Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsts un pašvaldību īpašumā ir 33,3% no Latvijas teritorijas, pārējā zeme ir privātā īpašumā.
FOTO: SXC
Ārvalstu investīciju piesaiste, jaunas darbavietas, attīstītas vairākas nozīmīgas nozares, kā arī ievērojami augstāki Latvijas eksporta apjomi un kopējā tautsaimniecība – šie ir tikai daži no bonusiem, ar kuriem pamato nepieciešamību mainīt tiesisko regulējumu un atvieglot komersantu iespējas pētīt un iegūt derīgos izrakteņus Latvijā, kas ir vienīgā no Eiropas valstīm, kurā zemes dzīles pieder zemes īpašniekam.
Visi derīgie izrakteņi bez ierunām pieder zemes īpašniekam
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) šo situāciju dēvē par arhaisku: tā kavē resursu izpēti un apgūšanu, kā arī rada investīcijām nedraudzīgu vidi.
Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē, kur tika diskutēts par šo jautājumu, izskanēja viedoklis, ka tieši ārvalstu investīciju piesaiste ir bijusi galvenais motīvs, domājot par šī jautājuma risinājumu. Investori par Latviju interesējas, bet, uzzinot par to, ka tiesību akti viņu darbu šeit apgrūtina, no domas atsakās. Sēdē netika slēpts, ka šo jautājumu risināt tieši šobrīd likusi kāda Kanādas uzņēmuma interese par iespējām pētīt iespējamos derīgos izrakteņus Latvijā.
Jāpiebilst, ka princips par tiesībām arī uz minerāliem ir noteikts nevis vienā, bet vairākos likumos. Civillikuma 1042.pants skaidri paredz, ka zemes īpašniekam pieder ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas. Savukārt likuma "Par zemes dzīlēm" 3.pants nosaka, ka zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi, kas tajās atrodas, pieder zemes īpašniekam.
Tomēr zemes īpašniekiem vairumā gadījumu nav ne zināšanu, ne finansiālo iespēju, ne arī motivācijas veikt vai pasūtīt ģeoloģisko izpēti lielā dziļumā. Valsts un pašvaldību zeme veido 33,3% no Latvijas teritorijas (neskaitot šelfa un ekonomiskās zonas platības). Tādējādi no valsts puses attīstīt un mērķtiecīgi plānot vai veicināt derīgo izrakteņu ieguvi vai kalnrūpniecību ir problemātiski, jo derīgie izrakteņi parasti nemēdz ievērot cilvēka noteiktas virszemes robežas.
Nedarīt neko vai grozīt likumus
VARAM ir izstrādājusi četrus rīcības variantus, kā varētu grozīt tiesisko regulējumu, lai mainītu situāciju. Tie atspoguļojas ministrijas izstrādātā koncepcijā, kas tikai nesen kļuva pieejama plašākai publikai.
A variantā nekas netiek mainīts un normatīvais regulējums netiek grozīts.
B variantā zemes dzīles tiek saglabātas privātpersonas īpašumā, nosakot konkrētus īpašuma tiesību aprobežojumus:
B gadījumā saglabājas esošais normatīvo aktu ietvars, kas tiek papildināts un grozīts. Šis risinājums ir "teritoriāli piesaistīts" – ja ir interese par minerālresursu izpēti, tiek risināts katrs atsevišķais gadījums, piemēram, nosakot valsts zemes dzīļu nogabalu (neregulāras vai regulāras formas nogabalu, kas sākas noteiktā dziļumā) un papildus vienojoties ar katru virszemes tiesību īpašnieku par meklēšanas un izpētes veikšanu ar kontaktmetodēm konkrētā īpašumā.
C variants paredz to, ka zemes dzīles turpmāk piederētu valstij ar privātpersonu tiesībām saglabāt zemes virsmas tiesības:
Komersanti varētu pētīt un iegūt minerālus, kas atrodas zināmā zemes dziļumā. Savukārt iedzīvotāji saglabātu tiesības izmantot zemi, augsni, iegūt derīgos izrakteņus, kas atrodas zem augsnes – smilti, granti, mālu, kūdru u.tml. Tiek piedāvāts novilkt nosacītu horizontālu līniju zemes dzīlēs, no kuras "minerāltiesības" vai pirmpirkuma tiesības uz minerālresursu izmantošanu piederētu valstij. Šī līnija varētu atrasties 300, 100 vai 50 m dziļumā vai kādā citā pamatotā dziļumā – tādā, kas faktiski neietekmē īpašnieka tiesības un iespējas izmantot zemes virsmu un gūt visus labumu no tās izmantošanas.
D variants paredz izdalīt derīgos izrakteņus un zemes dzīļu nogabalus ar derīgām īpašībām kā atsevišķu īpašuma priekšmetu. Tas nosaka, ka valstij piederētu nākotnē potenciāli iegūstamie derīgie izrakteņi: metālu rūdas un dimanti. Līdz ar MK noteikumiem noteiktu valstij piederošos derīgos izrakteņus un ģeoloģiskās struktūras (zemes dzīļu nogabalus), ņemot vērā kritērijus, piemēram, derīgo izrakteņu apjomu un kvalitāti, eksporta potenciālu.
Koncepcijā gan norādīts, ka šie varianti neparedz Latviju tagad izrakt krustu šķērsu: "Zemes dzīļu tiesiskā regulējuma pilnveidošana neatceļ pastāvošos un nākotnē iespējamos derīgo izrakteņu ieguves aizliegumus, piemēram, aizliegumu iegūt derīgos izrakteņus, izņemot pazemes ūdeņus, daļā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vai Baltijas jūras krasta kāpu aizsargjoslā."
Problēmas rastos, ja īpašnieks atteiktos sadarboties ar komersantiem
Par iespējamiem derīgajiem izrakteņiem, ko varētu atrast Latvijā, noteikti var runāt daudz – daži ir apzināti, bet citi ir vēl tikai minējumu līmenī. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu ģeoloģijas katedras asociētais profesors Ģirts Stinkulis LV portālam norāda: "Derīgie izrakteņi, kas atrodami līdz 50 m, domājams, arī 100 m dziļumam, Latvijā ir labi apzināti un lieli šķēršļi to pētījumiem (nevis ieguvei) zemes īpašumu dēļ nav bijuši. Kopumā apzināti ir nogulumiežu segas apakšējā daļā, aptuveni 700-1800 m dziļumā (atkarībā no Latvijas teritorijas daļas), esošie naftas resursi Kurzemē, potenciālās pazemes gāzes krātuves dažādās Latvijas teritorijas daļās, kā arī ūdeņi ar paaugstinātu temperatūru jeb termālie ūdeņi. Cik man zināms, tad īpašumtiesību jautājumi arī šajā gadījumā nav radījuši šķēršļus pētījumiem."
"Jebkuram šādā situācijā varētu būt grūti pieņemt to, ka no viņiem kaut kas tiek atņemts."
Ģeologs stāsta, ka mūsdienās ir aktualizējies jautājums par potenciālajiem derīgajiem izrakteņiem pamatklintājā, kas ieguļ zem nogulumiežu segas 300 (Latvijas ZA) līdz 1900 m (Latvijas DR) dziļumā. Tajos Kurzemē ir pamats domāt pat par vara, niķeļa un platīna grupas metālu rūdām. To perspektīvas gan pagaidām ir ļoti neskaidras, iespējams, šādu resursu tur nav. Cita veida rūdas, iespējams, ir citur pamatklintājā. Tās vēl nav zināmas un nav pētītas. Lieli dzelzsrūdu resursi jau pirms vairākiem gadu desmitiem ir apzināti pie Staiceles, Gārsenes un vietām Latvijas centrālajā daļā.
LU asociētais profesors gan nav tik kategorisks attiecībā uz to, ka nav iespējams neko pētīt tikai tāpēc, ka zemes dzīles pieder īpašniekam: "Es negribētu teikt, ka zemes gabalu piederība zemes īpašniekiem rada būtiskus šķēršļus šo un, iespējams, citu resursu izpētei. Tomēr, protams, vienmēr ir nepieciešami saskaņojumi par urbšanu noteiktā teritorijā, finanšu kompensācijas u.c. Tie būtu spēkā arī tad, ja zemes dzīles no kāda noteikta dziļuma nepiederētu īpašniekam. Problēmas rastos tad, ja īpašnieki masveidā neļautu urbt īpašumu teritorijā "ne par kādu naudu" vai izvirzītu neadekvātas finansiālās prasības. Protams, vienkārši atnākt un urbt kādam īpašniekam piederošajā zemes gabalā nav pieļaujams ne ar kādu likumu," piebilst Ģ.Stinkulis.
Bez urbuma derīgos izrakteņus sīkāk izpētīt nevar
Lai gan LU asociētais profesors norāda, ka nedrīkst būt situācija, ka kāds pēkšņi atnāk un sāk veikt urbumus privātīpašumā bez iepriekšēja saskaņojuma, VARAM koncepcijas C variants paredz, ka zemes dzīļu izpēti varētu veikt pat bez īpašnieka atļaujas. LV portāls jautāja LU asociētajam profesoram, kādā veidā šīs izpētes parasti notiek un vai var rasties situācija, ka kāds svešinieks "izārda" mājas pagalmu. Jāpiebilst, ka koncepcija attiecas ne tikai uz tiem derīgajiem izrakteņiem, ko Latvijā iegūst jau šobrīd ar atklāta karjera metodi (izņemot pazemes ūdeņus un ogļūdeņražus), bet arī uz nākotnē potenciāli iegūstamajiem derīgajiem izrakteņiem, ko varētu iegūt ar šahtu metodi.
Ģirts Stinkulis informē, ka izpētes un ieguves darbus var iedalīt divās dažādās kategorijās. "Daļa izpētes darbu (ģeofizikālā izpēte) vispār neietekmē zemes virspusi un zemes dzīles. Nopietnākā izpētes daļa ir urbšana, jo bez urbumiem derīgos izrakteņus sīkāk izpētīt nevar. Urbums ir punkts zemes virsmā, un tas ir šaurs, līdz 10-15 cm plats caurums zemes dzīlēs. Urbšanas darbus veic ar pārvietojamu vai stacionāru agregātu, kas ietekmē zemes gabalu maksimāli līdz 500-1000 m2 teritorijā - bojā zemsedzi, rada netīrību, taču, visu darot pareizi, nerada vides piesārņojumu.
Pēc urbuma noslēgšanas zemei var pilnībā atjaunot iepriekšējo pielietojumu. Kompānijai, kas veic urbšanas darbus, ir jāuzņemas atbildība un jāsniedz garantijas par to, ka urbums būs kvalitatīvs un tajā tiks atbilstoši ievietotas apvalkcaurules, kā arī veikta cementācija, lai nenotiktu ūdens pārplūde starp dažādā dziļumā esošiem ūdens horizontiem, kā arī lai iespējamais virsmas piesārņojums nenonāktu zemes dzīlēs. Kopumā urbšanas darbi paliekošu iespaidu uz attiecīgo teritoriju neatstāj," skaidro LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors.
"Atnākt un urbt kādam īpašniekam piederošajā zemes gabalā nav pieļaujams ne ar kādu likumu."
Citādāka situācija gan veidojas, kad derīgie izrakteņi ir konstatēti un tiek veikti to ieguves darbi. "Ja tā ir pazemes ieguve, ir nepieciešamas viena vai vairākas šahtas, kas ved pazemē, tornis virs tām (kur ir liftu aprīkojums u.c.), lielāka vai mazāka ēka un cita infrastruktūra. Tomēr tā ir salīdzinoši neliela teritorija. Platība, kurā aizvijas pazemes izstrādnes (t. sk. horizontālas ejas), var būt vairāki kvadrātkilometri, desmiti un pat simti kvadrātkilometru. Ja tā ir dziļāk par 100 m (Latvijas pamatklintāja gadījumā un konkrēti Kurzemē visur dziļāk par 700 m), tiešas ietekmes uz zemes virspusi nav. Tāpat kā urbšanas darbos, uzņēmumiem ir jāuzņemas garantija un finansiālas saistības, ka nekas nekur neiebruks, ka nebūs vides piesārņojuma, un, veicot visu mūsdienīgi, tik dziļi veikta pazemes ieguve zemes virspusi nekā neietekmē. Vecās šahtas un sānejas tiek nostiprinātas, aizbērtas vai aizcementētas. Zemes īpašniekam būtu jāzina, kas notiek pazemē, viss jāsaskaņo ar viņu, taču īpašniekam arī pienāktos finansiāls ieguvums no šiem ieguves darbiem. Domāju, ka kopumā zemes gabala īpašniekam būtu jābūt ieinteresētam, ka dziļi pazemē iegūst derīgos izrakteņus," secina Ģirts Stinkulis.
Šie secinājumi arī norāda uz to, cik lielai atbildībai ir jābūt gan izpētes komersantam, gan ieguves kompānijai, lai nepiesārņotu vidi un nesabojātu dzīves kvalitāti zemes īpašniekam. Arī Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē, kur skatīja šo koncepciju, VARAM Vides kvalitātes un atkritumu apsaimniekošanas nodaļas vecākā referente Dace Ozola norādīja, ka, nosakot tiesisko regulējumu, būs jānosaka arī prasības komersantam, kuram ir jāiegūst licence, lai veiktu pārbaudes Latvijā. Tāpat būs jāizvērtē arī komersanta reputācija un iepriekšējā darbība. Tāpat būs jānosaka komersanta pienākumi.
Grūti atteikties no sava, ja pat tas netiek izmantots un nav vajadzīgs
Lai kādu variantu arī neizvēlētos, viens ir skaidrs – iedzīvotājiem šāds ierosinājums varētu nepatikt. Kāpēc? No vienas puses, vairumā valstu zemes dzīles nepieder īpašniekam, turklāt arī Latvijā ne katrs īpašnieks ir gatavs pats uzņemties zemes dzīļu pētīšanu. Turklāt zemi jau neatsavinās, bet, iespējams, ka pienāksies arī kompensācija.
Tomēr attieksmes pamatā var būt psiholoģiski iemesli. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs Ivars Austers LV portālam skaidro, ka jebkuram varētu būt grūti pieņemt to, ka kaut kas tiek atņemts. Tas sasaucas ar Latvijas Civillikumu, kurā cilvēka privātīpašums ir postulēts kā viens no pamatiem. "Cilvēku uztvere ir tendēta uz to, ka privātīpašuma robežas ir jāciena. Mēs gluži saprotami nevaram iedomāties uzrakstus par to, ka kādā teritorijā ir valsts vai pašvaldības īpašums un tajā nevar ieiet. Līdz ar to cilvēkiem būs ļoti grūti pieņemt faktu, ka tiem kaut ko atņems, pat ja viņi paši to neizmanto un šī atņemšana ir drīzāk simboliska."
Viennozīmīgi jautājums ir sarežģīts – īpaši ņemot vērā prognozējamo sabiedrības noskaņojumu pret šo ieceri, tas varētu būt visai nepopulārs lēmums. Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis norādīja, ka šis jautājums prasa valstiskas stratēģijas izstrādi. Lai gan viens no risinājumiem VARAM koncepcijā ir nedarīt neko, komisijas sēdē izskanēja ironisks joks par to, ka "šo punktu jau mēs esam izpildījuši".
Deputāti bažījās par to, ka tiktu traucēta zemes īpašnieku ikdiena un aiztikts īpašums, kas pēc Satversmes pieder viņiem. Tāpat dzirdami bija arī kritiski vārdi par cerībām piesaistīt investīcijas. Piemēram, deputāte Silvija Šimfa uzsvēra: "Man šī koncepcija liekas nepilnīga, jo tai trūkst būtiskas sadaļas jeb mērķa. Vai mēs gribam izrakt to, kas zemē ir miljoniem gadu veidojies un tā ir mūsu valsts bagātība? Es ļoti negribētu, ka ar zemes dzīļu bagātību notiktu tas pats, kas ar mūsu mežu bagātību. Meži atjaunojas vairāku desmitu līdz simts gadu laikā, zemes dzīles – tūkstošiem un miljoniem gadu. Attīstot jebkuru nozari, nepieciešama vēl citu nozaru attīstība – veicināt ekonomiku, veidot pieprasījumu pēc jauniem speciālistiem tirgū. Es nepiekrītu, ka mēs skatāmies tikai uz investoriem, kas izmantos mūsu lēto darbaspēku un resursus, bet mums ir jādomā par to, lai attīstītu to ieguvi Latvijā."
LV portāls pēc viedokļa vaicāja arī Latvijas Pašvaldību savienībai. Tās padomniece vides jautājumos Gunta Lukstiņa situāciju komentēja, norādot, ka šo koncepciju VARAM izstrādāja trīs gadus un turklāt slepeni, bet pieejama tā ir tikai salīdzinoši nesen. Līdz ar to 14.aprīlī ir plānota tikšanās, lai noskaidrotu arī katras pašvaldības viedokli šajā jautājumā. Savukārt LPS padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe atzina, ka šis ir politiskas gribas jautājums. Turklāt viņa vērš uzmanību arī uz to, ka par šo problēmu valsts zināja jau visu zemes reformas laiku, šo principu saglabājot. "Jau reformas sākumā zināja, ka ir dažādi modeļi Eiropā. Valsts vispār neizmantoja savas reformas 1.kārtas likumā noteiktās tiesības, un Ministru padome neapstiprināja valsts nozīmes karjerus."
Stratēģiskās attīstības komisijas koordinators Valērijs Stūris Saeimas komisijā akcentēja, ka par šo jautājumu regulāri un atklāti ir jādiskutē gan Saeimā, gan ekspertu lokā. Jāveido zemes dzīļu izmantošanas stratēģija jeb biznesa plāns. Turklāt jādarbojas arī valstiski, jānorit vienotai rīcībpolitikas ietvara izveidei, politikas koordinācijai un ekonomisko un dabas aizsardzības interešu saskaņošanai, lai novērstu kompilētas politikas blaknes. Tāpat pakāpeniski jāpalielina kapacitāte, palielinoties arī dabas resursu nozīmei ekonomiskajā apritē. Tādējādi veidojot pieeju soli pa solim.
Jāpiebilst, ka zemes dzīļu jautājums un derīgo izrakteņu ieguve nav tikai VARAM, bet arī Ekonomikas ministrijas un Zemkopības ministrijas kompetencē. Tāpēc Ilgtspējīgas attīstības komisijā, kur, visticamāk, jautājums dienas kārtībā nonāks arī turpmāk, būs jāierodas arī šo ministriju pārstāvjiem, kā arī daudz plašākam iesaistīto personu un ekspertu lokam. Savukārt Latvijas televīzijas raidījumā "Aculiecinieks" VARAM ministrs Kaspars Gerhards atzina, ka sabiedrības kritiskā viedokļa gadījumā tik nozīmīgs jautājums būtu jārisina pat referendumā.
