Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ieceres melnajai bijušā Sarkano latviešu strēlnieku muzeja ēkai piebūvēt baltu turpinājumu ar noslēdzošu stikla sienu autors arhitekts Gunārs Birkerts to raksturoja kā metaforu: no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni un apskaidroto nākotni. Līdzās Okupācijas muzejam plānots mākslas objekts “Vēstures taktīla”, kura autori ir Kristaps Ģelzis, Ilze Miķelsone un Voldemārs Johansons. Abi objekti veidos vienotu Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksu.
Okupācijas muzejs pēc pārbūves; vizualizācija no VAS “Valsts nekustamie īpašumi “ sagatavotās projekta prezentācijas
Atcerēties, kas reiz notika. Pieminēt upurus. Atgādināt pasaulei par to. Ar šādu mērķi pirms 25 gadiem darbu sāka Latvijas Okupācijas muzejs, ne tikai vēstot par nebrīves laiku, bet patlaban arī ievelkot jaunus vaibstus Rīgas panorāmā.
Latvijas Okupācijas muzejs, kurš iepazīstina ar Latvijas vēsturi no 1940. līdz 1991. gadam, kad valsts piedzīvoja gan Padomju Savienības, gan nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju, ir iekļauts valsts diplomātiskajā protokolā. To līdz šim apmeklējuši ap diviem miljoniem cilvēku no visas pasaules, tostarp karaliskās ģimenes, prezidenti, valdību vadītāji un vēstnieki.
Latvijas Okupācijas muzejs ir valsts akreditēts privāts muzejs, kuru uztur un pārvalda sabiedriskā labuma organizācija “Latvijas Okupācijas muzeja biedrība” (OMB). Saeima 2006. gadā apstiprināja Latvijas Okupācijas muzeja likumu, kas nosaka valsts attiecības ar OMB.
“Latvija, kā saka, bija iekritusi atmiņu akā. Tā bija aizmirsta un nezināma. Latvijā ilgā, bet nesenā okupācija nebija skaidri aptverta. Turklāt Latvija bija pakļauta plašai apsūdzības kampaņai Eiropas un Amerikas presē, kas sistemātiski apmeloja latviešu tautu, kropļoja Latvijas vēsturi vai pat to pilnīgi noliedza,” Okupācijas muzeja rašanās laiku un iemeslus atceras tā idejas rosinātājs Viskonsinas Universitātes vēstures profesors Paulis Lazda, kurš ar priekšlikumu izveidot publisku atmiņas institūciju vērsies pie toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula.
Sākotnēji R. Pauls muzeja ierīkošanai ieteicis Jēkaba kazarmas Vecrīgā. Taču reiz, Lazdam kopā ar orientālistikas profesoru Leonu Taivānu šķērsojot Strēlnieku laukumu, pēdējais ar ironiju norādījis uz tumšo Ļeņina simtgadei celto, bet, varām mainoties, slēgto Sarkano strēlnieku muzeja ēku.
1. jūlijā apritējuši jau 25 gadi, kopš 1993. gada vasarā šajā namā durvis vēra Latvijas Okupācijas muzejs, kurš ēkas pārbūves dēļ kopš 2012. gada gan darbojas muzejniecībai īsti nepiemērotajās bijušās ASV vēstniecības telpās Raiņa bulvārī, piedzīvojot arī apmeklētāju skaita kritumu no apmēram 100 000 līdz 50 000 gadā, stāsta OMB valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs. 2011. gada 5. jūlijā pieņemtais valdības rīkojums paredzēja, ka muzeja pārbūve un piebūves celtniecība, atvēlot tai nepieciešamo valsts finansējumu, jāpabeidz līdz 2013. gada 31. decembrim. Ar grozījumiem Okupācijas muzeja likumā termiņu pagarināja līdz 2018. gada novembrim – tā, lai durvis pēc pārbūves muzejs varētu vērt valsts simtgades brīdī. Taču arī šis termiņš nokavēts.
Laikam ejot, jau sāka šķist, ka uz Okupācijas muzeja pārbūves gadījumu būs iespējams attiecināt teicienu, ka nekas pasaulē nav pastāvīgāks par pagaidu risinājumiem. Tomēr pēc ilgstošiem arhitektu strīdiem par pasaulē pazīstamā latviešu arhitekta Gunāra Birkerta jau 2001. gadā izplānotā ēkas papildinājuma – Nākotnes nama – atbilstību līdzšinējai muzeja ēkai, padomju modernisma arhitektūras piemineklim, to abu saplūšana vienotā ansamblī, šķiet, beidzot iegājusi finiša taisnē. 29. maijā, klātesot muzeja direktoram Gunāram Nāgelam, kultūras ministrei Dacei Melbārdei un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam, kā arī Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājam Ivaram Kaļķim, valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” un SIA “Skonto būve” parakstīja līgumu par Nākotnes nama celtniecību. Būves, kas uzceltas, radot Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksu, ir valsts īpašums, kas nostiprināms zemesgrāmatā uz valsts vārda Finanšu ministrijas personā, noteikts Okupācijas muzeja likumā, paredzot, ka kompleksa būvniecības projektu īstenos līdz 2020. gada 31. decembrim. Okupācijas muzeja darbinieki, kuriem pārbūves laikā nācies saskarties ar dažādiem šķēršļiem projekta īstenošanā, pēc svinīgās līguma parakstīšanas par to pauž piesardzīgu optimismu.
Pārbūvētajā muzeja ēkā būs apskatāma jauna pastāvīgā ekspozīcija, kura būs veidota kā hronoloģisks stāsts par Latvijas okupācijas vēsturi. To papildinās vēstījums par neatkarīgo Latvijas Republiku, okupācijas sekām un mūsdienu problemātiku. Vienlaikus, kā skaidro V. Nollendorfs, ekspozīcija parādīs arī to, kā esam pārvarējuši okupācijas sekas. Piemēram, uzskatāmi būs atainotas demogrāfiskās izmaiņas, pakāpeniski pieaugot latviešu īpatsvaram valsts iedzīvotāju sastāvā pēc neatkarības atjaunošanas, kā arī latviešu valodas statusa un lietojuma nostiprināšanās.
Jaunajā ekspozīcijā būs apskatāmi telpiski un multimediāli objekti, kuros izmantotas arī attēlu un vizuālo efektu projekcijas. Piemēram, 1940.–1941. gada čekas kamera, 1941. gada deportācijas vagons, holokausta norises vieta, nacionālo partizānu bunkurs, GULAG zona ar sargtorni, GULAG baraka, padomju komunālā dzīvokļa atveidojums, čekas jeb tā dēvētā Stūra māja u. c. Jaunums ekspozīcijas telpas iekārtojumā būs balkons, kas būtiski uzlabos apmeklētāju plūsmu. Ievērojot Nākotnes nama arhitekta Gunāra Birkerta ieceri, no balkona, kur stāstīts par atjaunotās Latvijas dzīvi un sasniegumiem, apmeklētāji varēs atskatīties lejup – uz ekspozīcijas daļu, kas vēsta par garajiem okupācijas gadiem. Skatītāji uz ekrāniem varēs izvēlēties un palielināt interesējošos foto, dokumentus, diagrammas, noskatīties video. Jaunā ekspozīcija būs apskatāma latviešu, angļu, vācu un krievu valodā.
Nākotnes namā būs paplašinātas publiskās telpas, biroju telpas un krājumu glabātuves. Atverot durvis pēc pārbūves, kā lēš V. Nollendorfs, muzejs varētu piesaistīt ap 200 000 apmeklētāju gadā. Līdz šim tā apmeklētāji lielākoties bijuši ārzemju tūristi un skolēnu grupas.
Ieeja Latvijas okupācijas muzejā ir par ziedojumiem. Lai arī valsts tā pamatdarbībai atvēl pastāvīgu finansējumu, tas sasniedz tikai 10–20% no nepieciešamā apjoma, skaidro V. Nollendorfs. Līdz šim lielāko daļu ienākumu veidojuši apmeklētāju un atbalstītāju ziedojumi, kuru galvenais avots – tā dēvētās vecās Rietumu trimdas pārstāvji. Sevišķi nozīmīgs bijis viņu sniegtais atbalsts ekonomiskās krīzes gados, kad līdzekļi muzejam ziedoti līdzekļu vākšanas akcijas “Draudzīgais izaicinājums” ietvaros. Tomēr, gadiem ejot, minētais muzeja labvēļu kopums sarūk, tādēļ, visticamāk, nāksies palielināt valsts finansējuma daļu. Optimāls, kā uzskata V. Nollendorfs, būtu modelis, kurā muzeja ienākumus trīs apjoma ziņā līdzīgās daļās veidotu valsts finansējums, ziedojumi un līdzekļi, kurus pats muzejs iegūst, rīkojot pasākumus un piedaloties dažādos projektos. Savas pastāvēšanas gados Okupācijas muzejs ziedojumos saņēmis kopumā ap 10 000 000 eiro.
“Ir svarīgi atgādināt, ka Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas tautas dzīvē pirmie 25 gadi nav tik svarīgi kā nākamie,” apsveicot muzeju jubilejā un uzsverot tā nozīmīgo lomu, norāda pazīstamais amerikāņu analītiķis un eksperts bijušās PSRS lietās Pols Goubls. “Laikam paejot, to cilvēku skaits, kam ir tieša okupācijas pieredz vai zināšanas, mūsdienās ir kļuvis mazāks nekā jebkad agrāk. Tie, kas bija 21 gadu veci, kad okupācija 1991. gadā beidzās, tagad sasnieguši teju 50 gadu vecumu. Tas nozīmē, ka aptuveni tikai vienam no četriem ir tādas tiešas atmiņas par okupāciju, kādas bija gandrīz ikvienam, kad muzejs vēra savas durvis,” uzsver analītiķis, atzīstot: okupācijas šausmu neaizmiršana ir drošākā garantija pret to atkārtošanos nākotnē.
