Ir 4:27 no rīta. Rīgas centrs.
Nē, nav sācies ne karš, ne bombardēšana un pat ne partizānu kaujas Rīgas ielās. Frontes te nav.
Kāpēc es neguļu?
Paldies ceļu remonta strādniekiem. Pamodos no trokšņa, kas atgādināja malkas zāģēšanu. Troksnis atbalsojās tukšajā Čaka ielā, atsitās māju sienās kā mūra kanjonā.
Ceļu remonts. 4:27 no rīta.
Strādnieki zāģē asfaltu, urbj, krauj un strādā. Troksnis ellīgs.
Pirmā doma bija paņemt šauteni un nošaut. Lai paši nemokās un nemoka citus, no miega izrautos. Man mājās nav šautenes.
Pamodos līdz galam un sapratu, ka humānisma vārdā jāpiedod trakajiem. Ka visi jau nevar būt rāmi un uzvesties klusu. Ka kādam jāstrādā arī 4:27 un jāurbj ar pneimatisko urbi.
Otrā doma - zvanīt pašvaldības policijai, lai aizvāc trokšņotājus.
Ja tie būtu kaimiņi, kas rīko jandāliņu, ja tas būtu krogs, kas pārsniedz pieļaujamo decibelu skaitu, ja tā būtu jēgu pārdzērusi svinētāju kompānija, kas uz ielas rīko grautiņu, mani gan jau uzklausītu. Iespējams.
Ceļa remonta strādnieki? Gan jau viņiem ar pašvaldību ir noslēgts līgums un tajā ir ietverts punkts par ielas asfalta urbšanu 4:27 no rīta.
Tas taču vairs nav 3:27 naktī.
Lingvistiski robeža starp nakti un dienu ir 4:00 - līdz tam ir nakts, pēc tam rīts.
Kurš putniņš agri ceļas, agri urbj ar pneimatisko āmuru.
Es biju paredzējusi gulēt pārāk ilgi. Ilgāk nekā 4:00.
Rīgas domes sabiedriskās kārtības noteikumi ir pieņemti 2007. gada 19. jūnijā un ir saistoši "visām fiziskām un juridiskām personām Rīgas administratīvajā teritorijā". Tie ir un izstrādāti, lai "nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību Rīgas administratīvajā teritorijā, kā arī apkarotu žūpību un netiklību publiskās un sabiedriskās vietās".
Šo noteikumu 4. punktā teikts: "Rīgas administratīvajā teritorijā aizliegts: trokšņot vai pieļaut troksni, ko rada valdījumā esošs trokšņa avots neatkarīgi no tā atrašanās vietas, ja tas traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu, organizāciju normālu darbību, bet nav saistīts ar satiksmi vai pasākumiem, kas saskaņoti ar Rīgas pilsētas izpilddirektoru."
Laikā no 23:00 līdz 7:00 juridiskai personai (neba tie strādnieki to dara privātas iniciatīvas dēļ) tas nozīmētu Ls 500-1000 lielu sodu.
Cita starpā uzzināju, ka šie noteikumi no 23:00 līdz 7:00 atļauj vest suni pastaigā Rīgas pilsētas apstādījumos bez pavadas.
Naktī laikam noraujas visi elles spēki un Cerbers dodas pastaigā. Bez pavadas, protams.
Jā, protams, ielas remonts ir svētīga lieta. Tas kalpo sabiedrības labā. Veikts citā laikā, tas apgrūtinātu satiksmi un radītu sastrēgumus. Kuru tāpat netrūkst, lai slava pilsētas attīstības plānotājiem.
Gan jau ceļa remontētājiem ir arī Rīgas izpilddirektora atļauja.
(Lai viņam pašlaik salds miegs un lai viņam jauks rīts, lai viņu nepamodina ne sīkākais tikšķis, jo viņam taču pa dienu būs jāparaksta tik daudz atļauju trokšņot pa nakti tajās vietās, kur neguļ viņš pats.)
Esmu samierinājusies, ka ap pusnakti pa ielu brauc pavecs traktors, kas tīra braucamo daļu. Ka pie luksofora tas apstājas un tad enerģiski purkšķina tālāk.
Savas miega fāzes taču var pielāgot, lai traktors aizpurkšķina drīz pēc kārtīgas iemigšanas dziļā miegā (miegs pirms pusnakts ir svētīgs) vai neiet gulēt, kamēr nav aizpurkšķinājis (tikai nav zināms, vai jau 4:50 strādnieki neblietēs šķembas un negrabinās pa asfaltu savus agregātus).
Esmu samierinājusies ar sirēnām, taurēm, svilpieniem. Pilsētai sava estētika un retorika.
Nu jau es esmu samierinājusies arī ar asfalta blietēšanas rībieniem un dārdieniem. Tas taču bija tikai pusstundu. Krietnu pusstundu enerģiskas trokšņošanas.
Elles troksnis sazin cik decibelu skaļumā.
Lūk, arī pirmais trolejbuss. Trādirīdis ir sācies. Mašīnas, pilsēta mostas.
Bet kāpēc ir jāmostas man?
Cik vērts ir mans miegs? Cik maksā mans miers?
Pēc dažām stundām iešu uz darbu. Aiz loga skanēs mūzika. Kanāla malā laivu izīrētāji no AAC skandinās drausmīgu popsu, kas atbalsosies kanāla malās, apkārtējās mājās un skanēs manā kabinetā kā no veca kasešu magnetofona vai sveša mobilā telefona.
"Killing me softly with his song..." un cita 90. un 10. gadu izklaidējošā komerciālā mūzika, par kuras atskaņošanu publiskā telpā AAC, cerams, ir samaksājis autortiesības.
Līgojies līdzi svešas mūzikas ritmā un centies domāt.
Protams, nav jau nekāda utopiskā Saules pilsēta un totalitārās sakārtotības laimes zeme (piemēram, Minskas centrā uz ielām nav ubagu).
Tomēr kaut kā jocīgi. Individuālais miegs nav vērtība salīdzinājumā ar kolektīvo ielu remontu.
Jauku visiem atlikušo dienu!
Nē, nav sācies ne karš, ne bombardēšana un pat ne partizānu kaujas Rīgas ielās. Frontes te nav.
Kāpēc es neguļu?
Paldies ceļu remonta strādniekiem. Pamodos no trokšņa, kas atgādināja malkas zāģēšanu. Troksnis atbalsojās tukšajā Čaka ielā, atsitās māju sienās kā mūra kanjonā.
Ceļu remonts. 4:27 no rīta.
Strādnieki zāģē asfaltu, urbj, krauj un strādā. Troksnis ellīgs.
Pirmā doma bija paņemt šauteni un nošaut. Lai paši nemokās un nemoka citus, no miega izrautos. Man mājās nav šautenes.
Pamodos līdz galam un sapratu, ka humānisma vārdā jāpiedod trakajiem. Ka visi jau nevar būt rāmi un uzvesties klusu. Ka kādam jāstrādā arī 4:27 un jāurbj ar pneimatisko urbi.
Otrā doma - zvanīt pašvaldības policijai, lai aizvāc trokšņotājus.
Ja tie būtu kaimiņi, kas rīko jandāliņu, ja tas būtu krogs, kas pārsniedz pieļaujamo decibelu skaitu, ja tā būtu jēgu pārdzērusi svinētāju kompānija, kas uz ielas rīko grautiņu, mani gan jau uzklausītu. Iespējams.
Ceļa remonta strādnieki? Gan jau viņiem ar pašvaldību ir noslēgts līgums un tajā ir ietverts punkts par ielas asfalta urbšanu 4:27 no rīta.
Tas taču vairs nav 3:27 naktī.
Lingvistiski robeža starp nakti un dienu ir 4:00 - līdz tam ir nakts, pēc tam rīts.
Kurš putniņš agri ceļas, agri urbj ar pneimatisko āmuru.
Es biju paredzējusi gulēt pārāk ilgi. Ilgāk nekā 4:00.
Rīgas domes sabiedriskās kārtības noteikumi ir pieņemti 2007. gada 19. jūnijā un ir saistoši "visām fiziskām un juridiskām personām Rīgas administratīvajā teritorijā". Tie ir un izstrādāti, lai "nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību Rīgas administratīvajā teritorijā, kā arī apkarotu žūpību un netiklību publiskās un sabiedriskās vietās".
Šo noteikumu 4. punktā teikts: "Rīgas administratīvajā teritorijā aizliegts: trokšņot vai pieļaut troksni, ko rada valdījumā esošs trokšņa avots neatkarīgi no tā atrašanās vietas, ja tas traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu, organizāciju normālu darbību, bet nav saistīts ar satiksmi vai pasākumiem, kas saskaņoti ar Rīgas pilsētas izpilddirektoru."
Laikā no 23:00 līdz 7:00 juridiskai personai (neba tie strādnieki to dara privātas iniciatīvas dēļ) tas nozīmētu Ls 500-1000 lielu sodu.
Cita starpā uzzināju, ka šie noteikumi no 23:00 līdz 7:00 atļauj vest suni pastaigā Rīgas pilsētas apstādījumos bez pavadas.
Naktī laikam noraujas visi elles spēki un Cerbers dodas pastaigā. Bez pavadas, protams.
Jā, protams, ielas remonts ir svētīga lieta. Tas kalpo sabiedrības labā. Veikts citā laikā, tas apgrūtinātu satiksmi un radītu sastrēgumus. Kuru tāpat netrūkst, lai slava pilsētas attīstības plānotājiem.
Gan jau ceļa remontētājiem ir arī Rīgas izpilddirektora atļauja.
(Lai viņam pašlaik salds miegs un lai viņam jauks rīts, lai viņu nepamodina ne sīkākais tikšķis, jo viņam taču pa dienu būs jāparaksta tik daudz atļauju trokšņot pa nakti tajās vietās, kur neguļ viņš pats.)
Esmu samierinājusies, ka ap pusnakti pa ielu brauc pavecs traktors, kas tīra braucamo daļu. Ka pie luksofora tas apstājas un tad enerģiski purkšķina tālāk.
Savas miega fāzes taču var pielāgot, lai traktors aizpurkšķina drīz pēc kārtīgas iemigšanas dziļā miegā (miegs pirms pusnakts ir svētīgs) vai neiet gulēt, kamēr nav aizpurkšķinājis (tikai nav zināms, vai jau 4:50 strādnieki neblietēs šķembas un negrabinās pa asfaltu savus agregātus).
Esmu samierinājusies ar sirēnām, taurēm, svilpieniem. Pilsētai sava estētika un retorika.
Nu jau es esmu samierinājusies arī ar asfalta blietēšanas rībieniem un dārdieniem. Tas taču bija tikai pusstundu. Krietnu pusstundu enerģiskas trokšņošanas.
Elles troksnis sazin cik decibelu skaļumā.
Lūk, arī pirmais trolejbuss. Trādirīdis ir sācies. Mašīnas, pilsēta mostas.
Bet kāpēc ir jāmostas man?
Cik vērts ir mans miegs? Cik maksā mans miers?
Pēc dažām stundām iešu uz darbu. Aiz loga skanēs mūzika. Kanāla malā laivu izīrētāji no AAC skandinās drausmīgu popsu, kas atbalsosies kanāla malās, apkārtējās mājās un skanēs manā kabinetā kā no veca kasešu magnetofona vai sveša mobilā telefona.
"Killing me softly with his song..." un cita 90. un 10. gadu izklaidējošā komerciālā mūzika, par kuras atskaņošanu publiskā telpā AAC, cerams, ir samaksājis autortiesības.
Līgojies līdzi svešas mūzikas ritmā un centies domāt.
Protams, nav jau nekāda utopiskā Saules pilsēta un totalitārās sakārtotības laimes zeme (piemēram, Minskas centrā uz ielām nav ubagu).
Tomēr kaut kā jocīgi. Individuālais miegs nav vērtība salīdzinājumā ar kolektīvo ielu remontu.
Jauku visiem atlikušo dienu!
