Debesis tagad, augusta vidū, dziļas, dziļas. Naktī var nogulties uz saulē sasilušā asfalta un vērot.
Ne jau pilsētā, kur debesis vienmēr ir gaismas piesārņotas. Uz izdrupuša pamestas fermas pievedceļa, pa kuru kādreiz veda lopbarību un pienu, bet kur tagad ir pelēkbalts smilšains asfalts. Bijušais piena ceļš.
Apkārt pļava, knikst zāle, lapas. Sisina sienāži. Kāds lavās, apklust, elpo. Varbūt fermā dzīvojušo govju dvēseles. Varētu taču būt, ka atgriežas.
Virs galvas bezgalība. Blāvs piena ceļš debesīs. Lielas zvaigznes, mazas zvaigznes. Kad acis pierod - arvien vairāk zvaigžņu.
Guli uz zemes un skaties zvaigžņu pienā.
Augustā krīt zvaigznes. Īsas un spožas metorītu švīkas punktiņu klājiena vidū.
Tik īsas, ka iedomāties vēlēšanos nav iespējams. Tikai vērot un gaidīt - kad atkal kritīs.
Es sapratu. Lai vēlēšanās piepildītos, par to ir jādomā visu laiku.
Iedomāties kaut ko un paturēt sevī vienādā intensitātē. Neko negaidīt, neko necerēt, negribēt nekā, tikai piepildīties ar ilgstošu laimes sajūtu - kā būs, ja būs. Kā ir.
Iedomāties, paturēt prātā, neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Nenovērsties, nešaubīties.
Sagaidīt krītošo zvaigzni.
Teikās par apslēpto mantu nereti stāsta - tai brīdī, kad mantas lāde jau bija tuvu, racējam virsū brāzās nedzirdēts troksnis: skrēja paša nelabā pulki, ugunīgu vēršu bars kratīja ragus, milzu ķirzakas spļāva gunis, lidoja sirseņi un lapsenes, šāva mīnmetēji, lidoja iznīcinātāji, kara lidmašīnas meta bumbas.
Tikko racējs novērsās, troksnis aprima. Nelabie aizskrēja garām, vērši aprima, ķirzakas salīda sūnās, sirseņi un lapsenes pagaisa, mīnmetēji apklusa, iznīcinātāji un lidmašīnas aizlidoja. Mantas lāde žvadzēdama nogrima zemē.
Iedomājies kaut ko un tici. Gaidi, kad kritīs zvaigzne. Ja tai brīdī, kad tā kritīs, tu kaut ko vēlēsies, tas piepildīties. Nekad nav zināms, kad kritīs nākošā zvaigzne - tūlīt, pēc mirkļa, pēc minūtes.
Vēlies, domā par to un nenovērsies, tici un gaidi. Varbūt pat mūžīgi.
Nav iespējams tik ilgi domāt par jaunu ledusskapi, datoru, auto, māju.
Tik ilgi domāt var tikai par to, ko patiešām vēlies, kaut ko pāri esošu un visbūtiskāko. Labākajā gadījumā - laimes sajūtu, atverot jauno ledusskapi, iedarbinot jauno auto.
Tik ilgi, lai sagaidītu krītošo zvaigzni, nevar saglabāt alkas pēc subjektīvās īsā brīža laimes. Tādu laimju ir pārāk daudz.
Tik ilgi var domāt tikai par visbūtiskāko. Par cilvēkiem, ko mīli, par savu un bērnu laimi. Par vistrauslāko un reizē vissvarīgāko. Par pasaules mērogu priekšā vissīkāko un priekš sevis - vislielāko, jo vienīgo.
Šovakar lasīju ziņas un ieraudzīju kādu šokējošu paradoksu Gruzijas un Krievijas konfliktā. Tik daudz cietušo civiliedzīvotāju.
It kā runa būtu nevis par dažādu varu armijām, bet gan par teoristiem, kuru taktika ir nogalināt pēc iespējas vairāk civilo iedzīvotāju, lai sabiedrībā sētu paniku un ātrāk sasniegtu savu mērķi.
Nekas nebiedē tik ļoti kā līdzīgo nāve.
Augusta naktī, guļot uz zemes, ir grūti iedomāties, ka kāds to varētu sabojāt. Miers liekas esam globāls. Tikai sienāžu sisināšana, debesu bezgalība, pļavas un veca asfalta smarža.
Lasot internetā ziņas, pasaule liekas esam tik trausla. Kas notiek Gruzijā, var notikt arī pie mums.
Internetā publicētie attēli ar cilvēkiem, kas Gori hospitālī Grūzijā lasa ievainotot sarakstus un meklē savus tuviniekus, atgādina pieredzē nogulušos vecāsmātes stāstus par pazudušā vīrabrāļa meklēšanu 1941. gada jūlijā, ejot garām līķu rindai Rēzeknes čekas pagalmā. Pacelt lupatu un pārbaudīt, vai tas nav viņš. Šis nav, nē, šis arī nav.
Kas būtu, ja krītošo zvaigžņu vietā būtu mīnas. Spožas un garas svītras debesīs. Tepat siltajā pļavā, kur sisina sienāži.
Vai būtu iespējams saglabāt vienu vienīgo vēlēšanos un nenovērsties.
Vai ticība ledusskapim būtu iespējama.
Vai varbūt vienīgā iespējamā ilgstošā vēlēšanās ir dzīvība.
Ne jau pilsētā, kur debesis vienmēr ir gaismas piesārņotas. Uz izdrupuša pamestas fermas pievedceļa, pa kuru kādreiz veda lopbarību un pienu, bet kur tagad ir pelēkbalts smilšains asfalts. Bijušais piena ceļš.
Apkārt pļava, knikst zāle, lapas. Sisina sienāži. Kāds lavās, apklust, elpo. Varbūt fermā dzīvojušo govju dvēseles. Varētu taču būt, ka atgriežas.
Virs galvas bezgalība. Blāvs piena ceļš debesīs. Lielas zvaigznes, mazas zvaigznes. Kad acis pierod - arvien vairāk zvaigžņu.
Guli uz zemes un skaties zvaigžņu pienā.
Augustā krīt zvaigznes. Īsas un spožas metorītu švīkas punktiņu klājiena vidū.
Tik īsas, ka iedomāties vēlēšanos nav iespējams. Tikai vērot un gaidīt - kad atkal kritīs.
Es sapratu. Lai vēlēšanās piepildītos, par to ir jādomā visu laiku.
Iedomāties kaut ko un paturēt sevī vienādā intensitātē. Neko negaidīt, neko necerēt, negribēt nekā, tikai piepildīties ar ilgstošu laimes sajūtu - kā būs, ja būs. Kā ir.
Iedomāties, paturēt prātā, neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Nenovērsties, nešaubīties.
Sagaidīt krītošo zvaigzni.
Teikās par apslēpto mantu nereti stāsta - tai brīdī, kad mantas lāde jau bija tuvu, racējam virsū brāzās nedzirdēts troksnis: skrēja paša nelabā pulki, ugunīgu vēršu bars kratīja ragus, milzu ķirzakas spļāva gunis, lidoja sirseņi un lapsenes, šāva mīnmetēji, lidoja iznīcinātāji, kara lidmašīnas meta bumbas.
Tikko racējs novērsās, troksnis aprima. Nelabie aizskrēja garām, vērši aprima, ķirzakas salīda sūnās, sirseņi un lapsenes pagaisa, mīnmetēji apklusa, iznīcinātāji un lidmašīnas aizlidoja. Mantas lāde žvadzēdama nogrima zemē.
Iedomājies kaut ko un tici. Gaidi, kad kritīs zvaigzne. Ja tai brīdī, kad tā kritīs, tu kaut ko vēlēsies, tas piepildīties. Nekad nav zināms, kad kritīs nākošā zvaigzne - tūlīt, pēc mirkļa, pēc minūtes.
Vēlies, domā par to un nenovērsies, tici un gaidi. Varbūt pat mūžīgi.
Nav iespējams tik ilgi domāt par jaunu ledusskapi, datoru, auto, māju.
Tik ilgi domāt var tikai par to, ko patiešām vēlies, kaut ko pāri esošu un visbūtiskāko. Labākajā gadījumā - laimes sajūtu, atverot jauno ledusskapi, iedarbinot jauno auto.
Tik ilgi, lai sagaidītu krītošo zvaigzni, nevar saglabāt alkas pēc subjektīvās īsā brīža laimes. Tādu laimju ir pārāk daudz.
Tik ilgi var domāt tikai par visbūtiskāko. Par cilvēkiem, ko mīli, par savu un bērnu laimi. Par vistrauslāko un reizē vissvarīgāko. Par pasaules mērogu priekšā vissīkāko un priekš sevis - vislielāko, jo vienīgo.
Šovakar lasīju ziņas un ieraudzīju kādu šokējošu paradoksu Gruzijas un Krievijas konfliktā. Tik daudz cietušo civiliedzīvotāju.
It kā runa būtu nevis par dažādu varu armijām, bet gan par teoristiem, kuru taktika ir nogalināt pēc iespējas vairāk civilo iedzīvotāju, lai sabiedrībā sētu paniku un ātrāk sasniegtu savu mērķi.
Nekas nebiedē tik ļoti kā līdzīgo nāve.
Augusta naktī, guļot uz zemes, ir grūti iedomāties, ka kāds to varētu sabojāt. Miers liekas esam globāls. Tikai sienāžu sisināšana, debesu bezgalība, pļavas un veca asfalta smarža.
Lasot internetā ziņas, pasaule liekas esam tik trausla. Kas notiek Gruzijā, var notikt arī pie mums.
Internetā publicētie attēli ar cilvēkiem, kas Gori hospitālī Grūzijā lasa ievainotot sarakstus un meklē savus tuviniekus, atgādina pieredzē nogulušos vecāsmātes stāstus par pazudušā vīrabrāļa meklēšanu 1941. gada jūlijā, ejot garām līķu rindai Rēzeknes čekas pagalmā. Pacelt lupatu un pārbaudīt, vai tas nav viņš. Šis nav, nē, šis arī nav.
Kas būtu, ja krītošo zvaigžņu vietā būtu mīnas. Spožas un garas svītras debesīs. Tepat siltajā pļavā, kur sisina sienāži.
Vai būtu iespējams saglabāt vienu vienīgo vēlēšanos un nenovērsties.
Vai ticība ledusskapim būtu iespējama.
Vai varbūt vienīgā iespējamā ilgstošā vēlēšanās ir dzīvība.
