Domāju par adopciju, bet visvairāk baidos no tā, ka bērna vecāki pēc tam var mani atpazīt uz ielas, veikalā, slimnīcā.. pasaule ir TIK maza!
Bērna bioloģiskie vecāki un adoptētāji adopcijas gaitā viens otru vispār nesatiek. Adoptētājam gan ir informācija par bērna bioloģiskajiem vecākiem, bet bioloģiskie vecāki neko nezina par adoptētājiem. Arī uz tiesu, kurā izskata adopcijas lietu, bioloģiskos vecākus aicina tikai izņēmuma gadījumos. Piemēram, ja vecāki piekrituši adopcijai, bet viņiem nav atņemtas aizgādības tiesības (ar tiesas spriedumu). Turklāt pieredze rāda: vecāki uz tiesu parasti neierodas. Ja arī ierastos – ar adoptētājiem viņi nesatiktos, jo pēc adoptētāja lūguma tiesa nodrošina, lai adoptējamā bērna vecāki neuzzinātu adoptētāja identitāti. Ja tas nav iespējams, adoptējamā vecākus noklausās atsevišķā tiesas sēdē. Lietu tiesā izskata slēgtā sēdē, un tiesas nolēmumus pasludina slēgti - nav jāievēro noteikums, ka rezultatīvajai daļai jābūt pasludinātai atklāti.
Arī vēlāk vecākiem sameklēt adoptētāju vai bērnu ir praktiski neiespējami. Civilprocesa likuma 262. pantā norādīts, ka bērna bijušajiem vecākiem, ja viņi to lūdz, tiesa izsniedz izrakstu no tiesas sprieduma, un tajā nav norādītas ziņas par adoptētāju. Viss.
Kā bērnu tagad sauc, kur viņš dzīvo – tas ir noslēpums. Neviena iestāde bioloģiskajiem vecākiem nekādas ziņas par bērnu vai adoptētājiem nesniegs – ne pēc gada, ne pieciem, ne desmit.
Mūsu adoptētais bērns nu jau ir pusaudzis. Līdz šim tā arī viņam patiesību neesmu atklājusi, ka neesam īstā mamma un tētis. Ik pa laikam domāju: nu jau vairs neteikšu, bet varbūt kādreiz tomēr vajag to atklāt? Ja nu pasaka kāds cits...
Lēmums izpaust vai neizpaust bērnam adopcijas faktu ir vecāku, tātad adoptētāju, ziņā. Ja vecāki šo faktu nav atklājuši, tad bērns nemaz to nezina un nevienam nav tiesību viņam par to stāstīt. Arī Civillikuma 171. panta trešā daļa nosaka, ka bez adoptētāja piekrišanas ziņas par adopciju līdz bērna pilngadībai nav izpaužamas.
Speciālisti tomēr bāriņtiesām iesaka, jau izpētot ģimeni un tiekoties ar cilvēkiem, kas vēlas bērniņu adoptēt, pārrunāt, vajag vai nevajag saglabāt adopcijas noslēpumu. Protams, ja adoptētāji vēlas adopcijas faktu neatklāt apkārtējiem, tas ir jārespektē. Taču tad, ja adoptētāji vēlas slēpt adopciju arī no bērna, parasti tiek norādīts uz sarežģījumiem, ko tas var izraisīt.
"Par adopcijas noslēpuma izpaušanu pret adoptētāja gribu atbildība iestājas saskaņā ar Krimināllikumu."
Psihologi un sociālie darbinieki uzskata, ka savlaicīga un pareiza adopcijas fakta atklāšana bērnam mazina krīzes rašanās iespēju bērna un adoptētāju starpā. Ir secināts: svarīgi, lai bērns par adopciju uzzinātu, cik agri vien iespējams, un lai par to pastāstītu paši adoptētāji. Adoptētājiem vārdu “adopcija” iesaka izmantot, kad bērns ir vēl pavisam maziņš, pat tad, kad mazais vēl nerunā. „Kaut arī bērnam tas vēl ir ļoti sarežģīts jēdziens, viņš pie tā pierod un vēlāk tas nekādus pārsteigumus nesagādā,” saka I. Krastiņa.
Ministrijas pieredze liecina - dzīvē notiek dažādi: joprojām ir vecāki, kas bērniem par adopciju stāsta, un ir arī tādi, kas klusē. Ja klusē, tad vairāk tādēļ, lai pasargātu bērnu no dažādiem sabiedrības stereotipiem: nu ja, tas jau no bērnunama, tas jau paņemtais... „Adoptētājiem iesakām bērnam stāstīt patiesību, bet to darīt neuzspiežam,” stāsta I. Krastiņa.
Viņai piekrīt arī Balvu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Rudīte Krūmiņa: „Zinu kādu ģimeni, kurā adoptētāji ļoti mērķtiecīgi gatavojas tam, ka bērnam stāstīs patiesību. Ģimene ļoti interesējas par adoptētā bērna vecāku, brāļu un māsu gaitām, lai tad, kad pienāks īstais brīdis, viņam varētu pastāstīt iespējami daudz. Tikmēr citi ir izlēmuši patiesību turēt noslēpumā, un viņu izvēle jārespektē.”
Dzīvoju mazā pagastā, adoptēju meiteni, bet ar aizdomām skatos uz vietējās bāriņtiesas un pagasta darbiniekiem. Es zinu, ka viņi visi zina par adopcijas faktu.
„Nav nozīmes dzīvesvietas lielumam, bet gan cilvēku atbildībai un godaprātam. Es ļoti ceru, ka visu bāriņtiesu darbinieki ir vienlīdz godprātīgi, jo ir devuši solījumu par konfidenciālās informācijas glabāšanu. Ja kaut reizi kādam adoptētājam rodas šaubas par bāriņtiesu darbinieku rīcību, es no sirds iesaku – neklusējiet, runājiet par to,” aicina Balvu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja. Arī ministrija adoptētājiem allaž atgādina: tikko jums ir kaut mazākās aizdomas, ka kaut kas nenotiek pareizi, tūliņ ziņojiet! Par laimi, neviens trauksmes zvans ministrijā līdz šim saņemts nav.
“Eiropas Konvencija par bērnu adopciju” nosaka, ka Civilstāvokļa akta reģistra ieraksti izdarāmi un to saturs jebkurā gadījumā pavairojams tā, lai neļautu personām, kurām uz to nav likumīgas tiesības, uzzināt par personas adopcijas faktu, vai, ja tas tiek darīts zināms, par bijušo vecāku identitāti.
Līdz šim Sandra nezināja, ka viņa ir adoptētā meita. Jāatzīstas, ka mums ar vīru pēdējā laikā nav pārāk labas attiecības un arī ar meiteni ne visai labi satiekam. Viņai ir 15 gadi, un vīra māsa – meitenes krustmāte – Sandrai ir atklājusi adopcijas faktu. Kopš tā laika meitene sākusi klaiņot un mums pilnībā zudis jebkāds kontakts...
„Diemžēl realitāte ir tieši tāda – bieži vien uzrodas „labā” tante vai onkulis, kas bērnam pašā nepiemērotākajā brīdī pastāsta par adopciju. Nezinu, vai maz iespējams ar kādiem likumiem šo ļaunumu regulēt. Katrā ziņā šāda adopcijas noslēpumu izpaušana „no malas” nekad nenotiek aiz labas sirds. Parasti tas bērnam ir liels trieciens, un paiet ilgs laiks, līdz viņš saprot, kas un kāpēc noticis. Tieši tādēļ arī es adoptētājiem iesaku patiesību atklāt bērnam pašam, jo atrast īsto brīdi un veidu vislabāk iespējams tieši adoptētājiem,” saka R. Krūmiņa.
"Neviena iestāde bioloģiskajiem vecākiem nekādas ziņas par bērnu vai adoptētājiem nesniedz – ne pēc gada, ne pieciem, ne desmit."
Likums paredz, ka ziņas par adopciju (pats adopcijas fakts, adopcijas apstākļi, bioloģiskie vecāki utt.) nav izpaužamas. Ja bērnam par adopciju pastāstījusi, teiksim, krustmāte vai kaimiņiene, ir nodarīts kaitējums. Jebkurā gadījumā, ja izpaustā informācija ir radījusi smagas sekas, tad attiecīgā persona, kas ir izpaudusi adopcijas noslēpumu, ir saucama pie atbildības. Krimināllikuma 169. pants “Adopcijas noslēpuma izpaušana” nosaka, ka par adopcijas noslēpuma izpaušanu pret adoptētāja gribu soda ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz desmit minimālajām mēnešalgām.
Latvijā nav tiesu prakses par adopcijas noslēpuma izpaušanu. Vienu no zināmajiem gadījumiem, kad tika ierosināts kriminālprocess par adopcijas noslēpuma izpaušanu, Latvija piedzīvoja pagājušajā gadā, kad televīzijas šova „Latvijas Princese” laikā kāda bērnunama vadītāja stāstīja par puisēnu, kurš adoptēts uz ārzemēm. Kriminālprocesu gan izbeidza, jo pēc sazināšanās ar bērna adoptētājiem noskaidrojās, ka viņiem nekādu pretenziju pret notikušo nav.
Meitene strīdos izkliedz, ka dosies uz bāriņtiesu un uzzinās, kur ir viņas mamma, un ies no mums prom...
Civilstāvokļa aktu likuma 9. panta otrā daļa nosaka, ka tiesības iepazīties ar civilstāvokļa aktu reģistru ierakstiem (izņemot ierakstus, kas saistīti ar adopciju) un pieprasīt reģistrāciju apliecinošus dokumentus ir personām, uz kurām tie attiecas, kā arī šo personu laulātajiem, tiešajiem augšupējiem un lejupējiem radiniekiem. Ar dzimšanas reģistra ierakstiem, kas saistīti ar adopciju, līdz adoptētā pilngadībai drīkst iepazīties tikai adoptētāji.
Kad meitene būs sasniegusi pilngadību un joprojām gribēs iegūt informāciju par adopcijas apstākļiem un saviem miesīgajiem vecākiem, ziņas likumā noteiktā kārtībā sniegs attiecīgā bāriņtiesa vai Valsts arhīvs. Adoptētāja piekrišana, lai sniegtu ziņas par adopciju, ir nepieciešama tikai līdz adoptējamā pilngadībai, pēc tam adoptētais rīkojas, kā pats vēlas.
"Bieži vien „labā” tante vai onkulis ir tie, kas bērnam pašā nepiemērotākajā brīdī pastāsta par adopciju."
Dzimšanas reģistra ieraksti ir pieejami dzimtsarakstu nodaļā, kas ir norādīta bērna dzimšanas apliecībā kā dokumenta izdevējinstitūcija, kā arī Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta arhīvā (Rīga, A. Čaka iela 38a, tālrunis 67 226222).
Kā skaidro Labklājības ministrijas speciāliste, saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likuma 18. panta pirmo daļu, fiziska persona ir tiesīga divas reizes kalendārajā gadā bez maksas pieprasīt un saņemt informāciju gan par sevi, kā arī saskaņā ar minētā likuma 19. pantu ar motivētu iesniegumu pieprasīt un saņemt informāciju arī par kādu citu personu, piemēram, par bioloģiskajiem vecākiem. Pārvalde personai, ar kuru vēlas sazināties ziņu pieprasītājs, vispirms pavaicā, vai tā piekrīt, ka ziņas par viņu tiek nodotas konkrētai personai. Tikai tad, pamatojoties uz sniegto atbildi, prasītājam dod vai nedod ziņas.
Mana meita savulaik attiecās no sava bērniņa. Iet laiks, bet sirds nemierīga. Saprotu, ka man dzīvot atlikuši vien daži gadi. Tik ļoti gribētos ieraudzīt savu mazdēliņu, uzzināt, kā viņam klājas. Kur man jāiet un kas jājautā, lai puisīti atrastu?
Lai cik ļoti sāp sirds, mazdēlu sameklēt, visticamāk, neizdosies. Radniecība beidzas līdz ar adopciju – nav vairs nekādu radniecības attiecību ar vecākiem un viņu radiniekiem, nav ne personisku, ne mantisku tiesību un pienākumu pret viņiem. Nav nozīmes, vai adoptētais bērns ir pilngadību sasniegusi persona vai nepilngadīgs bērns, bērna bioloģiskajiem radiniekiem nav tiesību uzzināt informāciju par bērna atrašanās vietu un adoptētājiem – šādi dati nav izpaužami. Radinieki var uzzināt tikai to, ka ir notikusi adopcija, un tas arī viss.
Pārējais atkarīgs no tā, vai bērns zina, ka viņš ir adoptēts, un vai pats vēlas ko uzzināt par saviem bioloģiskajiem radiniekiem. Atliek vien cerēt, ka mazdēls gribēs vecmammu sameklēt...
