Janvāris tik liels tukšinieks gan izrādījās arī tādēļ, ka liela daļa naudas un nodokļu tika samaksāti decembrī, neatstājot ieraugu nākamajam gadam. Bet skaidrs arī tas, ka arī nākamā mēneša laikā uzņēmumi un iedzīvotāji nebūs tapuši tik turīgi, lai tagad un turpmāk pašvaldībām neplēstu caurumus budžetā un valsti nedzītu atkal no jauna un jauna atvērt maku.
Cīkstiņš ap funkciju vienkāršošanu
Jau februāra sākumā, tiklīdz bija saņemta sliktā ziņa par finanšu lietām, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis Andris Jaunsleinis rakstīja vēstuli Ministru prezidentam, aicinot nekavēties ar naudas maksāšanu.
„Lūdzam steidzami risināt jautājumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu prognozes neizpildes kompensācijas piešķiršanu pašvaldībām, lai tām būtu nepieciešamie finanšu līdzekļi pašvaldību funkciju veikšanai, tai skaitā izglītības iestāžu darbības nodrošināšanai un sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanai. Jāatzīmē, ka janvārī iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir vienīgais nozīmīgais pašvaldību ieņēmumu avots,” cita starpā teikts šajā vēstulē.
Pašvaldības, apzinoties ekonomiskās krīzes ietekmi uz saviem budžetiem, jau iepriekšējā sasaukuma laikā sāka apsvērt, kā un kurās pozīcijās izdevumus varētu ietaupīt, kādi būs tie pienākumi, kuru izpildi varētu sašaurināt bez sāpīgi jūtamas ietekmes uz iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti. Jo tik un tā naudas trūkuma dēļ tos nebūs iespējams īstenot pilnībā, bet kontrolējošās iestādes pašvaldību vadītājus par to saprotamā kārtā var arī sodīt.
"Normatīvajos aktos joprojām slēpjas daudz neloģisku un nepamatotu prasību, tās neceļot gaismā un pat nemēģinot izskaust."
LPS pēc savas iniciatīvas, balstoties uz pašvaldību priekšlikumiem, pērn pavasarī izstrādāja likumprojektu „Par pašvaldības regulējošo tiesību normu statusu ekonomiskās krīzes apstākļos”, taču RAPLM speciālisti to izbrāķēja, norādot, ka juridiski nav iespējams ar viena likuma palīdzību regulēt citos normatīvajos aktos noteiktos pašvaldību pienākumus. Viss beidzās ar to, ka RAPLM, apspriežoties ar LPS un Saeimas Juridiskā biroja pārstāvjiem, ķērās pie tā dēvētā krīzes likuma izstrādes, kas atvieglotu pašvaldību darbu un budžetus ekonomiskās krīzes laikā ar nosacījumu, ka pašvaldības LPS personā iesniedz ministrijai priekšlikumus par tām likumu un MK noteikumu normām, kuru darbību šajā laikā būtu nepieciešams apturēt.
RAPLM izstrādāja likumprojektu „Par pašvaldību darbību no 2009. gada līdz 2012. gadam”. Valdība to atbalstīja 18. augusta sēdē, bet Saeima 1. lasījumā 24. septembrī likumprojektu noraidīja.
Piramīda, kurā ķieģeļus nepārbauda
Īstenībā jau 15. septembrī šo likumprojektu pašos pamatos nozāģēja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija. Sēdes laikā Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, piekrītot tam, ka normatīvajos aktos „varbūt ir tādas prasības, kas tālu pārsniedz saprāta robežas”, norādīja, ka RAPLM likuma konstrukcija ir smagnēja „un tas ir lieks zobrats visā lēmumu pieņemšanas ķēdē”.
Tika nolemts, ka LPS apkopotos un RAPLM iesniegtos grozījumus normatīvajos aktos valdība un parlaments vērtēs un atbalstīs katru atsevišķi, nevis kāda jauna likuma paspārnē.
„Projektus sākām izstrādāt no jūlija, kad LPS mums iedeva apkopotos pašvaldību viedokļus. LPS apkopotos priekšlikumus izvērtējām un attiecīgi izstrādājām iespējamos normatīvo aktu grozījumus. Pirmie projekti tika virzīti reizē ar krīzes likumprojektu, kas bija pirmais solis cīņām ar nozaru ministrijām par to kompetencē esošo normatīvo aktu prasību atvieglošanu. Kad krīzes likumprojektu atbalstīja Ministru kabinetā, visām nozaru ministrijām līdztekus tika uzdots vērtēt likumus un MK noteikumus, kas ir to kompetencē,” stāsta RAPLM Juridiskā departamenta Tiesiskuma nodrošinājuma nodaļas juriskonsulte Madara Inkina.
„Turpinājām ministrijām prasīt šos priekšlikumus arī pēc tam, kad krīzes likumprojektu Saeimā noraidīja. Līdz ar to mainījās projektu forma: tos virzīja kā atsevišķus normatīvo aktu projektus, katrā normatīvā akta normas izvērtējot pēc būtības un atceļot augstās prasības. Vislielākā cīņa bija ar nozaru ministrijām, kuras nevēlas pārskatīt savu sistēmu un izvērtēt to pēc būtības. Viņi ir uzcēluši savu piramīdu un negrib izvērtēt, vai tas ķieģelītis kārtīgi turas, vai vispār ir nepieciešams, un bez sīvas cīņas nepadodas... Esam kā cīnītāji ar vējdzirnavām. Pašvaldības horizontāli redz visas nozares un to, kā sistēma un pašvaldības budžets izveidojas kopumā, bet katra ministrija skatās vertikāli tikai savu nozari, uzskatot, ka tieši viņu pārraudzītā joma ir tā svarīgākā un tajā neko nedrīkst mainīt. Kopumā vērtējot paveikto, secināms, ka tajos jautājumos, kur ministrijas ir nākušas pretī un izvērtējušas normu pamatotību un nepieciešamību, visi projekti ir atbalstīti.”
Ko maina un kādēļ
Kāds ir sausais atlikums kopš septembra? Kas īsti izdarīts? M.Inkina noieto ceļu nosacīti dala divos posmos: no pašvaldībām saņemto priekšlikumu virzīšana, otrais – nozaru ministriju ierosinājumi grozījumiem normatīvajos aktos. „Pirmajā paketē bija 11, otrajā – ap 10 projektiem. Tātad kopumā vairāk nekā 20 projektu.”
MK jau septembrī atbalstīja ministrijas ierosināto grozījumu Latvijas Sodu izpildes kodeksā, kas pēc pieņemšanas Saeimā stājās spēkā 13. janvārī.
Skaidro M.Inkina: „Kodeksā bija paredzēts, ka pēc soda izciešanas pašvaldībām ar dzīvojamo platību ir jānodrošina visas personas. Grozījuma ideja bija tāda, ka ne visi, kurus atbrīvo pēc soda izciešanas, ir mazturīgas personas bez pastāvīgas dzīvesvietas. Mēs ierosinājām, ka pašvaldībām ir jānodrošina tikai tie, kuriem patiešām nav kur atgriezties un kuri ir ieguvuši maznodrošinātā statusu. Tagad ir skaidri nodalīti tie, kam patiešām ir nepieciešama dzīvojamā telpa, no tiem, kuri varētu ļaunprātīgi šīs savas tiesības izmantot.”
No 1. februāra spēkā ir grozījums likumā „Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām”. Tagad likuma 12. pants ir formulēts šādi: „Sociālā dzīvokļa īres maksu nosaka attiecīgā pašvaldība. Tai jābūt zemākai par īres maksu, kas noteikta attiecīgās kategorijas pašvaldības dzīvokļiem. Pašvaldība var arī segt daļu no maksas par komunālajiem pakalpojumiem.” Grozījuma jēga – ir likvidēts nosacījums, ka sociālā dzīvokļa īres maksai jābūt tieši trīs reizes zemākai kā pašvaldības dzīvokļiem.
Parlamentā 11. februārī 2. lasījumā pieņemts grozījums likumā „Par dzīvojamo telpu īri”. Tas paredz novērst sociāli nevienlīdzīgo situāciju, kad pašvaldībai finanšu līdzekļi, kas izlietojami sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sniegšanai, ir jāmaksā trešajām personām, šajā gadījumā – izīrētājiem. Proti, šobrīd pašvaldībai ir jāsedz izīrētāja izdevumi un jāatlīdzina zaudējumi izīrētājam par laiku, kad maznodrošināts īrnieks pēc likumīgā spēkā stājušās tiesas sprieduma par īres tiesisko attiecību izbeigšanu turpina uzturēties attiecīgajā dzīvojamā telpā sakarā ar tiesas sprieduma izpildes atlikšanu līdz dienai, kad pašvaldība šo personu nodrošinās ar jaunu dzīvojamo platību.
Pašvaldībai šāda persona jānodrošina gan ar dzīvojamo platību, gan arī jāmaksā tās īres maksa pēc tiesas sprieduma par īres tiesisko attiecību izbeigšanu stāšanās likumīgā spēkā. Tai pašā laikā šādai personai jebkurā gadījumā paliek pienākums norēķināties par nenomaksāto īres maksu un maksu par pamatpakalpojumiem par laiku, kad īres līgums bija spēkā. Likumprojekts vēl jāpieņem Saeimā 3. lasījumā.
Kā informē M.Inkina, saistībā ar dzīvokļa īres lietām vēl izskatāms grozījums Ministru kabineta noteikumos Nr. 857 „Par sociālajām garantijām bārenim un bez vecāku gādības palikušajam bērnam, kurš ir ārpusģimenes aprūpē, kā arī pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās”.
"Tagad, kad jāapgroza katrs lats, daudz ko nevaram atļauties tiesību aktos noteikto pārmērīgo prasību dēļ."
„Pašvaldībām ir pienākums nodrošināt ar dzīvojamo platību bāreņus, kuri ir kļuvuši 18 gadus veci un kuriem nav sava mājokļa. Ja pašvaldībai šādas platības nav, tad ir jāsedz maksa par bāreņa īrēto mājokli. Bet noteikumi šobrīd nelimitē īres maksas apmēru. Tātad jaunietis var īrēt nesamērīgi dārgu dzīvokli, un pašvaldība faktiski pret to nav tiesīga iebilst. Mēs gribētu, lai pašvaldība nosaka šo dzīvokļu kategorijas, par kurām tiek segta īres maksa. Tagad gaidām Labklājības ministrijas priekšlikumus – jo tai labāk redzams, kurš būtu ieteicamais līmenis, kas apmierinātu šā bāreņa prasības,” informē RAPLM.
Pērn martā pieņemti divi normatīvie akti, kas atvieglo pašvaldību saistības vietējo bibliotēku darbības nodrošināšanā: grozījumi MK noteikumos Nr. 415 „Bibliotēku darbībai nepieciešamā finansējuma normatīvi” (maijā) un Nr. 355 „Vietējās nozīmes bibliotēku tīkla darbības noteikumi’(oktobrī).
„Sadarbībā ar Kultūras ministriju izvērtējām šajos MK noteikumos noteikto, meklējot nosacījumus, kurus patiešām varētu nepiemērot krīzes situācijā. Iepriekš bija noteikts, cik daudz aktuālo izdevumu ir jāiepērk atbilstoši iedzīvotāju skaitam pašvaldībā. Tagad vietējai varai ir dotas tiesības šo skaitu samazināt, varbūt abonēt nevis septiņus, bet piecus žurnālus. Tāpat arī jaunas grāmatas iepirkt samazinātā skaitā,” skaidro M.Inkina.
Katram kaķim – 4,2m2 telpas
Tomēr, kopumā vērtējot, viss lielais darbs kaut vai pārdesmit normatīvo aktu prasību vienkāršošanā ir nesis visai pieticīgus augļus. Vieglāk vedas ar MK noteikumiem, bet līdz reāliem grozījumiem Saeimā nonākuši vien daži likumi.
Martā valdībā akceptēti grozījumi noteikumos par to, ka bāriņtiesas darbiniekiem nav pienākuma ik pēc pieciem gadiem pilnveidot zināšanas, apgūstot atsevišķas mācību programmas 24 akadēmisko stundu apjomā.
Ir atbalstīti grozījumi MK noteikumos Nr. 407 „Par dzīvnieku labturības prasībām dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās, kārtību, kādā dzīvnieku nodod dzīvnieku patversmē vai dzīvnieku viesnīcā, kā arī par dzīvnieku patversmju un dzīvnieku viesnīcu reģistrācijas kārtību”.
Līdz šim minētie noteikumi paredzēja, ka vietējai pašvaldībai reizi pusgadā Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālajai struktūrvienībai jāsūta ļoti sīki dati par klaiņojošo mājdzīvnieku izķeršanu, norādot to sugu, skaitu un rīcību ar tiem, tāpat par konfiscētiem mājdzīvniekiem vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem savvaļas dzīvniekiem. Grozījumi nosaka – šos datus PVD varēs sūtīt reizi gadā. Taču nepārkāpjams slieksnis palikušas minētajos noteikumos ļoti sīki reglamentētās dzīvnieku labturības prasības dzīvnieku patversmēs un viesnīcās: piemēram, kaķim telpā nodrošināt platību, ne mazāku par 4,5 m2, guļamvietu vismaz 90 cm augstumā no zemes, telpas griestu augstumu vismaz 1,8 m, kā arī piemērotus priekšmetus nagu asināšanai. Tā kā MK komitejas sēdē oktobrī tika lemts, ka nav pieļaujams ieviest atvieglojumus tikai pašvaldību dzīvnieku patversmēm, neparedzot tos citu līdzīgu iestāžu īpašniekiem, tika meklēts kompromisa variants, citādi formulējot pašvaldību pienākumus šajā jomā Dzīvnieku aizsardzības likumā.
Šie Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšlikumi tika atbalstīti 2. lasījumā parlamentā novembrī, taču tālāka virzība nav sekojusi. Acīmredzot likumdevēji nav pārliecināti, ka, palaižot grožus saprātīgākās robežās, suņi un kaķi pašvaldības iestādēs netiks pagalam nomocīti.
Birokrātisko barjeru mazināšana
Martā MK akceptēti grozījumi tiesiskajā regulējumā, lai likvidētu liekas birokrātiskās darbības. Piemēram, Gaujas nacionālajā parkā (GNP) nav nepieciešams saskaņot savu pasākumu plānu ar vietējām pašvaldībām. Savukārt būvniecības ieceres īstenotājam, pirms pašvaldība izsniedz būvatļauju, būvniecības vietas izvēle un būvprojekts (ja būvniecība paredzama GNP dabas lieguma zonā, ainavas aizsardzības vai kultūrvēsturiskajā zonā) vairs nav jāsaskaņo ar parka administrāciju. „Šī procedūra atcelta, jo pašvaldība izsniedz būvatļauju tikai pēc tam, kad šajās teritorijās izstrādāts detālais plānojums,” skaidro M.Inkina.
Dabas parka „Pape” aizsardzības un izmantošanas noteikumu grozījumi paredz, ka pašvaldībai nav nepieciešams ar Reģionālo vides pārvaldi saskaņot laivu bāzu izvietojumu un skaitu, kā arī maksimālo pieļaujamo laivu skaitu, jo šajos noteikumos jau ir noteikts, kā ezers apsaimniekojams un ko tā krastos drīkst darīt.
"Kopumā vērtējot, viss lielais darbs pārdesmit normatīvo aktu prasību vienkāršošanā ir nesis visai pieticīgus augļus."
MK martā akceptējis arī grozījumus Slīteres nacionālā parka likumā, kas paredz, ka atļaujas, lai kāpu zonā un liedagā pārvietotos ar autotransportu, izsniegs tikai nacionālā parka pārvalde, nevis arī vietējās pašvaldības, kā iepriekš. Par šā likuma grozījumiem vēl jālemj Saeimā.
Tāpat kā par grozījumiem Epidemioloģiskās drošības likumā, kas paredz, ka karantīnas pasākumus ārstniecības, sociālās aprūpes un izglītības iestādēs nosaka attiecīgās iestādes vadītājs pēc medicīnas speciālista priekšlikuma un vairs obligāti nav nepieciešams pašvaldības lēmums.
„Ārsti taču ir tie, kuri vislabāk zina, vai ir iestājies kritiskais brīdis vai nav. Deputāti nav profesionāļi šajā jomā, ko viņi var lemt? Tas bija lieks birokrātisks solis, kas prasīja liekas rīcības, gan prasot, gan dodot šo saskaņojumu. Tas it kā ir mazs solis, bet konkrētā situācijā var būt diezgan izšķirošs tieši operatīvas rīcības nodrošināšanai,” komentē M.Inkina.
Birokrātijas mūris nepārkāpjams
Jāatzīst, ka šādu priekšlikumu, kas katrs par sevi it kā ir sīki, bet kopumā palīdz ietaupīt gan pašvaldību izdevumus, gan papīru lietām tērētu darbinieku laiku, ir ļoti daudz. Vēl vairāk neloģisku un nepamatotu prasību joprojām slēpjas normatīvajos aktos, tās neceļot gaismā un pat nemēģinot izskaust. M.Inkina teic – tiesiskā regulējuma vienkāršošanā visgrūtāk klājies saistībā ar labklājības nozari, kur normatīvo aktu grozījumi varētu skart arī sociāli mazaizsargātas personas. „Jo nozares ministrijai pastāv bažas, ka pašvaldības šos cilvēkus varētu apdraudēt vēl vairāk. No otras puses, tā ir joma, kur pašvaldībām arī līdzekļi ir jāizlieto visvairāk.”
Kā piemērs te varētu noderēt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma prasība katrā pašvaldībā sociālo dienestu veidot kā atsevišķu iestādi. Pašvaldības un RAPLM uzskata, ka sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu darba organizāciju tikpat labi var nodrošināt arī kādas pašvaldības iestādes struktūrvienība. Jo atsevišķa dienesta veidošana, jo sevišķi nelielo novadu pašvaldībās, sadārdzina sociālās palīdzības un pakalpojumu sniegšanu un pašvaldību administratīvās izmaksas saistībā ar tiem: atbilstoši normatīvajiem aktiem tad jākārto atsevišķa grāmatvedība, ir vajadzīgs iestādes vadītājs un administratīvais personāls.
Turklāt Eiropas Vietējo pašvaldību hartas 6. panta pirmā daļa noteic, ka, nepārkāpjot likumā paredzētos vispārējos noteikumus, vietējām varām ir atļauts pašām izvēlēties savas iekšējās pārvaldes struktūras, lai pielāgotu tās vietējām vajadzībām un nodrošinātu efektīvu pārvaldi.
„Sociālo un darba lietu komisija pateica, ka mēs ar savu ierosinājumu graujam sistēmu, kas ilgstoši un ar pūlēm veidota, un likumprojekts tika noraidīts,” saka RAPLM juriskonsulte.
Te varētu minēt arī pašvaldību daudz cilāto jautājumu par ārkārtīgi augstajām un detalizētajām prasībām bērnudārzu iekārtošanā. Tie tapuši turīgākajos gados, un tagad, kad rocība daudz mazāka, liedz šīs pirmsskolas iestādes iekārtot pieticīgākās telpās ar mazākiem tēriņiem, nebūt neapdraudot saprātīgu sanitāro normu ievērošanu un bērnu drošību.
„Tagad, kad jāapgroza katrs lats, ļoti daudz ko nevaram atļauties šo pārmērīgo prasību dēļ. Nu būtu no acīm tās klapes jānoņem un jāpaskatās skaidri un kritiski uz lietām. Vai patiešām ir vajadzīgi šie daudzie saskaņojumi?” jautā M.Inkina.
Tagad, kad nolemts RAPLM reorganizēt, tās funkcijas pārdalot citām ministrijām, ir skaidrs, ka izbeigsies arī normatīvo aktu grozījumu virzīšana un koordinēšana līdzšinējā kārtībā. Kaut arī RAPLM šā gada 11. marta vēstulē, atsaucoties uz nozaru ministriju neieinteresētību to kompetencē esošo tiesību aktu izvērtēšanā pēc būtības un nevēlēšanos samazināt administratīvās procedūras un birokrātisko regulējumu, lai to samērotu ar izpildei nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem, lūdza Ministru kabinetu izbeigt protokollēmumā „Par pašvaldību tiesiskā regulējuma izvērtēšanu” dotā uzdevuma kontroli. Tātad atzina savu bezspēcību šajā cīņā ar vējdzirnavām.
Atliek cerēt, ka turpmākos risinājumus diktēs pati dzīve, jo vajadzība taupīt valsts naudu mazumā nav gājusi.
