Vārdu sakot, noskatījos TV raidījumu „100 g kultūras”. Runāja par Eizenšteinu. Gan par kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu, gan viņa tēvu, būvinženieri un arhitektu Mihailu Eizenšteinu, kura būvētās ēkas pieskaitāmas izcilākajiem jūgendstila arhitektūras pieminekļiem Rīgā. Savukārt pati Rīga, kā zināms, vēl pirms kāda laika ārzemniekiem tika reklamēta kā viena no Eiropas jūgendstila pilsētām. Tiesa, tagad jūgendstilu izkonkurējis mūsu lētais alus un vēl lētākas prieka meitas. Britu melnstrādniekus, kas pēdējos gados pārpludina Vecrīgu, jūgendstils neinteresē.
Tomēr stāsts nav par to. Stāsts ir pavisam par ko citu. Jo raidījuma laikā no visiem aptaujātajiem rīdzinieku tikai viena meitene zināja, kas ir Sergejs Eizenšteins un kas bijis viņa tēvs. Savukārt no aptaujātajiem ārzemju tūristiem (tie, protams, tiešām bija tūristi, nevis pēc alus izslāpušie briti) visi zināja gan, kas ir Rīgas jūgendstils, gan kas bijis Mihails Eizenšteins, gan viņa dēls Sergejs, kurš uzņēmis vienu no visu laiku labākajām pasaules filmām „Bruņukuģis Potjomkins”. Lai gan patiesībā, protams, Eizenšteina kā kino praktiķa un teorētiķa veikums ir tālu ārpus vienas konkrētas filmas rāmjiem. Viņš radīja jaunu kino valodu, pats kļūdams par pasaules mēroga kino autoritāti, kuru ļoti augstu vērtēja gan Čarlijs Čaplins, gan Volts Disnejs.
„A, kāda tam vispār nozīme un kāpēc man tas būtu jāzina?” man vēlāk teica kāds jauns cilvēks, kad ieminējos viņam, ka bija nožēlojami un kauns skatīties šo analfabētismu.
Un pats trakākais - man nebija tā īsti ko viņam atbildēt. Taisnība – tajā patērētāju vērtību sistēmā, kādā mēs pašlaik dzīvojam, Eizenšteins tik tiešām ir lieks. Par laimi, raidījumā aptaujātie ārzemnieki pierādīja, ka pasaule (vai vismaz liela daļa civilizētās pasaules) tomēr dzīvo drusku citā vērtību sistēmā. Un tai nav nekāda sakara ar ārišķīgu pašapliecināšanos par katru cenu, kā pieņemts uzskatīt pie mums, kaut vai atceroties to pašu fikso ideju par lidostas pārdēvēšanu Meierovica vārdā. Skaitliski mazai nācijai taču obligāti nav jāslimo ar mazvērtības kompleksu un piedevām vēl tas jādemonstrē arī visiem pārējiem.
Ja jau mēs paši neatpazīstam un necienām cilvēkus, kuri ir nozīmīgi pasaulei, tad kāpēc lai pasaule atpazītu un cienītu tos, kuri ir nozīmīgi mums. Ja nespējam vairot atpazīstamību, ko Rīgai devis Eizenšteins (viņš te nodzīvoja līdz 17 gadu vecumam un visu mūžu sevi dēvēja par „puisīti no Rīgas”), tad kāpēc ceram, ka Rīgas vārds darīs atpazīstamu Zigfrīdu Meierovicu. Tādas absurdas ambīcijas var būt vienīgi cilvēkiem, kuri vadās no jau pieminētā principa – a, kāda tam vispār nozīme un kāpēc man tas būtu jāzina. Citiem vārdiem sakot – lai pasaule vispirms ciena mani, tad es sākšu cienīt arī pasauli.
Jā, kāda iepriekšējā bloga lasītāja savā komentārā vaicā, ko nozīmē , ka Zigfrīda Meierovica vārds bija iepretim ārlietu ministra amatam Andrieva Niedras valdībā, pēc tam apcerot vārda iepretim jēgu. Skaidrības labad varu pateikt, ka šādi, pēc iespējas saudzīgāk, iepriekš gribēju bilst, ka Meierovics vismaz uz laiku bija prettautiskās Andrieva Niedras vācu marionešu valdības ministru kabineta sastāvā.
Bet kāda tam nozīme?
