Dzīvoju laukos. Ar elektrību, internetu un ūdensvadu. Kūti, šķūni, govīm, cūkām, suņiem, kaķiem un vistām. Citā un daudz harmoniskākā realitātē, bet neko nezaudējot no ierastajām ērtībām - runāju pa Skaipu ar draugiem -un pēc brīža ravējot dārzu vai mežā lasot sēnes.
Tā kā īsti nesaprotu, ko man būtu teikt savā blogā kā ekspertam, jo daru taču tikai ikdienas darbu un nedaru neko tik neikdienišķu, kas prasītos pēc apraksta blogā.
Lasu grāmatas, bet nerakstu recenzijas, jo man ir prieks atrast grāmatas, kas man der un patīk, bet tās, kas neder un nepatīk, vienkārši nelasu.
Laboju valodas kļūdas, bet netaisos apgaismot sabiedrību rakstīt pareizi, jo man ir prieks, ka vispār raksta savā valodā.
Tāpēc arī klusēju.
Bez tam laikam mēnesi īsti neesmu runājusi latviski - nav bijis vajadzības. Pašpietiekamība, jo iepirkties veikalā, pasūtīt būvmateriālus, noslēgt līgumus, sazināties ar draugiem, šķērsot valsts robežu, ciemoties kaimiņu valstī un apsēklot govi var arī latgaliski.
Tad nu nospļaujos, ka esmu šeit pieteikta kā kaut kāds eksperts, jo patiesībā taču arī esmu eksperts - savas dzīves, darbu un attiecību.
Blogs jeb latgaliski "dīnroksts", tas ir, dienraksts - primāri tas ir subjektīvais redzējums, viedoklis, teksts.
Laikam Latvijā drīz nebūs avīzes, kam nav savu blogeru jeb dienrakstu rakstītāju.
Interesanti vērot, kā ziņas kļūst par apzelēšanas objektu. Kā atrašanās informācijas plūsmā ierobežo redzējumu, jo ir ziņas, par ko raksta visi, līdz ar to arī zina visi un visiem ir savs viedoklis.
Interesanti vērot, kā rodas obligātie pieturas punkti, par ko katram jābūt savam viedoklim. Pat tad, ja viedokļa nav.
Dziesmu svētki un klausītāju zemā kultūra, koru kustība Latvijā un tās nākotne, "Jaunā Viļņa" spīguļi, prezidents un kazačoks, referendums, inflācija un Satversmes grozījumi.
Tad nu mana atskaite.
Dziesmu svētkos nepiedalījos un neskatījos arī televizorā, jo vispār neskatos televizoru.
Līdz ar to neko nezinu par "Jauno Vilni" un krievu estrādes brīnumiem.
Neko nezinu par referenduma reklāmām un to finansētājiem, jo neesmu redzējusi nevienu no tām.
Līdz ar to man nav par ko rakstīt. Jo strādāju "kumelīšu ofisā" - verandā, kur blakus biroja tehnikai uz galda kaltējas zāļu tējas. Smaržo labi.
Līdz ar to vienīgais, par ko varu rakstīt, ir realitāte, ko redzu sev apkārt, nevis virtuālās telpas ziņas un vēstījumi, ko masu mediji izceļ informācijas straumes virspusē. Kā arī savs kā dzīves eksperta viedoklis par redzēto.
Šodien biju Rēzeknē. Paliku pa nakti pēc latgaliešu mūzikas koncerta, ko organizēja radio "Latgolys Radeja", kas raida latgaliski Latgalē un ko internetā var klausīties jebkur, kur ir internets un kāds, kas klausās.
No rīta iebraucu lielveikala stāvvietā, lai nopirktu maizi, ziepes un vēl šādus tādus niekus.
Pabrīnījos, ka darba dienas rītā stāvlaukumā tik maz brīvu vietu. Laikam jāstrādā nemaz nav.
Patērētāja ideāls - nestrādāt, bet iepirkties.
Tikko nedēļu biju Baltkrievijā. Tur dienas vidū metro tikpat kā nebija cilvēku, ielas arī patukšas. Pati neatceros, bet laikam līdzīgi ir bijis padomju laikos - visiem jāstrādā. Vai vismaz jāatrodas kaut kur pie vietas.
Esmu dzirdējusi stāstus, ka savulaik darba laikā cilvēki pat aizturēti uz ielas, lai pārliecinātos, kāpēc viņi neatrodas darba vietā. Nezinu, cik tur taisnības. Piederu citai paaudzei.
Drošības labad jau ar izslēgtu motoru lēnītēm pieripinājos atmuguriski pie pašas apmales, lai netraucētu tos, kas gribēs tikt garām pa eju. Vieta, ierīkojot stāvlaukumu, taupīta, tāpēc vietas maz.
Kamēr tiku galā ar iepirkšanos, "cietajiem čekiem" un rekvizītiem, pagāja labs laiks. Īpaši arī nesteidzos.
Izgāju ārā no veikala, bet zālājā pie manas mašīnas stāv vīrietis un sieviete. Latgalieši. Manāmi satraukti.
Izrādījās, ka nejauši ar savas mašīnas pakaļgalu esmu pieskārusies nevis apmalei, bet viņu mašīnas purnam. Tā bija traģēdija. Tā bija sāpe.
Viņi visu esot safotografējuši! Viņi bija apņēmības pilni cīnīties par savu taisnību. Lai nu skatoties, skatoties, ko esmu sadarījusi!
Situācija bija gana absurda, lai es sāktu smaidīt un teiktu, ka nekas tāds taču nav noticis. Pabraukšu tūlīt uz priekšu, un tad redzēsim, cik tā vaina nopietna, cik nenopietna. Ka nekā liela jau tur nebūs.
Zināju, ka nudien nebūs nekas vairāk par sīku skrambu, kas rodas, ja viegli saskaras divi krāsoti un putekļaini metāli.
Sieviete tikai nervozi smaidīja un piebalsoja, bet vīrietis bija gatavs demonstrēt spēka pozīcijas.
Sak, tu te visu esi savārījusi! Tu te arī atbildēsi!
Uz ko atbildēju, ka neko nenoliedzu un esmu gatava samaksāt, ja vajadzīgs. Mierināju nervozo pāri, ka nevajag jau tik traki satraukties par tik nebūtisku lietu kā mašīna. Esmu vainīga, un vaina tiks kompensēta. Ja tāda būs.
Vīrieti tas saniknoja vēl vairāk.
Viņš nekavējās paziņot: "Jiusim te nazkaida grabaža!" uzsverot un izgaršojot vārdu "grabaža", "a ite..."
Sak, cilvēku attiecības nosaka nauda, kas izdota par krāma pirkumu, nevis krāma pircēju savstarpējā cieņa un atbildība par savām kļūdām.
Viņš ar lepnumu piebilda: "A ite pavysam jauna mašyna! Pa taisnū atdzeita nu Anglejis!"
Gaidīja manu reakciju laikam, bet nekas nesekoja.
Man nu vajadzēja sarauties par metru un pieplakt pie stāvvietas asfalta - kādu unikumu esmu apstrādājusi, potenciāli mazinot tā vērtību varbūt par dažpadsmit latiem. Karma sabojāta lupatās. Balta netikšu nekad...
Sēdos pie sava auto stūres, bet pār plecu atbildēju, ka vispār jau jebkura mašīna a priori ir tikai dzelži un tikai grabaža.
Nu un. Anglija. Vai mazums pasaulē zemju un valstu.
Nesen biju arī Anglijā un redzēju, ka pa ielām brauc pavisam normālas vidusmēra mašīnas - gan vraki, gan smalki auto. Lai vai kā, Anglija ir tāda pati zeme kā Latvija. Ja kādam vajag sev apkārt smalkākus dzelžus nekā citam, tad arī jārēķinās, ka zaudējumi būs lielāki.
Protams, mana mašīna nav ražota 2008. un pat ne 2005. gadā. Toties atvesta no Amerikas. :O) Un, manuprāt, ir gana jauka un atsaucīga.
Ja savulaik būtu mazāk vērības un laika veltījusi izglītībai un vairāk pievērsusies karjerai, droši vien šodien brauktu ar mazliet jaunāku modeli - ražotu nevis pagājušā gadu tūkstoša beigās, bet mūsdienās.
No otras puses, man nav superdārga telefona, pārpasaulīgi smalka fotoaparāta un nenormāli jaudīga datora. Tikai tādi modeļi, kas ļauj normāli sarunāties, lietot internetu tīrumu un pļavu vidū, kvalitatīvi fotografēt.
Tāpēc neuzskatu, ka arī no mašīnas būtu jāprasa kas vairāk, lai tā būtu labā tehniskā stāvoklī un labi kalpotu, tiktu normāli uzturēta un izrietoši - ekspluatācijas laikā neradītu draudus manai un citu drošībai uz ceļa.
Bez tam - nedzīvoju pāri līdzekļiem. Man nav neviena kredīta, es nevienam neko neesmu parādā. Tas dod zināmu brīvību.
Ja pašlaik varu atļauties šādu auto, tad to arī varu atļauties. Tātad tas ir auto, kas atbilst manam prasību līmenim - ko vēlos sagaidīt no mašīnas.
Ja nejauši sabojāšu to, tad atjaunošu tāpēc, lai auto izskatās estētiski, nevis lai saglabātos tā vērtība.
Protams, otram auto nebija ne mazākās skrambas.
Vīrietis uzmanīgi, it kā slaucītu zīdainim siekalas no mutes, ar pirkstu braucīja skarto vietu. Piecēlās un bez mazākās atvainošanās (jo vainīga taču biju es par pieskaršanos dārgajam svētumam, nevis viņš par aizvainojošo uzvedību) noteica, ka man šoreiz esot ļoti noveicies.
Ļoti noveicies.
Sak, "Ite labi, ka jius braucat tik uzmaneigi." Tāpēc jau arī esot noveicies.
Nez, noveicies, ka manam apdrošinātājam nevajadzēja maksāt, vai noveicies, ka viņam nebija iemesla sadot man pa purnu?
Uz ko atbildēju, ka vienmēr braucu uzmanīgi.
Vēl vīrietis piebilda - auto saimniecei tagad vajadzētu no manis pieprasīt kompensāciju, vismaz pudeli.
Bet, redz, viņi būs labi un neprasīs.
Tagad man laikam vajadzēja mesties atvainoties un priecāties par viņu iejūtību, pretīmnākšanu un augstsirdību.
Vīrietis, pat neatvadījies, aizbrauca, enerģiski izgriezdams savu, protams, daudz jaunāko un jaudīgāko mašīnu no stāvlaukuma. Ērms gatavais!
Tad arī sapratu, ka sieviete, ieraudzījusi, ka kāds pieskāries viņas mašīnai, izsaukusi atbalsta spēkus - liela auguma skaļu vīrieti. Aizstāvi, kas, sargājot vienas sievietes īpašumu, var un drīkst apvainot otru sievieti un noniecināt viņas īpašumu.
Nu saimniece palika viena un mudīgi aizgāja prom.
Sak, mūsu sabiedrībā nav iespējamas normālas attiecības.
Nav iespējams, ka cilvēki varētu sarunāties bez muskuļu kalna aizmugurē, bez spēka un varas demonstrēšanas. Atzītu savas kļūdas un vienotos par to labošanu.
Sabiedrībai sāp inflācija, kredīti un mantas, tāpēc sabiedrība kļūst nežēlīga. Sabiedrība meklē citādos, meklē vainīgos. Gejus, ebrejus, krievus, latgaliešus un tā bezgalīgi.
Ērtāk ir pateikt, ka kāds tev traucē, nevis atzīt savas grūtības un savu ilūziju krahu.
Sabiedrība nedzīvo, bet pelna naudu, lai dzīvotu sapņos. Ar mašīnām, mājām, tehniku, ko patiesībā nevar atļauties nopirkt un kam kalpos un strādās vēl desmit, divdesmit, piecdesmit gadu, ja vien nenomirs, nesaslims, nezaudēs darbu.
Kopumā situācija pie veikala izskatījās absurdi komiska. Patiesībā man viņu ir žēl. Kas strādā auto, mājas un tehnikas dēļ.
Novēlēju auto saimniecei tādu pašu veiksmi arī turpmāk, atvadījos un gāju uz aptieku pēc žurku zālēm. Savairojušās un gatavas aprīt visu...
Starp citu, vai jūs zinājāt, ka žurku zāles tiek sauktas par barības piedevu? Vismaz čekā ieraudzīju šādu nosaukumu.
Ir tomēr vēl ļaudis ar humora izjūtu. Pie tam, diezgan melna humora spējām.
Ņemot vērā, ka barības piedevas ir arī vitamīni un uztura bagātinātāji, ko dod lopiem, bet pārtikas piedevas - vitamīni un minerālvielas, ko uzturā lieto cilvēki.
Atgriezusies pie mašīnas, redzēju, ka arī "apskādētais auto" joprojām ir uz vietas. Acīmredzot, tā īpašniece, kas strādā kādā no lielveikala veikaliem, administrācijā vai visticamāk bankā, savu auto tur veikala stāvvietā. Tad jau nav brīnums, ka tur nekad nav vietas.
Nosmējos par dzīves humora izjūtu. Ja viņa tiešām ir safotografējusi manu auto un gribēs izsūdzēt savu bēdu darbabiedriem, gan jau uzzinās, ka tā iepriekšējais saimnieks ir viņas kolēģis.
Sveicieni viņam! Auto kalpo godam.
Lai turpinātu izklaides, paņēmu no bagažnieka pavasarī izdotos "Latgalīšu ortografejis nūsacejumus" un aizbāzu aiz logu tīrītāja, cenšoties nesaskrāpēt stiklu no Anglijas vestajam brīnumam.
Pavadvēstulē uzrakstīju: "Tai kai naatbolstu dzeršonu (seviški šoperu vydā), tod kompensacejai par moralū kaitiejumu i telepona riekinu, izsaucūt paleigspākus, atstuoju gruomotu, na pudeli."
Novēlēju nekrāt mantu, ko maitā kodes un rūsa, bet gan gudrību. Pie viena atgādinot, ka jebkura, arī tikko no konveijera nākusi mašīna ir grabaža.
Dzelži ir dzelži. Cilvēki ir cilvēki.
Žēl, ka tas sajūk. Ka kādam viņa grabaža ir vērtīgāka par otru cilvēku. Ka kādam vienīgais, ar ko lepoties, ir nolakots dzelzs (vai pat tikai plastmasas) gabals, kas ražots Anglijā (vai arī pēc Anglijas pasūtījuma salikts kādā citā valstī).
Mašīna ir domāta tāpēc, lai pārvietotos un baudītu realitāti šeit un tagad. Nevis lai dzīvotu nereālo reklāmas sapņu dzīvi un iegādātos auto, kas ir pārāk dārgs un neatbilst tā īpašnieku materiālajam stāvoklim - ja jau niecīgs (vai pat nekāds) tā bojājums ir katastrofa.
Interesanti, kādu taisnību šādi auto īpašnieki pierādītu Rietumeiropā, kur auto ir vairāk nekā stāvvietu? Pie tam - lētu un vecu auto, kas domāti, lai pārvietotos.
Un kur auto novieto stāvvietā, ar buferi pastumjot uz priekšu un atpakaļ blakus stāvošos automobiļus. :O)
Tādi, lūk, piedzīvojumi. Tādas pārdomas.
Laimīgu ceļu visiem!
Tā kā īsti nesaprotu, ko man būtu teikt savā blogā kā ekspertam, jo daru taču tikai ikdienas darbu un nedaru neko tik neikdienišķu, kas prasītos pēc apraksta blogā.
Lasu grāmatas, bet nerakstu recenzijas, jo man ir prieks atrast grāmatas, kas man der un patīk, bet tās, kas neder un nepatīk, vienkārši nelasu.
Laboju valodas kļūdas, bet netaisos apgaismot sabiedrību rakstīt pareizi, jo man ir prieks, ka vispār raksta savā valodā.
Tāpēc arī klusēju.
Bez tam laikam mēnesi īsti neesmu runājusi latviski - nav bijis vajadzības. Pašpietiekamība, jo iepirkties veikalā, pasūtīt būvmateriālus, noslēgt līgumus, sazināties ar draugiem, šķērsot valsts robežu, ciemoties kaimiņu valstī un apsēklot govi var arī latgaliski.
Tad nu nospļaujos, ka esmu šeit pieteikta kā kaut kāds eksperts, jo patiesībā taču arī esmu eksperts - savas dzīves, darbu un attiecību.
Blogs jeb latgaliski "dīnroksts", tas ir, dienraksts - primāri tas ir subjektīvais redzējums, viedoklis, teksts.
Laikam Latvijā drīz nebūs avīzes, kam nav savu blogeru jeb dienrakstu rakstītāju.
Interesanti vērot, kā ziņas kļūst par apzelēšanas objektu. Kā atrašanās informācijas plūsmā ierobežo redzējumu, jo ir ziņas, par ko raksta visi, līdz ar to arī zina visi un visiem ir savs viedoklis.
Interesanti vērot, kā rodas obligātie pieturas punkti, par ko katram jābūt savam viedoklim. Pat tad, ja viedokļa nav.
Dziesmu svētki un klausītāju zemā kultūra, koru kustība Latvijā un tās nākotne, "Jaunā Viļņa" spīguļi, prezidents un kazačoks, referendums, inflācija un Satversmes grozījumi.
Tad nu mana atskaite.
Dziesmu svētkos nepiedalījos un neskatījos arī televizorā, jo vispār neskatos televizoru.
Līdz ar to neko nezinu par "Jauno Vilni" un krievu estrādes brīnumiem.
Neko nezinu par referenduma reklāmām un to finansētājiem, jo neesmu redzējusi nevienu no tām.
Līdz ar to man nav par ko rakstīt. Jo strādāju "kumelīšu ofisā" - verandā, kur blakus biroja tehnikai uz galda kaltējas zāļu tējas. Smaržo labi.
Līdz ar to vienīgais, par ko varu rakstīt, ir realitāte, ko redzu sev apkārt, nevis virtuālās telpas ziņas un vēstījumi, ko masu mediji izceļ informācijas straumes virspusē. Kā arī savs kā dzīves eksperta viedoklis par redzēto.
Šodien biju Rēzeknē. Paliku pa nakti pēc latgaliešu mūzikas koncerta, ko organizēja radio "Latgolys Radeja", kas raida latgaliski Latgalē un ko internetā var klausīties jebkur, kur ir internets un kāds, kas klausās.
No rīta iebraucu lielveikala stāvvietā, lai nopirktu maizi, ziepes un vēl šādus tādus niekus.
Pabrīnījos, ka darba dienas rītā stāvlaukumā tik maz brīvu vietu. Laikam jāstrādā nemaz nav.
Patērētāja ideāls - nestrādāt, bet iepirkties.
Tikko nedēļu biju Baltkrievijā. Tur dienas vidū metro tikpat kā nebija cilvēku, ielas arī patukšas. Pati neatceros, bet laikam līdzīgi ir bijis padomju laikos - visiem jāstrādā. Vai vismaz jāatrodas kaut kur pie vietas.
Esmu dzirdējusi stāstus, ka savulaik darba laikā cilvēki pat aizturēti uz ielas, lai pārliecinātos, kāpēc viņi neatrodas darba vietā. Nezinu, cik tur taisnības. Piederu citai paaudzei.
Drošības labad jau ar izslēgtu motoru lēnītēm pieripinājos atmuguriski pie pašas apmales, lai netraucētu tos, kas gribēs tikt garām pa eju. Vieta, ierīkojot stāvlaukumu, taupīta, tāpēc vietas maz.
Kamēr tiku galā ar iepirkšanos, "cietajiem čekiem" un rekvizītiem, pagāja labs laiks. Īpaši arī nesteidzos.
Izgāju ārā no veikala, bet zālājā pie manas mašīnas stāv vīrietis un sieviete. Latgalieši. Manāmi satraukti.
Izrādījās, ka nejauši ar savas mašīnas pakaļgalu esmu pieskārusies nevis apmalei, bet viņu mašīnas purnam. Tā bija traģēdija. Tā bija sāpe.
Viņi visu esot safotografējuši! Viņi bija apņēmības pilni cīnīties par savu taisnību. Lai nu skatoties, skatoties, ko esmu sadarījusi!
Situācija bija gana absurda, lai es sāktu smaidīt un teiktu, ka nekas tāds taču nav noticis. Pabraukšu tūlīt uz priekšu, un tad redzēsim, cik tā vaina nopietna, cik nenopietna. Ka nekā liela jau tur nebūs.
Zināju, ka nudien nebūs nekas vairāk par sīku skrambu, kas rodas, ja viegli saskaras divi krāsoti un putekļaini metāli.
Sieviete tikai nervozi smaidīja un piebalsoja, bet vīrietis bija gatavs demonstrēt spēka pozīcijas.
Sak, tu te visu esi savārījusi! Tu te arī atbildēsi!
Uz ko atbildēju, ka neko nenoliedzu un esmu gatava samaksāt, ja vajadzīgs. Mierināju nervozo pāri, ka nevajag jau tik traki satraukties par tik nebūtisku lietu kā mašīna. Esmu vainīga, un vaina tiks kompensēta. Ja tāda būs.
Vīrieti tas saniknoja vēl vairāk.
Viņš nekavējās paziņot: "Jiusim te nazkaida grabaža!" uzsverot un izgaršojot vārdu "grabaža", "a ite..."
Sak, cilvēku attiecības nosaka nauda, kas izdota par krāma pirkumu, nevis krāma pircēju savstarpējā cieņa un atbildība par savām kļūdām.
Viņš ar lepnumu piebilda: "A ite pavysam jauna mašyna! Pa taisnū atdzeita nu Anglejis!"
Gaidīja manu reakciju laikam, bet nekas nesekoja.
Man nu vajadzēja sarauties par metru un pieplakt pie stāvvietas asfalta - kādu unikumu esmu apstrādājusi, potenciāli mazinot tā vērtību varbūt par dažpadsmit latiem. Karma sabojāta lupatās. Balta netikšu nekad...
Sēdos pie sava auto stūres, bet pār plecu atbildēju, ka vispār jau jebkura mašīna a priori ir tikai dzelži un tikai grabaža.
Nu un. Anglija. Vai mazums pasaulē zemju un valstu.
Nesen biju arī Anglijā un redzēju, ka pa ielām brauc pavisam normālas vidusmēra mašīnas - gan vraki, gan smalki auto. Lai vai kā, Anglija ir tāda pati zeme kā Latvija. Ja kādam vajag sev apkārt smalkākus dzelžus nekā citam, tad arī jārēķinās, ka zaudējumi būs lielāki.
Protams, mana mašīna nav ražota 2008. un pat ne 2005. gadā. Toties atvesta no Amerikas. :O) Un, manuprāt, ir gana jauka un atsaucīga.
Ja savulaik būtu mazāk vērības un laika veltījusi izglītībai un vairāk pievērsusies karjerai, droši vien šodien brauktu ar mazliet jaunāku modeli - ražotu nevis pagājušā gadu tūkstoša beigās, bet mūsdienās.
No otras puses, man nav superdārga telefona, pārpasaulīgi smalka fotoaparāta un nenormāli jaudīga datora. Tikai tādi modeļi, kas ļauj normāli sarunāties, lietot internetu tīrumu un pļavu vidū, kvalitatīvi fotografēt.
Tāpēc neuzskatu, ka arī no mašīnas būtu jāprasa kas vairāk, lai tā būtu labā tehniskā stāvoklī un labi kalpotu, tiktu normāli uzturēta un izrietoši - ekspluatācijas laikā neradītu draudus manai un citu drošībai uz ceļa.
Bez tam - nedzīvoju pāri līdzekļiem. Man nav neviena kredīta, es nevienam neko neesmu parādā. Tas dod zināmu brīvību.
Ja pašlaik varu atļauties šādu auto, tad to arī varu atļauties. Tātad tas ir auto, kas atbilst manam prasību līmenim - ko vēlos sagaidīt no mašīnas.
Ja nejauši sabojāšu to, tad atjaunošu tāpēc, lai auto izskatās estētiski, nevis lai saglabātos tā vērtība.
Protams, otram auto nebija ne mazākās skrambas.
Vīrietis uzmanīgi, it kā slaucītu zīdainim siekalas no mutes, ar pirkstu braucīja skarto vietu. Piecēlās un bez mazākās atvainošanās (jo vainīga taču biju es par pieskaršanos dārgajam svētumam, nevis viņš par aizvainojošo uzvedību) noteica, ka man šoreiz esot ļoti noveicies.
Ļoti noveicies.
Sak, "Ite labi, ka jius braucat tik uzmaneigi." Tāpēc jau arī esot noveicies.
Nez, noveicies, ka manam apdrošinātājam nevajadzēja maksāt, vai noveicies, ka viņam nebija iemesla sadot man pa purnu?
Uz ko atbildēju, ka vienmēr braucu uzmanīgi.
Vēl vīrietis piebilda - auto saimniecei tagad vajadzētu no manis pieprasīt kompensāciju, vismaz pudeli.
Bet, redz, viņi būs labi un neprasīs.
Tagad man laikam vajadzēja mesties atvainoties un priecāties par viņu iejūtību, pretīmnākšanu un augstsirdību.
Vīrietis, pat neatvadījies, aizbrauca, enerģiski izgriezdams savu, protams, daudz jaunāko un jaudīgāko mašīnu no stāvlaukuma. Ērms gatavais!
Tad arī sapratu, ka sieviete, ieraudzījusi, ka kāds pieskāries viņas mašīnai, izsaukusi atbalsta spēkus - liela auguma skaļu vīrieti. Aizstāvi, kas, sargājot vienas sievietes īpašumu, var un drīkst apvainot otru sievieti un noniecināt viņas īpašumu.
Nu saimniece palika viena un mudīgi aizgāja prom.
Sak, mūsu sabiedrībā nav iespējamas normālas attiecības.
Nav iespējams, ka cilvēki varētu sarunāties bez muskuļu kalna aizmugurē, bez spēka un varas demonstrēšanas. Atzītu savas kļūdas un vienotos par to labošanu.
Sabiedrībai sāp inflācija, kredīti un mantas, tāpēc sabiedrība kļūst nežēlīga. Sabiedrība meklē citādos, meklē vainīgos. Gejus, ebrejus, krievus, latgaliešus un tā bezgalīgi.
Ērtāk ir pateikt, ka kāds tev traucē, nevis atzīt savas grūtības un savu ilūziju krahu.
Sabiedrība nedzīvo, bet pelna naudu, lai dzīvotu sapņos. Ar mašīnām, mājām, tehniku, ko patiesībā nevar atļauties nopirkt un kam kalpos un strādās vēl desmit, divdesmit, piecdesmit gadu, ja vien nenomirs, nesaslims, nezaudēs darbu.
Kopumā situācija pie veikala izskatījās absurdi komiska. Patiesībā man viņu ir žēl. Kas strādā auto, mājas un tehnikas dēļ.
Novēlēju auto saimniecei tādu pašu veiksmi arī turpmāk, atvadījos un gāju uz aptieku pēc žurku zālēm. Savairojušās un gatavas aprīt visu...
Starp citu, vai jūs zinājāt, ka žurku zāles tiek sauktas par barības piedevu? Vismaz čekā ieraudzīju šādu nosaukumu.
Ir tomēr vēl ļaudis ar humora izjūtu. Pie tam, diezgan melna humora spējām.
Ņemot vērā, ka barības piedevas ir arī vitamīni un uztura bagātinātāji, ko dod lopiem, bet pārtikas piedevas - vitamīni un minerālvielas, ko uzturā lieto cilvēki.
Atgriezusies pie mašīnas, redzēju, ka arī "apskādētais auto" joprojām ir uz vietas. Acīmredzot, tā īpašniece, kas strādā kādā no lielveikala veikaliem, administrācijā vai visticamāk bankā, savu auto tur veikala stāvvietā. Tad jau nav brīnums, ka tur nekad nav vietas.
Nosmējos par dzīves humora izjūtu. Ja viņa tiešām ir safotografējusi manu auto un gribēs izsūdzēt savu bēdu darbabiedriem, gan jau uzzinās, ka tā iepriekšējais saimnieks ir viņas kolēģis.
Sveicieni viņam! Auto kalpo godam.
Lai turpinātu izklaides, paņēmu no bagažnieka pavasarī izdotos "Latgalīšu ortografejis nūsacejumus" un aizbāzu aiz logu tīrītāja, cenšoties nesaskrāpēt stiklu no Anglijas vestajam brīnumam.
Pavadvēstulē uzrakstīju: "Tai kai naatbolstu dzeršonu (seviški šoperu vydā), tod kompensacejai par moralū kaitiejumu i telepona riekinu, izsaucūt paleigspākus, atstuoju gruomotu, na pudeli."
Novēlēju nekrāt mantu, ko maitā kodes un rūsa, bet gan gudrību. Pie viena atgādinot, ka jebkura, arī tikko no konveijera nākusi mašīna ir grabaža.
Dzelži ir dzelži. Cilvēki ir cilvēki.
Žēl, ka tas sajūk. Ka kādam viņa grabaža ir vērtīgāka par otru cilvēku. Ka kādam vienīgais, ar ko lepoties, ir nolakots dzelzs (vai pat tikai plastmasas) gabals, kas ražots Anglijā (vai arī pēc Anglijas pasūtījuma salikts kādā citā valstī).
Mašīna ir domāta tāpēc, lai pārvietotos un baudītu realitāti šeit un tagad. Nevis lai dzīvotu nereālo reklāmas sapņu dzīvi un iegādātos auto, kas ir pārāk dārgs un neatbilst tā īpašnieku materiālajam stāvoklim - ja jau niecīgs (vai pat nekāds) tā bojājums ir katastrofa.
Interesanti, kādu taisnību šādi auto īpašnieki pierādītu Rietumeiropā, kur auto ir vairāk nekā stāvvietu? Pie tam - lētu un vecu auto, kas domāti, lai pārvietotos.
Un kur auto novieto stāvvietā, ar buferi pastumjot uz priekšu un atpakaļ blakus stāvošos automobiļus. :O)
Tādi, lūk, piedzīvojumi. Tādas pārdomas.
Laimīgu ceļu visiem!
