Cik cieši attieksme pret valsts svētkiem saistīta ar attieksmi pret pašu valsti un mīlestību pret dzimteni, pētījums neuzrāda. Tas šoreiz nebija pētnieku mērķis. Turklāt tādas lietas kā „dzimtenes mīlestība” ir diezgan grūti tverama matērija. Tomēr zināmas sakarības starp attieksmi pret valsts svētkiem un pašu valsti vai šo zemi, kurā dzīvojam, nenoliedzami ir. Vai gan citādi apmēram 100 000 Latvijas iedzīvotāju būtu devušies prom no šīs zemes labākas dzīves meklējumos? Un speciālisti prognozē, ka līdz 2010. gadam Latviju pametīs vēl apmēram tikpat daudz iedzīvotāju, tātad – gandrīz katrs desmitais. Turklāt daļa no viņiem jau paziņojuši, ka nemaz nedomā atgriezties.
Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka cieņa un pozitīva attieksme pret valsti, tāpat kā mīlestība pret savu zemi, nav iedomājamas bez zināšanām par šīs valsts, tautas un zemes pagātni. To apstiprina arī BISS pētījums – sabiedrībā valdot neizpratne par valsts svētku nozīmi un jēgu.
Bet ko te runāt par sabiedrību, ja, raugi, pat laikraksts „Diena” 21. aprīļa numurā raksta : „Tikšanās laikā ar Lielbritānijas ārlietu ministru Balfūru 1918. gada oktobrī Meierovics cienījamam britu lordam atstājis tik labu iespaidu, ka viņš (..) atzina Laviju de facto vēl pirms 18. novembra .” Maigi izsakoties, tās ir aplamības, ko atļāvies laist tautās lielākais dienas laikraksts, un tas liecina, cik dziļas ir mūsu nezināšanas saknes. Jo patiesībā vispirms mutiski un vēlāk savā 1918. gada 11. novembra vēstulē britu ārlietu ministrs Viņa Majestātes valdības vārdā de facto atzina Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi, nevis Latviju.
Lūk, citāts no šīs vēstules: „Viņa Majestātes valdība ir raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un vēlmi atsvabināties no vācu jūga. Tāpēc tagad tā ar prieku apstiprina savu vēlmi dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai Padomei kā de facto neatkarīgai iestādei, līdz tam laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības un laimes laikmetam jūsu tautai.”
Tagad ne viens vien vaicās, kas tā par Latviešu Nacionālo padomi. Pavisam īsi – tā bija Valkā, 1917. gada 16. līdz 19. novembrim pavisam oficiāli, piedaloties delegātiem no 13 sabiedriskām un politiskām organizācijām, dibināta Latvijas valdība, kaut pašas valsts vēl nemaz nebija. Bez britiem to bija atzinusi vēl Ukraina, un ar to sadarbojās Francija.
Diemžēl Kārlis Ulmanis, kurš tajā neietilpa, toties bija centrālā figūra 1918. gada 18. novembrī, saprotamu iemeslu dēļ atmiņas par šo valdību paspēja krietni padzēst jau pirms Otrā Pasaules kara. Tā latvieši, dažādu savtīgu un iracionālu apsvērumu vadīti, jau kopš seniem laikiem zāģējuši zaru, uz kura paši sēdējuši. Varbūt tagad beidzot kaut ko glābs latviešu vēstures mācīšana skolās? Jautājums tikai, vai tas atkal nebūs kārtējais Izglītības ministrijas eksperiments ar pavirši izstrādātām programmām un metodiku, kuru katrs varēs grozīt pēc sava prāta? Un vai potenciālie Latvijas vēstures skolotāji līdz tam laikam nebūs devušies labākas dzīves meklējumos uz kādu no attīstītajām Eiropas valstīm?
Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka cieņa un pozitīva attieksme pret valsti, tāpat kā mīlestība pret savu zemi, nav iedomājamas bez zināšanām par šīs valsts, tautas un zemes pagātni. To apstiprina arī BISS pētījums – sabiedrībā valdot neizpratne par valsts svētku nozīmi un jēgu.
Bet ko te runāt par sabiedrību, ja, raugi, pat laikraksts „Diena” 21. aprīļa numurā raksta : „Tikšanās laikā ar Lielbritānijas ārlietu ministru Balfūru 1918. gada oktobrī Meierovics cienījamam britu lordam atstājis tik labu iespaidu, ka viņš (..) atzina Laviju de facto vēl pirms 18. novembra .” Maigi izsakoties, tās ir aplamības, ko atļāvies laist tautās lielākais dienas laikraksts, un tas liecina, cik dziļas ir mūsu nezināšanas saknes. Jo patiesībā vispirms mutiski un vēlāk savā 1918. gada 11. novembra vēstulē britu ārlietu ministrs Viņa Majestātes valdības vārdā de facto atzina Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi, nevis Latviju.
Lūk, citāts no šīs vēstules: „Viņa Majestātes valdība ir raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un vēlmi atsvabināties no vācu jūga. Tāpēc tagad tā ar prieku apstiprina savu vēlmi dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai Padomei kā de facto neatkarīgai iestādei, līdz tam laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības un laimes laikmetam jūsu tautai.”
Tagad ne viens vien vaicās, kas tā par Latviešu Nacionālo padomi. Pavisam īsi – tā bija Valkā, 1917. gada 16. līdz 19. novembrim pavisam oficiāli, piedaloties delegātiem no 13 sabiedriskām un politiskām organizācijām, dibināta Latvijas valdība, kaut pašas valsts vēl nemaz nebija. Bez britiem to bija atzinusi vēl Ukraina, un ar to sadarbojās Francija.
Diemžēl Kārlis Ulmanis, kurš tajā neietilpa, toties bija centrālā figūra 1918. gada 18. novembrī, saprotamu iemeslu dēļ atmiņas par šo valdību paspēja krietni padzēst jau pirms Otrā Pasaules kara. Tā latvieši, dažādu savtīgu un iracionālu apsvērumu vadīti, jau kopš seniem laikiem zāģējuši zaru, uz kura paši sēdējuši. Varbūt tagad beidzot kaut ko glābs latviešu vēstures mācīšana skolās? Jautājums tikai, vai tas atkal nebūs kārtējais Izglītības ministrijas eksperiments ar pavirši izstrādātām programmām un metodiku, kuru katrs varēs grozīt pēc sava prāta? Un vai potenciālie Latvijas vēstures skolotāji līdz tam laikam nebūs devušies labākas dzīves meklējumos uz kādu no attīstītajām Eiropas valstīm?
