2008. gada jūnija pirmajā nedēļā daudzi preses izdevumi šo notikumu vispār aizmirsa pieminēt, bet Latvijas televīzijas to atspoguļoja kā ceturto vai piekto ziņu, pirmajā vietā liekot jauno oriģinālo apdrošināšanās iespēju pret sodu, kas draud par ātruma pārsniegšanu. Tātad - iespēju apdrošināties pret likumpārkāpumu, radot precedentu legāli pārkāpt likumu, pašam paliekot nesodītam. Un šajā kuriozajā sakritībā, manuprāt, ir dziļa simboliska jēga.
Var jau šobrīd, protams, diskutēt par plēnuma nozīmi gan toreizējā, gan tam sekojošo notikumu kontekstā. Par to, vai tas tiešām bija latviešu tautas trešās atmodas katalizators vai arī tikai reflektēja šo atmodu? Vai tas, sarīkots ar kompartijas ziņu, patiešām reāli grāva pastāvošo ideoloģiju vai arī kalpoja par ventili, caur kuru nolaist pretpadomju tvaiku. Tomēr, neskatoties uz šīm pretišķībām, viens gan ir skaidrs. Jau kā noticis fakts radošo savienību plēnums bija neizdevīgs un bīstams toreizējai varai un daudzējādā ziņā nav izdevīgs vai vismaz nav īpaši ērts arī pašreizējai varai.
Kāpēc? Laikam jau vienkārši tāpēc, ka tik augstā ētiskā līmenī jautājums par valsti un tautu kopš četrdesmitā gada publiski Latvijā nebija izskanējis un neizskanēja arī pēc neatkarības atjaunošanas. Gluži pretēji. Vēlāk, pieminot tādas lietas kā morāli un sirdsapziņu, nācās dzirdēt - kāda morāle un kāda sirdsapziņa? Mēs taču dzīvojam kapitālismā! It kā tas būtu attaisnojums amoralitātei. Tātad, nomainot sociāli ekonomisko sistēmu, netika nomainīta ētiskā sistēma. Dubultmorāle kā bijusi, tā palika. Tikai apustuļi citi. Bet ilūzijas, kas vienoja un spārnoja plēnuma dalībniekus, tā arī palika ilūzijas, kam jaunajos apstākļos vairumā gadījumu nebija lemts piepildīties.
Par to, ka paši plēnuma dalībnieki no šī pasākuma sev neko neiekāroja, liecina kaut vai tas, ka no vairākiem simtiem, kas tajā piedalījās, vēlāk lielajā politikā aizgāja burtiski uz pirkstiem saskaitāmi cilvēki. Arī augstos amatos nonāca tikai neliela daļa. Un arī tad uz salīdzinoši neilgu laiku. Acīmredzot vairumam no viņiem nebija šādu ambīciju. Jo savas ambīcijas tie realizēja, liekot lietā savu talantu, spējas, zināšanas un darbu. Tāpēc uzdrošinājās to, ko citi nespēja – teikt patiesību. Jo toreiz, 1988. gada jūnija pirmajās dienās, jau netika karots par varu, bet gan par principiem. Vēlāk... Jā, vēlāk, kad slūžas jau bija vaļā, tad gan vara izrādījās svarīgāka par principiem. Un rakstniekus, māksliniekus, zinātniekus... Tos, ko toreiz dēvēja par radošo inteliģenti, ātri vien nomainīja citi, kas drīz vien kļuva par profesionāliem politiķiem. Viņiem galvenais bija vara, nevis principi.
Un acīmredzot tāda tā ir joprojām. Kā gan citādi lai izskaidro, ka līdz pat šai dienai nav izdoti un plašākai sabiedrībai pieejami šī plēnuma materiāli? Ne ar, ne bez komentāriem. Ja vien neskaita ļoti pieticīgu, šķiet, Kanādā tapušu faksimilizdevumu, kas sen jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tie, kuri ir jaunāki par divdesmit pieciem gadiem, par šo plēnumu neko nav dzirdējuši, bet tie, kas ir vecāki, par to aizmirsuši. Paies vēl divdesmit un, visticamāk, šis notikums būs pilnīgi izsvītrots no mūsu vēstures.
Vienīgi tagad mazliet skumji, atceroties, ka toreiz notikumu galvenais virzītājspēks taču bija nevis plēnuma dalībnieku drosme, bet tajā paustā atziņa, ka tikai tauta, kura zina un spēj izvērtēt savu pagātni, ir spējīga veidot arī savu nākotni. Tieši tas deva tautai spēku pieprasīt atdot tai reiz nozagto pagātni. Bet arī šis fakts, gadiem ejot, tīši vai netīši aizmirsies. Vienkārši tā visiem ir ērtāk. Jo tad vieglāk izlikties, ka beigās ir sanācis tieši tas, ko gribēja panākt.
