Vērojot šī gada krāšņo Dziesmu svētku gājienu, ik pa brīdim iešāvās prātā, ka tik kāds no maniem kolēģiem - žurnālistiem atkal nesāk demonstrēt savu pārcilvēcisko principialitāti, tēlojot visas pasaules grūtdieņu aizstāvi un sākot rēķināt pašvaldības vai valsts naudu, kas iztērēta speciāli šiem svētkiem paredzēto tērpu šūšanai, autobusu benzīnam, kā arī dalībnieku izmitināšanai. Jo iespaidīgāka summa, jo lielāku troksni iespējams sacelt par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu . Bet, tā kā cilvēkiem patīk skaidri pārredzamas lietas, tad varētu sarēķināt pat, cik par to naudu sanāktu maizes kukuļi pensionāriem vai desa skolotājiem.
Par laimi, izskatās, ka tik tālu pagaidām neviens vēl nav aizdomājies, lai gan televīzijas ziņās kā īlens no maisa lien ārā vēlēšanās par katru cenu atrast kādu problēmu vai negāciju. Ja ne kā citādi, tad vismaz, darot zināmu, ka barošana gan varētu būt labāka, jo vīriešiem porcijas tā kā par mazu, bet sievietes vēlētos vairāk salātiņu.
Jā, pašlaik vislielākie pretinieki sev esam mēs paši. Pat svētkos. Bet ar savējiem, kā zināms, ir grūtāk nekā ar svešiniekiem. Kaut vai nodalot katra personiskās ambīcijas no sabiedrības interesēm. Agrāk šajā ziņā viss bija vienkāršāk.
Septiņdesmitā gada Dziesmu svētki bija veltīti Ļeņina simtgadei. Skatītāji, pacietīgi noklausījušies, un dziedātāji, kārtīgi nodziedājuši, patriotiskās dziesmas estrādē tautasdziesmas visi kopā dziedāja vakarā tramvajā, braucot mājās no Mežaparka. Vai dziedāja arī, ejot pa ielu, - vairs neatceros! Toties atceros, ka līdzīgi bija arī pēc 1977. gada Dziesmu svētkiem, kas bija veltīti Oktobra revolūcijas 60. gadadienai. Dziedāšana tramvajos bija kļuvusi par tādu pat tradīciju kā paši Dziesmu svētki, un to, ko nedeva svētku organizatori, dalībnieki un klausītāji paņēma paši, jo nav nemaz tik viegli aizliegt dziedāt. Un pierādījums tam ir visa mūsu tautas vēsture.
Pēc 1980. un vēl vairāk 1985. gada dziesmu svētkiem, cilvēki jau dziedāja ne vairs tikai tramvajos, bet arī uz ielām. Estrādē neskaitāmas reizes tika atkārtoti „Pūt vējiņi”, svētki nekādi negribēja beigties, neskatoties uz uzaicinājumiem doties mājup, jo tramvaji jau esot padoti. Un promejot dziedāja arī tās dziesmas, kuras par tautasdziesmām nu nekādi nevarēja nosaukt. Baidījās, tomēr dziedāja, jo drosmi deva kopības sajūta.
Pēc tam nāca 1990. gada Dziesmu svētki. Vairs netika maksāti mesli svešai varai, bet „Dievs, svētī Latviju” no estrādes arī vēl neskanēja. Toties Mežaparkā vareni smaržoja pēc privātā biznesa piedāvātajiem šašlikiem. Šajos un vēl vairāk nākamajos, 1993. gada svētkos, cilvēki jutīgi reaģēja uz katru dziesmu, kur tika pieminēts Latvijas vārds, gan vietā, gan nevietā stihiski ceļoties kājās. Savukārt vizuāli šie un arī nākamie 1998. gada Dziesmu svētki bija gauži pieticīgi. Tā laika bagātība bija mānīga, tāpēc tikai reta pašvaldība pati vai ar sponsoru palīdzību atļāvās saviem kolektīviem jaunus tērpus. Un arī tad tos nekādi nevar salīdzināt ar to, ko redzam šonedēļ. Vairums gāja ar tiem pašiem - vēl padomju laikos šūtajiem tautastērpiem.
Tomēr pamazām Dziesmu un deju svētki atbrīvojās no ideoloģijas. Gan svešu varu, gan pašu mazvērtības kompleksa uzspiestās ideoloģijas. Jo tālāk, jo tie vairāk pārtapa par Svētkiem ar lielo burtu, kuri kompensē to, kā mums tik ļoti pietrūkst ikdienā. Tautiskumu, nacionālo pašcieņu un paaudžu vienotību.
Jā, lai cik tas nebūtu dīvaini – multinacionālajā un komercializētaja pasaulē nevienai no šim lietām tā īsti vairs nav vietas. Par identitāti vairāk tiek runāts, nekā šī identitāte respektēta. Un, ja respektēta, tad vairāk kā eksotika vai tūristu izklaides veids. Tāpēc arī tautiskums ikdienā pārsvarā tiek uzskatīts par kaut ko arhaisku. Par kaut ko tādu, kas stipri ož pēc naftalīna. Ar nacionālo pašcieņu jābūt vēl uzmanīgiem. To var traktēt arī kā nacionālismu vai pat nacionālšovinismu. Savukārt paaudžu vienotība ikdienā nav iespējama tāpēc, ka biznesa pasaulē, uz ko balstās šī sabiedrība, spēles noteikumus diktē nauda, bet pašā spēlē uzvar stiprākais. Tātad arī jaunākais.
Bet, kamēr ir Dziesmu svētki vismaz reizi piecos gados, neskatoties uz politisko, sociālo vai ekonomisko situāciju, šis trīs lietas atdzimt visas nācijas un visas valsts mērogā. Tieši tāpēc mums Dziesmu svētki ir tik svarīgi. Bet ko ar šīm trim lietām katrs dara pēc svētkiem vai svētku laikā, ir uz viņa paša sirdsapziņas. Vienīgi, par laimi, ik pa pieciem gadiem šī sirdsapziņa tiek modināta un mēs atkal apjēdzam, ka, neskatoties uz turību vai nabadzību, dzīves vietu vai sociālo stāvokli, pārejošo jaunību vai neizbēgamo vecumu, mēs esam viena tauta. Stipra skaista un garīgi bagāta! Ko tādā brīdī vēl vairāk vēlēties?
