Latvijas basketbolistes, nepieveikušas Koreju, raud. Viena no mūsu lielākajām vieglatlētikas cerībām Olijars traumas dēļ vispār neiziet uz starta. Ščerbatihs muļķīga pārpratuma dēļ zaudējis vienu piegājienu, tik ļoti gaidītās zelta medaļas vietā saņem bronzu. Miļkevičs 800 metros, gandrīz pusi distances atrazdamies vadībā, tā arī netiek nākamajā kārtā. Bet jaunais kanoe airētājs Miķelis Ežmalis pats atzīst, ka startējis bez vajadzīgā noskaņojuma, tāpēc sacensības viņam beigušās, pat īsti nesākušās.
Sporta komentētāju visbiežāk lietotais vārds šajās dienās ir – CERĒSIM.
Un mēs ceram. Vienīgi, ja nejaušības atkārtojas cita pēc citas, kopumā veidojot veselu nejaušību virkni, tad tās vairs nav nejaušības, bet gan likumsakarības. Un jebkurai likumsakarībai ir savi cēloņi.
Tikai vēlāk – televīziju skatoties un laikrakstus lasot – uzzinu, ka basketbola komandā jau sen esot bijušas problēmas ar mikroklimatu. Bet uz Olimpiādi aizbraucis Latvijas basketbola federācijas priekšsēdētājs Ojārs Kehris, nevis speciālists, kas tai varētu reāli palīdzēt. Savukārt Olijaru pēdējos gados atbildīgās sacensībās, kur jāpārstāv Latvija, traumas vajā regulāri. Piedalīties valsts čempionātos viņš neuzskatot par vajadzīgu, toties valsts finansējums gan viņam esot vajadzīgs, lai gan priekšroka tajā pašā laikā tiek dota komercmačiem, jo tajos traumas liek viņu mierā. Kas attiecas uz Ščerbatihu... varbūt vajadzēja viņu un treneri nodrošināt, ja ne ar pietiekamu palīgu skaitu, tad vismaz informāciju, lai nieka 30 sekundes neizšķirtu medaļas likteni. Bet, runājot par Miļeviču, tiek atzīts, ka pēdējā laikā kaut kas tīši vai netīši salaists grīstē ar treniņu metodiku. Nezin kāpēc strādāts uz izturību, nevis ātrumu, lai gan tieši ātrums, kā redzējām, pietrūka skrējējam Pekinā. Savukārt Ežmalis tā arī neesot saņēmis viņam speciāli pasūtīto laivu, kurai vajadzēja būt gatavai uz Olimpiādi. Startējot ar to, kas atradusies komandas rīcībā, arī rezultāts jau iepriekš bijis paredzams.
Man saka – neuztraucies! Redzi, arī citām valstīm līderi izkrīt un čempioni zaudē. Bet kas man daļas par citu valstu līderiem un čempioniem? Man saka – Latvija nekad nevarēs sacensties ar tādām lielvalstīm kā Ķīna, ASV un Krievija. Vienalga skumji. Skumji, skatoties, kā mūsējie ir tikai fons, uz kura izcelties citiem. Man saka – viņiem tur sportam strādā veseli institūti, laboratorijas un speciālistu speciālisti. Latvijai nekad nebūs tādu resursu. Taisnība, tomēr Latvija nav arī tik nabaga (lai gan nepārtraukti to skandina), lai nevarētu atbilstoši mūsdienu līmenim nodrošināt tos 50 labākos no labākajiem sportistiem. Bet laikam jau ikdienā tas nevienu, izņemot pašus sportistus vai viņu trenerus, īpaši neinteresē. Tāpēc cēloņi šiem procesiem meklējami tik dziļi, ka vienkāršam skatītājam nav iespējams izprast, kāpēc bēdīgas nejaušības kļūst par neizbēgamām likumsakarībām. Tomēr tajā pašā laikā pat vienkāršs skatītājs saprot, ka mūsdienās ar tradicionālo „sarauj”, „palielināsim slodzi”, „žmiedz – tev tas jāvar” vairs nepietiek.
Izskatās, ka pie mums par sportistiem atceras tikai pirms Olimpiādes vai citiem lieliem mačiem, uz kuriem, lai sevi parādītu, grib aizbraukt arī politiķi, valstsvīri un ierēdņi. Jā, protams, atceras arī tajās reizēs, kad mūsu sportisti pēkšņi izcīna medaļas Eiropas vai pasaules čempionātos. Tad tie paši politiķi, valstsvīri un ierēdņi saka – redz, kādi malači, redz, kā Latvijas vārds atkal izskan pasaulē! Paldies, še jums prēmija un turpiniet tādā pašā garā. Mēs ceram, ka jums izdosies!
Diemžēl ar padomju laika stilā ieturētām prēmijām un cerībām vien mūsdienu modernā sporta attīstībai laikam ir daudz par maz.
Par laimi, šorīt, neskatoties uz lietu, Vasiļevskis jau ar pirmo metienu kvalificējās finālam. Cerēsim! Tāpat kā cerēsim, ka arī mūsu airētāji un BMX braucēji tiks pie medaļām. Un vēl cerēsim, ka varbūtējo medaļu spožums pēc Olimpiādes neatturēs no atbildes meklējumiem uz jautājumu, kāpēc mūs vajā bēdīgas nejaušības, kas patiesībā varbūt ir liktenīgas likumsakarības.
