā: „Līdz šim nebija noteikts apstrīdēšanas termiņš, un tas radīja nestabilitāti. Jaunais likums noteic, ka pašvaldības teritorijas plānojums un arī lokālplānojums trīs mēnešus pēc pieņemšanas nestājas spēkā un ikviens – gan privātpersonas, gan valsts iestādes (tai skaitā citas ministrijas) – var iesniegt sūdzību ministrijā, kas atbild par teritoriju plānojumu. Divu mēnešu laikā sūdzība tiks izskatīta, un ministrs var izdot rīkojumu par saistošo noteikumu, ar kuriem apstiprināts teritorijas plānojums vai lokālplānojums, spēkā stāšanās apturēšanu. Ja šādu rīkojumu nepieņem, tad pēc trim mēnešiem tas stājas spēkā.
Šobrīd situācija ir diezgan absurda: kopš plāna apstiprināšanas pagājuši, teiksim, pieci gadi, un kāds ir pamodies un sāk sūdzēties. Nupat Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu par Dunikas pagasta teritorijas plānojumu saistībā ar vēja ģeneratoriem. Bet šis plānojums tika apstiprināts jau 2007. gadā! Tur jau ir izstrādāti detālplānojumi, izsniegtas būvatļaujas – viss ir ļoti sarežģīti... Tātad visa viedokļu saskaņošana ir jāpabeidz, kamēr nav uzsāktas nekādas darbības. Lai arī investoram ir drošība, ka projektu nevar apturēt teju jebkurā stadijā.”
Kas tomēr kontrolēs, ko pašvaldības plāno
Bet sabiedriskā apspriešana un iedzīvotāju sūdzības ir iespējamas tad, kad darbs padarīts, kad plānojumi jau gatavi. Vai tomēr kāds sekos, kā pašvaldību plāni saskan ar pārējo līmeņu attīstības stratēģijām, vai blakus novados atkal nesāksies kāds modes vilnis, kā notika, piemēram, ar sporta hallēm?
I. Urtāne: „Tas ir plānošanas reģionu administrāciju uzdevums. To speciālisti piedalās vietējo pašvaldību plānojuma izstrādē.”
M. Gorškova: „Likums tieši paredz, ka plānošanas reģioni sniegs atzinumus par plānošanas stratēģijām, skatīsies, vai tās nenonāk pretrunā ar reģiona attīstības virzienu un arī nacionālā līmeņa plānošanas dokumentiem. Tāpat viņi sniegs atzinumus par attīstības programmām. Piemēram, būvniecības buma laikā pašvaldības teritoriju plānojumus izstrādāja vai veica to grozījumus nevis loģiski, bet vadījās pēc personu iesniegumiem.
Izvēršoties savrupmāju apbūvei, arī pašvaldības gribēja šajā procesā piedalīties, bet nedomāja – vai tur ir ceļi, vai pieejamas komunikācijas. Tagad redzam, ka Pierīgā faktiski nekurienē ieplānotas ļoti lielas apbūves teritorijas. Rodas problēmas ar piebraucamajiem ceļiem, gruntsūdeņiem, komunikāciju pieslēgumiem, bet vietējā vara savas funkcijas pilda budžeta ietvaros, un īstenībā nav neviena atbildīgā. Tagad virzāmies uz to (un arī noteiksim normatīvajos aktos), ka nedrīkst celt mājas, kamēr nav izbūvēti ceļi un komunikācijas. Vēl arī tiks noteikts, ka ārpus ciemiem un pilsētām, kas atrodas noteiktās plānojuma robežās, vairs nedrīkstēs paredzēt blīvu apbūvi.”
"Vai tomēr kāds sekos, kā pašvaldību plāni saskan ar pārējo līmeņu attīstības stratēģijām, vai blakus novados atkal nesāksies kāds modes vilnis, kā notika, piemēram, ar sporta hallēm?"
Likumprojektā toties vairs nav paredzēts, ka plānošanas reģioniem jādod vērtējums par vietējo pašvaldību attīstības plānošanas dokumentiem. Vai tam nevarētu būt negatīvas sekas? I. Urtāne uzskata – nē: „Ne ministrija, ne plānošanas reģioni līdz šim teritoriju plānojumus nevērtēja pēc būtības, nepētīja zonējumu, bet izskatīja to atbilstību normatīvajiem aktiem. Tādēļ tagad, kad noņemam šo funkciju valstij no pleciem, tas nenozīmē, ka samazināsies kontrole. Pirmkārt, pēc savas iniciatīvas varam pašvaldības kontrolēt (to arī esam darījuši līdz šim), otrkārt, iedzīvotāju sūdzības ir pamats, lai mēs ļoti rūpīgi visu izvērtētu. Arī šobrīd tie plānojumi vai plānojumu daļas, kas bijušas atceltas, ir uz sūdzību pamata. Tā ka šajā jomā faktiski nekas nemainīsies; nedomāju, ka iedzīvotājiem kļūs sliktāk, būs mazāk iespēju aizstāvēt savu viedokli.”
No vietējā plānojuma uz reģionālo un valstisko
Kā minēts raksta sākumā, plānošanas reģioni savas attīstības programmas jau izstrādājuši. Kas notiks tagad?
I. Urtāne: „Šobrīd varbūt pāragri ir runāt par plānošanas reģioniem: ja ministrija saņems uzdevumu strādāt ar jauno Nacionālās attīstības plānu, tiks izstrādāti sadarbības modeļi, kādā veidā vietējās pašvaldības caur reģioniem strādā ar valsts pārvaldi. Jo to loma šobrīd ir būt starpniekam starp vietējo pašvaldību un valsti plānošanas jomā.”
M. Gorškova: „Problēma ir tā, ka līdz šim nebija pareizās izpratnes – kas ir jāplāno katram līmenim. Pašreizējie reģionu teritorijas plānojumi ir jāpārstrādā. Likums arī plānošanas reģioniem uzliek pienākumu līdz 2013. gadam izveidot attīstības stratēģijas.”
I. Urtāne: „Vēl viena īpatnība mūsu valstī ir tāda, ka plānošanas sistēma ir attīstījusies no apakšas uz augšu, nevis otrādi. Visi ilgus gadus gaidīja nacionālo plānojumu, bet šis dokuments tika uzsākts un politisku iemeslu dēļ netika apstiprināts. Tieši tā paša iemesla dēļ, kādēļ pašvaldības netaisīja plānojumus, nevēloties uzlikt sev detalizētas ilgtermiņa saistības attiecībā uz konkrētiem nekustamiem īpašumiem. Turklāt pirmais nacionālais plāns bija ļoti, ļoti detalizēts: tur bija paredzēts, kādi ceļi kur būs jābūvē un tamlīdzīgi. Tajā ekonomikā, kurā mēs nonācām, šo sistēmu faktiski nespējām lietot. Jautājums ir, kā izveidot reāli derīgu plānošanas sistēmu, un tādēļ ejam citu ceļu. Ar stratēģiju, ar lielām lietām, ko gribam panākt. Piemēram, vispirms noskaidrot, kādas skolas ir vajadzīgas, kuri būs galvenie ceļi, un tad ejam uz attiecīgo teritoriju un skatāmies, kur to var ielikt. Tāpēc arī pirms šī likuma tika izstrādāta speciāla koncepcija, lai saprastu, kā visu darīt. Agrāk bija ļoti lielas ambīcijas, kas nesaskanēja ar budžeta resursu plānošanu. Šobrīd ir ļoti svarīgi nākotnes plānus sasaistīt ar budžeta iespējām. Ļoti ir jārēķina, cik daudz var aizņemties, uz cik gadiem, bet agrāk visi dzīvoja pēc principa – gan jau būs labi...Un katrs mēģināja pievilkt savai teritorijai, ko vien varēja. Šajā plānošanas periodā mūsu ministrijas uzdevums ir panākt, lai notiktu otrādāk.
Valdībai ir jābūt spējīgai akceptēt, ka pašvaldība pati zina, kas tai visvairāk vajadzīgs, pati var izplānot, ko vajag; tai tikai ir jāuzrauga, lai šis process pašvaldību starpā būtu saskaņots, lai tās sadarbotos, nevis konkurētu savā starpā.”
[1] Tematiskais plānojums - teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā atbilstoši plānošanas līmenim risināti specifiski jautājumi, kas saistīti ar atsevišķu nozaru attīstību (transporta infrastruktūras, veselības aprūpes iestāžu, izglītības iestāžu izvietojums u.c.) vai noteiktu tēmu (inženiertīklu izvietojums, ainaviski vērtīgas teritorijas, riska teritorijas u.c.).
[2] Plāns, ko izstrādā pati pašvaldība pēc vajadzības un kas risina specifiskus uzdevumus – piem., pamestu teritorijas daļu pārplānošanu, jaunu, neapgūtu teritoriju apgūšana, sarkano līniju plānošana u.tml.
