NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
15. jūlijā, 2021
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūra
14
14

Cīņa pret dezinfodēmiju – atbildība gan medijiem, gan auditorijai

FOTO: Freepik

Dezinformācijas postošā ietekme uz sabiedrības drošību, attīstību un pat demokrātijas pastāvēšanu ilgtermiņā nav noliedzama, un īpaši spilgti to izgaismo Covid-19 pandēmija. Meklējot efektīvākos risinājumus cīņā “par cilvēku prātiem”, daudz runāts par to, kā veicināt iedzīvotāju medijpratību, proti, atbildības nastu – kritiski izvērtēt publicētā saturu, pārbaudīt faktus un izmantot tikai uzticamus medijus – lielā mērā pārliekot uz informācijas patērētāju pleciem. Vienlaikus nereti tiek piemirsts, ka arī mediju videi ir būtiska ietekme uz cilvēku noskaņojumu, attieksmi un rīcību. Kā to ietekmē mediju dzīšanās pēc klikšķiem un vienveidīgs krīzes atspoguļojums, kas, iespējams, ved pie vienaldzības? Šim jautājumam pieskārās arī Latvijas Mediju ētikas padomes rīkotās diskusijas “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība” dalībnieki, kas jūnija vidū ievadīja mediju ētikas mēnesi, kurš nedrīkstētu pazust no mediju politikas, satura veidotāju un patērētāju prātiem arī pēc tā noslēguma.

īsumā
  • Žurnālistiku un mediju vidi nevar turpināt skatīt atrauti no pārmaiņām sabiedrībā.
  • Informācijas par Covid-19 ir bijis pietiekami, vairāk jārunā arī par neizmantotajām informēšanas iespējām un nepilnībām – sensacionalitāti, nogurdinošu ziņu vienveidību, nāves ziņu sausumu, viltus ziņām un dezinformāciju, pārspīlējumiem.
  • Labvēlīgi apstākļi viltus ziņu un dezinformācijas izplatītājiem parādās brīdī, kad mediju ekosistēmā auditorija nogurst no sensacionālām, vienveidīgām ziņām.
  • Sabiedrībā ir izplatīta ne vien nespēja atpazīt dezinformācijas veidošanas tehnikas, bet arī dezinformācijas tehniku izmantošana, veidojot mediju saturu.
  • Pasaules Veselības organizācija ir atzinusi, ka informācijas pārpilnība par Covid-19 rada grūtības saprast, kura informācija ir uzticama, bet kura – maldinoša.
  • Medijiem ir liela ietekme uz sabiedrības kultūru un emocijām. Noskaņojums, gaume un attieksme veidojas no dažādām, tostarp mediju radītām, emocijām.
  • Attieksme raksturo potenciālu gatavību tai vai citai rīcībai un rosina uz darbību – stihisku vai apzinātu iesaisti un rīcību.

Līdz šim visai maz runāts par mediju satura veidotāju atbildību sabiedrības noskaņojuma veidošanā, diskusijas ievadā secināja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes emeritētā profesore un vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane.

Savā priekšlasījumā par tēmu “Latvijas mediju darbs infodēmijas laikā: veiksmes un neveiksmes” viņa norādīja: analizējot mediju vidi, ir jāizmanto ekoloģiskā pieeja, kas Latvijā līdz šim nav bijusi īpaši izplatīta jeb, profesores Lasmanes vārdiem runājot, “pieradināta”.  Viņasprāt, tā ir ļoti svarīga pieeja, jo žurnālistiku un mediju vidi nevar turpināt skatīt atrauti no pārmaiņām sabiedrībā. Ekoloģiskā pieeja nozīmē sociālās sistēmas elementu, to mijiedarbības, attiecību un ietekmju tīklu/kopsakaru analīzi. 

Vienkāršiem vārdiem – ja tie ekosistēmas elementi, kas sastāv no medijiem, pieļauj kļūdas, tas atstāj negatīvu ietekmi uz neskaitāmiem citiem elementiem, piemēram, sabiedrības uzticību pašiem medijiem un pat valstij. Turpretim, ja mediji savu lomu pilda pienācīgi, tad efekts ir pretējs.

Šādā kontekstā profesore Skaidrīte Lasmane iedala trīs savstarpēji saistītus atbildības virzienus:

  • informatīvā kognitīvā atbildība;
  • atbildība par noskaņojumu, gaumi un attieksmi;
  • solidāras rīcības atbildība.

Informatīvā kognitīvā atbildība ir visaptverošākais darbības virziens, kas sevī iekļauj atbildību par noskaņojumu, gaumi un attieksmi, savukārt solidārās rīcības atbildība iekļaujas atbildībā par noskaņojumu, gaumi un attieksmi.

Mediju informatīvā kognitīvā atbildība

Kā Latvijas mediji ir tikuši galā ar atbildību nodrošināt informāciju Covid-19 pandēmijas laikā, kad tās uzmanības centrā bija un ir atbildība informēt sabiedrību par slimības norisi un tās pārvarēšanu, valdības ierobežojumiem un lēmumiem, vakcīnām un vakcinēšanos?

Profesore atzīmē, ka mediji šajā ziņā dala atbildību ar valsts pārvaldes iestādēm un veselības organizācijām. Tādējādi, analizējot situāciju Latvijā, S. Lasmanes ieskatā informācijas ir bijis pietiekami, pieminot tādus labos piemērus kā žurnāls “Ir”, portāls delfi.lv, kā arī sabiedriskie mediji – LTV1 un LR1.

Tomēr, viņasprāt, jārunā arī par neizmantotajām informēšanas iespējām un nepilnībām, kas izpaudušās kā sensacionalitāte, nogurdinoša ziņu vienveidība, nāves ziņu sausums, viltus ziņas un dezinformācija, kā arī pārspīlējumi jeb stigmatizācija, kad mediji izceļ kādu negatīvu parādību, sakāpina to un rada vienpusīgu redzējumu, piemēram, uzsverot pusaudžu depresiju un vardarbību ģimenē.

Pasaules mēroga pandēmija digitālajā laikmetā veido jaunu sabiedrības un mediju ekosistēmu. Tiek ieviesti jauni dzīves apstākļi, pieprasot paradumu maiņu un pielāgošanos. Sabiedrības apziņu aizvien vairāk pārņem neziņa un nenoteiktība. Šādā situācijā arī medijiem ir milzīga atbildība – kā sniegt informāciju. Tomēr nereti vērojams negatīvs rezultāts, piemēram, respektablos medijos tiek publicētas sensacionālas ziņas, kas ar laiku auditorijas acīs kļūst vienveidīgas un nogurdinošas.

Pazaudējot krīzes humanitāro aspektu

Kā piemēru S. Lasmane min portāla delfi.lv izmantoto sensacionalizācijas tehniku pandēmijas sākuma periodā, Covid-19 statistikas datus pasniedzot kā sava veida sacensību valstu starpā. Lai gan vēlāk šis vārds tika izlabots, raksturojot saslimstības pieaugumu un mirušo skaitu, arī vēlāk tika izmantoti tādi apzīmējumi kā “rekords” vai arī neloģiskie “antirekords” un “negatīvais rekords”.

Nemitīgas nāves ziņas par krīzes upuru skaitu jeb tā sauktās skaitļu rindas auditoriju notrulina. Nepareizi pasniegtas, kā tas diemžēl bieži notiek, lasītājam šīs ziņas izraisa sajūtu, ka tiek tērēts laiks, lai sausi vērotu viena cipara izmaiņas, auditoriju attālinot no visaptverošas nelaimes humanitārā aspekta.

Informatīvo vienveidību un rutīnu var novērst ar dziļāku analīzi un izteiksmīgu krīzes notikumu stāstu, naratīvu, uzskata profesore. Viņasprāt, arī atbilde uz jautājumu, kāpēc tikai 34% vēlētāju piedalījās pēdējās pašvaldību vēlēšanās, zināmā mērā ir meklējama informatīvajā vienveidībā un rutīnā, kas noved pie apnikuma un vienaldzības.

Taču brīdī, kad mediju auditorija nogurst no sensacionālām, vienveidīgām vai sausām nāves ziņām par krīzi, mediju ekosistēmā parādās labvēlīgi apstākļi viltus ziņu un dezinformācijas izplatītājiem. Cilvēkam ir dabiska vēlme uzzināt par krīzi kaut ko jaunu, nedzirdētu, un tas viņu pakļauj lielākam riskam iekrist dezinformācijas slazdos.

Dezinformācijas tehnikas nav svešas arī mediju vidē

Informācijas pārbagātībā daudz tiek runāts par sabiedrības medijpratības nozīmi, tomēr šajā jomā ne mazums klupšanas akmeņu ir vērojami arī mediju vidē. Spilgtākos no tiem priekšlasījumā “Sabiedrība un mediji infodēmijas laikā: medijpratības grābekļi” apkopoja komunikācijas zinātnes doktore Klinta Ločmele.

Viens no grābekļiem ir ne tikai sabiedrības vidū izplatītā nespēja atpazīt dezinformācijas veidošanas tehnikas, bet arī šo dezinformācijas tehniku izmantošana, veidojot mediju saturu.

Ir dažādi klasifikācijas veidi, kā tiek iedalīta dezinformācija, skaidro medijpratības eksperte. Viens no populārākajiem ir divi apļi – misinformācija (nepatiesība, kas rodas no neatbilstošas informācijas sasaistes vai maldinoša satura publicēšanas) un malinformācija (publicēta nolūkā kaitēt, piemēram, informācijas noplūde, naida runa u. tml.), kas, savstarpēji pārklājoties, veido telpu dezinformācijai, proti, informācijai, kas nav patiesa un ir publicēta nolūkā kaitēt.

Izplatītākās dezinformācijas tehnikas ir šādas:

  • izmantots nepareizs konteksts (piemēram, saturs kopīgots ar nepareizu kontekstuālo informāciju, raksta virsraksts neatspoguļo saturu, rakstu ilustrē neatbilstošs attēls);
  • safabricēts vai maldinošs saturs (maldinoša informācija, piemēram, komentārs tiek pasniegts kā fakts);
  • viltvārži (atsauce uz patiesu un uzticamu avotu vai ekspertu);
  • manipulēts saturs (patiesas informācijas sensacionalizēšana, t. s. klikšķu virsrakstu izmantošana).

Kā praktisku piemēru viltvāržu saturam K. Ločmele min portālā apollo.lv 2021. gada 15. maijā publicēto rakstu, kurā pirms kļūdas izlabošanas Valsts imunizācijas padomes priekšsēdētājas Daces Zavadskas teiktais tika sagrozīts, norādot, ka nav zinātnisku pierādījumu un nav atbalstāma cilvēku vakcinācija pret Covid-19, kā informācijas avotu norādot ziņu aģentūru “Leta”. Aplūkojot raksta avotu, bija redzams, ka ziņu aģentūra bija korekti norādījusi D. Zavadskas teikto, proti, ka nav pierādījumu un vakcinācija nav atbalstāma, ja tiek jauktas dažādu ražotāju vakcīnas. Saīsinot virsrakstu, portāls bija lasītājiem nodevis maldinošu informāciju. 

Informācijas pasniegšana nepareizā kontekstā redzama 2021. gada maijā feisbukā popularizētajā video ar premjera Krišjāņa Kariņa runu, kurā Ministru prezidents paziņo, ka nav vakcīnas, kas var nodrošināt imunitāti pret atkārtotu saslimšanu pret Covid-19. Tābrīža situācijā šāds valdības vadītāja apgalvojums būtu skandalozs, ja vien premjera vārdi nebūtu mērķtiecīgi izņemti no pusgadu iepriekš 2020. gada oktobrī notikušās konferences, kad drošas vakcīnas pret vīrusu tiešām nebija pieejamas.

Par manipulatīvu saturu uzskatāma arī patiesas informācijas vai attēlu sagrozīšana, to padarot sensacionālāku. Kā piemēru K. Ločmele min portālā la.lv 22. maija publikāciju ar virsrakstu: ““Ir daudz lietu, kas vēl ir jāskaidro.” Infektoloģe par to, vai visas Latvijā pieejamās vakcīnas ir pārbaudītas.” Tikai izlasot publikāciju, kļūst skaidrs – infektoloģe norādījusi, ka vakcīnas ir drošas, bet nav zināms, cik ilgi tās ir efektīvas.

Satura safabricēšana, arī saukta par maldinošu saturu, ir nepatiesas informācijas pasniegšana par patiesu. Kā piemēru K. Ločmele min bijušā premjera Viļa Krištopana 2020. gada decembrī pausto, ka Latvijā pašnāvību ir vairāk nekā no Covid-19 mirušo – salīdzinot abu nāves cēloņu statistiku, redzams, ka tā nav taisnība.

Uzticība medijiem mazinās

K. Ločmele norāda, ka informācijas pārpilnība par Covid-19 cilvēkus nostāda situācijā, kurā grūti saprast atšķirību starp uzticamām ziņām un maldinošu informāciju.

“Arī Pasaules Veselības organizācija ir atzinusi, ka informācijas pārpilnība par Covid-19 rada grūtības saprast, kura informācija ir uzticama un kura – maldinoša. UNESCO tam ir devis apzīmējumu – dezinfodēmija. Tas ir jēdziens, kas raksturo dezinformāciju, kura izplatās paralēli Covid-19 un vairo pandēmijas draudus. Dezinformācija par Covid-19 ir bīstama dzīvībai un veselībai, jo izraisa un pavairo neskaidrību par cilvēku drošībai svarīgām personīgajām un politiskajām izvēlēm,” skaidro medijpratības eksperte.

UNESCO ir izdalījis vairākas biežākās dezinfodēmijas tēmas, taču K. Ločmele uzsver, ka visbīstamākā, kas atstās ietekmi arī uz sabiedrību pēc pandēmijas beigām, viņasprāt, ir “žurnālistu un uzticamu ziņu kanālu diskreditēšana”. Mazinot uzticību medijiem, kuri darbojas, ievērojot kvalitatīvas žurnālistikas principus (pārbaudot informācijas avotus un uzņemoties atbildību par publicēto saturu), tiek pavērtas durvis cilvēku meklējumiem pēc informācijas un izskaidrojuma notiekošajam sociālo mediju informācijas grupās.

Turklāt dezinfodēmija, kas aptver sazvērestības teorijas par Covid-19, nepatiesu vai maldinošu statistiku par inficēto skaitu un mirstību, žurnālistu un uzticamu ziņu kanālu diskreditēšanu, bīstamu dezinformāciju par slimības profilaksi un ārstēšanu, jautājuma politizāciju, krāpnieciska satura radīšanu finansiālā labuma gūšanai u. c. tiešā veidā ietekmē kopējo sabiedrības noskaņojumu, uzsver K. Ločmele.

Atbildība par noskaņojumu, gaumi un attieksmi

Nedrīkst aizmirst, ka arī medijiem ir būtiska loma sabiedrības noskaņojuma veidošanā un tā, kā norādīja profesore S. Lasmane, ir viena no mediju satura veidotāju atbildības jomām.  

“Medijiem ir ārkārtīgi liela ietekme uz sabiedrības kultūru un emocijām. Noskaņojums, gaume un attieksme veidojas no dažādām, tostarp mediju radītām, emocijām,” uzsver S. Lasmane, atgādinot, ka cilvēka rīcību ietekmē ne tikai informācija, bet arī emocijas, ko tā raisa. Savukārt noskaņojumu rada nevis informācija, bet gan attieksme pret to. “Noskaņojums ir emocionāls situācijas kopskats, un tas veidojas no daudzu apstākļu un elementu mijiedarbības, kuru vidū acīmredzama ir komunikācijas, tradicionālo un jauno mediju loma,” secina S. Lasmane.

Latvijas un arī citu pasaules valstu mediju vidē noskaņojums pandēmijas laikā ticis atspoguļots gan kā satraukums, bailes, niknums, dusmas, pat naidīgums, gan arī kā iejūtība, vienotība, zaudējumu sāpes, izturība un aktīvs noskaņojums. Taču Latvijā zaudējuma sāpes un sēras, lai vienotu sabiedrību iejūtīgā attieksmē, netika atspoguļotas. Piemēram, ASV nāves ziņas tika izmantotas plašas sabiedrības mobilizācijas nolūkā.

Nāves ziņas ir ļoti sensitīvas, tādēļ tām ir jābūt atspoguļotām pienācīgā, iejūtīgā veidā, vairojot līdzcietību. Ekoloģiskā pieeja nav iespējama bez saliedētības, uzsver S. Lasmane. Kā labu piemēru šādai pieejai profesore min žurnāla “Ir” publikācijas par Covid-19 upuriem.

Katra cilvēka aiziešana ir ļoti nozīmīgs notikums, taču laikā, kad ik dienu mediji ziņoja par desmit un vairāk koronavīrusa upuriem, tie palika sausi statistikas skaitļi. “Mediji neveidoja attieksmi pret šiem cilvēkiem un nemeklēja atbildes uz jautājumiem, kāpēc aizgājušo ir tik daudz,” secina S. Lasmane.

Mediji neveidoja attieksmi pret šiem cilvēkiem un nemeklēja atbildes uz jautājumiem, kāpēc aizgājušo ir tik daudz.

Solidārās rīcības atbildība

Noskaņojums ir emocionāls situācijas kopskats. Tas pavada un nostiprina zināšanas par pašreizējo stāvokli. Tā ir attieksme, kas raksturo potenciālu gatavību tai vai citai rīcībai. Tas rosina uz darbību –  stihisku vai apzinātu iesaisti un rīcību.

Tādējādi mediji uzņemas daļēju atbildību arī par savas auditorijas rīcību. Nepienācīgi novērtējot savu lomu sabiedrības noskaņojuma veidošanā, mediju ekosistēma “apēd savu asti” un netieši mudina auditoriju neuzticēties valdībai, tiek radīta neuzticība pašiem medijiem.

Rodas jautājums – kā sadalīt atbildību starp medijiem un auditoriju. Šķiet, uz šo jautājumu nav skaidras atbildes un atbildība ir, kā jau norādīja profesore S. Lasmane, solidāra.

Piemēram, “Vidzemes Televīzijas” valdes priekšsēdētājs Ingemārs Vekteris norāda, ka “papildus medijpratībai jāvērš skats arī uz ‘’zinātnes pratību’’ – mediju patērētājam ir daudz vieglāk meklēt atbildes nevis zinātnē, kur katras atbildes atrašana prasa zināmu laika ieguldījumu un sarežģītības līmeni, bet gan dezinformācijas avotos, kas pasniedz gatavas – lai gan nepamatotas – atbildes uz katru patērētāja jautājumu. Turklāt cilvēki izmanto to informāciju, kas ir viņu rīcībā, necenšoties meklēt jaunu.”

Baiba Zūzena, Komercizglītības centra līdzīpašniece un valdes priekšsēdētāja, atgādina virsrakstu svarīgumu: “Bieži vien cilvēka smadzenes izdara savienojumu pēc virsraksta un pirmo divu rindkopu izlasīšanas, tālāk nemaz nelasot.” Tādējādi sensacionalizācijai ir ne tikai nogurdinošs, bet arī tieši dezinformējošs raksturs.

Māris Zanders, ilggadējs politisko procesu komentētājs, atgādina arī par vakcīnas saņemšanai vai nesaņemšanai pievienoto pašidentifikācijas faktoru: “Ja cilvēks savu nostāju vakcīnas saņemšanas jautājumā uzskata par pašidentitātes apliecinājumu, tad pārliecināt viņu par pretējo nostāju ir gandrīz neiespējami.” Pašidentitāte zināmā mērā izriet no patērētās mediju informācijas – tātad solidārās rīcības atbildība sniedzas dziļi cilvēku prātos.

Vents Sīlis, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filozofs un publicists, izsaka Covid-19 laikā aizvien aktuālāku novērojumu Latvijas informācijas sfērā: “Kad politika ir pārpildīta ar cilvēkiem, kam nav pārliecības, tad pārliecība gribot negribot jāuzņemas auditorijai pašai. Šāda pārliecība ļoti viegli var pārtapt par emocijām un emocijas – par pasaules uztveri. Bīstamība šajā procesā ir tas, ka, projicējot emocijas uz savu sabiedrības uztveri, cilvēks savā prātā rada briesmoņus. No šiem briesmoņiem rodas sabiedrības sadalīšana, un tikai šajā krīzes laikā pamazām sākam apzināties, cik ārkārtīgi sašķelta savos uzskatos ir Latvijas sabiedrība.”

Komentējot auditorijas lomu, Vents Sīlis secina: “Mums ir jāmācās konfliktēt konstruktīvi. Nedrīkst neatlaidīgi aizstāvēt savu vērtību komplektu un neielūkoties neviena cita vērtību komplekta īpašnieka skatupunktā.” Baiba Zūzena piebilst: “Ļoti bieži diskusijas beidzas ar vārdiem “tu esi Covid idiots”. Kam tas palīdz? Nevienam.”

Publikācija sagatavota, balstoties uz biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” tiešsaistes pasākumu “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība”, kas norisinājās 18. jūnijā. To ir iespējams noskatīties biedrības feisbuka lapā.

Plašāks ieskats diskusijā Latvijas Mediju ētikas padomes sagatavotajā apskatā – “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība” – atziņas no mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākuma.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU