Iespējams, cilvēkiem, kas dzīvo Rīgā, notikušais šķitīs nebūtisks un pat drusku nereāls. Savukārt daudzi no tiem, kuri tāpat kā es mīt laukos, mani noteikti sapratīs. It sevišķi cilvēki, kam arī ar šo problēmu nākas saskarties vismaz pāris reizes mēnesī (neatkarīgi no sezonas un laika apstākļiem) un kuriem no elektrības atkarīgs ne tikai tas, ko tagad lepni sauc par dzīves kvalitāti, bet arī ikdienas darbs un tātad - dienišķā iztika.
Tomēr, ja reiz esmu sācis, tad visu pēc kārtas. Tātad nodzisa monitora ekrāns... Kā parasti šādos gadījumos piezvanīju uz attiecīgo tālruni Rīgā, kur uzzināju vien to, ko tāpat nojautu. Sākušies plānotie darbi, kas tikšot pabeigti līdz darbdienas beigām. Vēl pirms vairākiem gadiem, kad patērētāji varēja zvanīt uz reģionālajiem elektrotīkliem, līdzīgos gadījumos bija iespējams uzzināt sīkāku informāciju gan par darba apjomiem, gan to beigšanas reālajiem termiņiem. Likumsakarīgi - Rīgas operatorei prasīt ko tādu ir lieki.
Informācija, ka šie darbi notiks? Jā, esot bijusi rajona laikrakstā. Vajagot sekot presei. Drošības pēc paņēmu elektroenerģijas piegādes tipveida līgumu. Par to, ka man vajadzētu abonēt rajona laikrakstu, tur nekas nebija teikts, toties bija rakstīts, ka ne vēlāk kā 5 dienas pirms šādu plānoto darbu veikšanas Piegādātājs informē Lietotāju ar „masu informācijas vai citu līdzekļu palīdzību”. Tātad formāli viss bija kārtībā. Un, pat ja kādam radās šaubas, vai modernajā informācijas telpā rajona laikraksts ir tas efektīvākais informācijas līdzeklis, viņš savas šaubas varēja paturēt pie sevis.
Toties lasot līgumu tālāk (jo kas man cits, bez elektrības sēžot, atlika), uzdūros teikumam: „Piegādātājs nodrošina Lietotājam kompensāciju par nekvalitatīva pakalpojuma sniegšanu un nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem.” Te nu atcerējos, ka pirms gada tieši pēc tāda paša „plānota darba Piegādātāja elektrotīklos” brīdī, kad darbdienas beigās Piegādātāja tīklā atkal atgriezās spriegums, smirdēdams sadega mans dators ar visu cietajā diskā noglabāto informāciju, skaļruņiem, peli un klaviatūru. Jūs domājat, ka man kāds kaut ko kompensēja? Pareizi domājat - neviens, neko. Kompensācijas vietā saņēmu no lietvedības viedokļa teicami noformētu vēstuli. Neiedziļinoties sīkumos, uzmanības vērti ir tikai divi tajā pieminētie aspekti. Pirmais - pēc mana iesnieguma saņemšanas LATVENERGO (tātad tā paša uzņēmuma, kurā, iespējams, tika pieļauta kāda kļūda) darbinieki veikuši izmeklēšanu un konstatējuši, ka sprieguma parametri elektrotīklos atbilduši normai. Protams, normai tie atbilduši ne jau tajā brīdī, kad sadega dators, bet dažas nedēļas vēlāk, kad veikta izmeklēšanu. Otrais, vienkāršojot birokrātiski diezgan sarežģīto tekstu, par elektroiekārtām viņpus skaitītāja (tātad mājā vai dzīvokli) atbild šo iekārtu īpašnieks (tātad es). Pēc vēstules izlasīšanas atlika vien secināt, ka man acīmredzot bijis neīstais dators, kas neīstā laikā atradies neīstā vietā. Un atbildīgs par visu notikušo biju tikai es, jo parasti spriegums elektrotīklos atbilst normai.
Tomēr visinteresantākais bija vēstules noslēgums.
„Lai pasargātu Lietotāja elektroietaises no elektroenerģijas piegādes pārtraukuma vai to radītām sekām (tātad kaut kādu seku iespējamība tomēr tika pieļauta – A.K.), AS „Latvenergo” iesaka izmantot neatkarīgus barošanas avotus (ģeneratorus) vai, ja saimniecībā tiek izmantotas elektroierīces, kas ir jūtīgas pret barošanas sprieguma raksturlieluma normās publiskajā elektroapgādes tīklā pieļautām sprieguma svārstībām (kas tās par normām un kas tās par svārstībām, kas var ietekmēt standarta elektroierīces, pie kurām nu bija pieskaitīts arī mans veikalā pirktais dators – A.K.), rekomendējām izmantot nepārtraukto barošanas avotu (UPS).”
Tā kā vēstules beigās Latvenergo man tomēr atvainojās, tikai nesaprotu par ko, ja reiz viss bija tik ideāli, kā tajā rakstīts, es nopirku minēto UPS. Bet laikam man atkal trāpījās kaut kāds neriktīgais aparāts, jo sevišķi ziemā tas pīkstēja vienā laidā un nepārtraukti atslēdza datoru. Normāli strādāt nebija iespējams, tāpēc no tā izmantošanas atteicos. Starp citu, kā svārstās spriegums var redzēt ar neapbruņotu aci, kad mainās gaismas spilgtums elektriskajās spuldzītēs. Bet man, iespējams, ir arī neriktīgās spuldzītes un nepareizās acis. Un vispār es acīmredzot dzīvoju nepareizā vietā. Pie kā pats vien vainīgs. Vienīgi tarifi un cena, ko maksāju par elektroenerģiju, noteikti ir absolūti pareiza. Par to neviens pat neuzdrošinās šaubīties. Jo monopolu neinteresē patērētājs, bet gan paša monopolstāvoklis, kas ļauj pelnīt uz patērētāja rēķina visdažādākajos veidos un jebkurā situācijā. Turklāt vēl ciniski nepildot paša dotos solījumus.