Vecrīga man ir mīļa vieta. Kaut gan bruģis nav ērts ne tikai augstpapēžu kurpēm, bet arī vīriešu kurpju plati piezemētajiem papēžiem, jauki tur klīst un raudzīties uz mājām un cilvēkiem. Šad un tad sanāk uzlūkot kādu arhitektūras pieminekli un blakus ēku, kas gadiem balsta savas senatnīgās sienas uz trijstūra veida konstrukcijām, lai nesabruktu pavisam. Tad reizēm galvā sāk rosīties pārdomas, kas no piezemētām – kāpēc gan šo māju nerestaurē? – aizmaldās līdz mūžīgām – ko gan cilvēks atstāj aiz sevis?
Kāds ir šīs mājas zīmējis, kāds ir tās cēlis, kāds dedzinājis ķieģeļus, kāds tēsis baļķus, kāds kalis atslēgas, bet kurš vairs zina viņu vārdus un viņu dzīves gājumus. Cilvēku vairs nav, bet viņu darbs ir saglabājies. Kaut kas no tā vēl turas par spīti gadsimtiem un kaut kas jau sen sabruktu, ja nebūtu šo balstu.
Daudzi piekritīs – bieži sens ir sinonīms kaut kam vērtīgam un īpašam, ko noteikti vajadzētu saglabāt un uzturēt kārtībā. Mēs pat piedēvējam cilvēka radītajam ar vēsturi īpašu auru. Atminos, kā 80. gadu beigās mani ar kolēģiem aizveda uz senu alus darītavu pie Hannoveres, kur pie sienas bija atļauja darīt alu datēta ar 13. gadsimtu, un tur man šķita, ka jūtu senatni, bet ļoti iespējams, ka arī viņu īpašo alu.
Lai turpinātu rakstu, vēlreiz nostaigāju gar pieminētajām mājām un pārliecinājos, ka pie vienas sienas ir arhitektūras pieminekļa izkārtne un ka abas mājas ir valsts īpašums. Kāpēc gan valsts tās nerestaurē, neiedveš tajās otro elpu? Pajautāju, kaut arī skaidri iztēlojos iespējamo atbildi, ka restaurācija ir dārgākais būvniecības pasākumus un ka mūsu valsts vēl nav tik bagāta, lai to atļautos. Ja jau valsts pagaidām nespēj, vai nevarētu to uzticēt privātai iniciatīvai, lai tā gūst labumu un vienlaikus sakārto vērtības (bankas un baņķieri mitinās turpat blakus)? Pajautāju un jau skaidri dzirdu ausīs iebildes, ka blēdīgie uzņēmēji to tik vien gaida, lai viņiem ļautu iegūt vērtīgu vietu un pēc tam izdomātu, kā izvairīties no rekonstrukcijas un tā tālāk un tā joprojām. Kā redzat, nekāds ģeniāls, ārpus pierastā risinājums manā galvā vēl nav radies.
Var jau būt, ka tam esmu pievērsis pārlieku uzmanību, jo Vecrīga man ir mīļa vieta, kāds cits šīs mājas nosauktu par veciem mēsliem vai norūktu: " Puisi, vai tu vispār zini, cik tādu vietu kopā ir Latvijā un cik maksātu visas savest kārtībā?" Tomēr kājāmgājēja pārdomu rezultātā esmu uzzinājis, ka pastāv Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un ka minētās mājas ir reģistrētas kā „Dzīvojamo ēku un noliktavu komplekss ar bīskapa pils paliekām”.
