Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
No patvēruma meklētājiem Latvijā paliek tikai niecīga daļa.
LV portāla infografika
Patvēruma sistēma mūsu valstī darbojas kopš 1997.gada 18.jūlija, kad stājās spēkā pirmais likums "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā". Šobrīd personu tiesības saņemt patvērumu, iegūt bēgļa vai alternatīvo statusu vai saņemt pagaidu aizsardzību, kā arī iesaistāmo iestāžu rīcību reglamentē Patvēruma likums, kas stājās spēkā 2009.gada 14.jūlijā, un uz šā normatīvā dokumenta pamata izdotie tiesību akti. Mūsu valsts nacionālā normatīvo aktu bāze šajā jomā nepārtraukti tiek pilnveidota, lai Latvijā īstenotās procedūras atbilstu Eiropas Savienības (ES) tiesību aktos noteiktajām prasībām.
Plāns ārkārtas situācijai
Pēc Iekšlietu ministrijas (IeM) iniciatīvas ir izstrādāts likumprojekts "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas 19.jūlijā izsludināts apspriešanai Valsts sekretāru sanāksmē. Šis dokuments ir balstīts uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 13.decembra direktīvu Nr.2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi. Savukārt 4.jūlijā Ministru kabinets apstiprināja rīkojumu "Par pasākumu plānu institūciju saskaņotai rīcībai saistībā ar patvēruma meklētāju iespējamo ierašanos Latvijā no krīzes skartām valstīm".
Patvēruma meklētāju skaits Latvijā ir niecīgs, tomēr tam ir tendence pieaugt.
Kaut arī Latvija salīdzinājumā ar citām ES valstīm patvēruma meklētāju skaita ziņā joprojām atrodas lejasgalā un arī nav nekādu pazīmju par iespējamu strauju progresu tuvākajā nākotnē, tomēr nevar neņemt vērā šādas situācijas iespējamību tālākā perspektīvā. To Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē 21.novembrī, apspriežot minētā pasākumu plāna izpildi, uzsvēra Valsts robežsardzes (VRS) priekšnieks ģenerālis Normunds Garbars. Ja nu pēkšņi rastos patvēruma meklētāju masveida pieplūdums, VRS ir pirmais postenis šo ļaužu ceļā un iestāde, kas sadarbībā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PLMP) iedarbina mehānismu, lai pasākumu plānā paredzētajos pasākumos iesaistītu teju divdesmit dažādas valsts institūcijas, kas pēcāk jau darbotos iekšlietu ministra izveidota operatīvās vadības centra pakļautībā.
Taču no tā visa esam ļoti tālu, jo pasākumu plānu nāktos īstenot, ja patvēruma meklētāju skaits īsā laikposmā – no vienas līdz piecām diennaktīm – pārsniegtu 500 cilvēku.
Lielākā grupa – 15 patvēruma meklētāju
VRS pieredzē līdz šim lielākā robežas šķērsotāju grupa ir bijusi 15 patvēruma meklētāju, informēja N.Garbars. Pašreizējā VRS un PMLP kapacitāte maksimāli ļauj izmitināt aptuveni 600 personu, no tiem ilglaicīgi – tikai 270 patvēruma meklētājus. Ārkārtas situācijā tas nebūtu pietiekami, tādēļ PMLP ministrijām un pašvaldībām izsūtījusi pieprasījumus informēt par nekustamajiem īpašumiem, kurus varētu piemērot patvēruma meklētāju izmitināšanai. Kaut arī lielo pilsētu pašvaldības atbildējušas, ka šādu telpu nav un arī ministrijas lielākoties bijušas noraidošas, šobrīd IeM rīcībā esošas ziņas liecina, ka īslaicīgu mītnes vietu mūsu valstī būtu iespējams vienlaikus nodrošināt aptuveni tūkstoš patvēruma meklētājiem.
VRS strādā 24 robežsardzes speciālisti amatpersonas, kas ieguvuši pieredzi operācijās ar masveida patvēruma meklētājiem, piemēram, Itālijā un Spānijā. Turklāt katrā VRS teritoriālajā pārvaldē ir izstrādāts plāns rīcībai masveida patvēruma meklētāju pieplūduma gadījumiem un ik gadu notiek arī īpašas robežsargu mācības.
Ja rastos nepieciešamība, varētu vēl piesaistīt kolēģus no Lietuvas un Igaunijas, kuriem ir tikpat augsta kvalifikācija kā Latvijas robežsargiem.
IeM Politikas plānošanas nodaļas vadītājs Jurijs Nikoļenko atzina, ka mūsu valstī ar patvēruma meklētājiem saistītā joma ir apzināta pietiekami dziļi. Par to liecina valdībai pavasarī iesniegtais informatīvais ziņojums, un arī normatīvie akti pienācīgi reglamentē pašreizējo un iespējamo situāciju.
Latvijā paliek tikai daži
PLMP priekšnieka vietniece Maira Roze LV portālu informēja, ka 2010.gadā Latvijā patvērumu lūdzis 61 cilvēks, pērn – 335, bet šogad līdz 1.novembrim 171.
Taču tas nenozīmē, ka visi šie ļaudis tiesības palikt Latvijā arī iegūst. Šogad no visiem patvēruma meklētājiem Patvēruma likuma 9.panta kārtībā aizturēta lielākā daļa jeb 84% personu, jo vairums ieradušās no starptautiski par drošām atzītām tā dēvētajām trešajām valstīm (visvairāk no Gruzijas), un iesniegtie pieteikumi liecināja par ļaunprātīgu patvēruma procedūras izmantošanas mēģinājumu. Vidējais patvēruma meklētāju aizturēšanas ilgums VRS struktūrvienībās bijis 35 dienas. Persona, kuras iesniegums izskatīts Patvēruma likumā noteiktajā kārtībā un attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, tiek no valsts izraidīta Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā, izņemot gadījumu, kad tai ir cits likumīgs pamats uzturēties Latvijas valstī.
Bēgļa statuss šogad piešķirts deviņām (kopš 1998.gada kopumā 47) un alternatīvais statuss – 18 (82) personām.
Integrācija mums "klibo", ir jārod iespējas šiem cilvēkiem kaut kādā veidā palīdzēt, jo viņi ir svešumā.
Par patvēruma meklētāju Latvijā ir uzskatāma persona, kura iesniegusi iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Bēgļa statusu var piešķirt, ja cilvēks pamatoti baidās no vajāšanas savas pilsonības valstī vai iepriekšējās mītnes zemē rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ.
Bet ja ir pamats uzskatīt, ka cilvēks savā pilsonības valstī vai kā bezvalstnieks iepriekšējā mītnes zemē ir apdraudēts ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ vai arī viņam draud sods un nežēlīga izturēšanās, ir iespējams piešķirt alternatīvo statusu. Savukārt personu grupai, kas savu valsti atstājusi etnisko konfliktu vai pilsoņu kara dēļ, var piešķirt pagaidu aizsardzību, kas dod tiesības noteiktu laiku uzturēties Latvijā, un par to izlemj valdība.
Minimālas sociālās garantijas un pabalsti
"Alternatīvais statuss nozīmē termiņa uzturēšanos uz laiku, piemēram, karadarbības dēļ, kas attiecīgajā valstī varētu beigties, un cilvēks varētu atgriezties mājās, līdz ar to lēmumu par uzturēšanos Latvijā ik gadu atjauninām," skaidro M.Roze. "Jebkuram ārzemniekam pēc pieciem gadiem, ja viņš ir iemācījies valsts valodu un ir šeit integrējies, ir tiesības prasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Izpildot visus nosacījumus, viņam ir tiesības naturalizēties. Latvijas pilsonību, šķiet, ir saņēmuši četri bēgļi."
M.Roze atzīst – patvēruma meklētājiem Latvija pašlaik nešķiet vilinoša valsts. Tas tādēļ, ka salīdzinājumā ar attīstītākajām ES dalībvalstīm spēj piedāvāt tikai minimālas sociālās garantijas un pabalstus, turklāt mūsu valstī nav noturīgas un pietiekami plašas etniskās kopienas, kas atbraucējiem varētu sniegt nepieciešamo atbalstu. "Visvairāk patvēruma meklētāju ir no dienvidu valstīm, un viņi pārsvarā meklē sev izdevīgākas vietas. Patvēruma meklētāji ļoti bieži dodas uz tām valstīm, kur jau mīt viņu ģimenes, kur ir lielāka etniskā kopiena – uz Zviedriju, Dāniju, Franciju. Arī sociālie pabalsti tur ir lielāki. Mēs faktiski dodam tikai minimumu – dienā patvēruma meklētājam ir jāiztiek ar 1,5 latiem. Kad viņam ir piešķirts statuss, tad bēgļiem 12 mēnešu, bet personām ar alternatīvo statusu deviņu mēnešu garumā pienākas pabalsts 180 latu mēnesī. Par šo naudu viņam ir jāiztiek, ieskaitot mājokļa īri.
Pēc tam neviens par viņiem faktiski nerūpējas; bet cilvēks vēl nav gatavs patstāvīgai dzīvei. Citās valstīs ir vairāk sabiedrisko organizāciju, kas šiem cilvēkiem var palīdzēt, piemēram, pārkvalificēties, lai viņi varētu sākt strādāt. Latvijā bieži ir tā, ka viņi nodzīvo līdz tam brīdim, kamēr beidzas pabalsts, un tad meklē palīdzību vietējā pašvaldībā un citviet un saka – man nav ko ēst... Integrācija mums "klibo", un ir jārod iespējas šiem cilvēkiem kaut kādā veidā palīdzēt, jo viņi ir svešumā. Jo vairāk tādēļ, ka iepriekš minētos statusus piešķiram pēc ļoti stingriem kritērijiem, tikai tad, kad tie patiešām pienākas, lai cilvēkus aizsargātu."
