Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Par enerģētikas politiku Latvijā šķēpi tiek lauzti gadiem: gāzi tikai no Krievijas pirkt ir dārgi un nedroši, bet no atjaunojamiem resursiem pašmājās ražotā enerģija no gala patērētāja maciņa arī izvilks gana daudz naudas.
FOTO: LETA
Par enerģētikas turpmākās attīstības virzieniem un problēmām plaša diskusija izvērsās arī seminārā "Enerģētikas politika Latvijā un Eiropā – attīstības scenāriji Latvijas interesēs". Šo pasākumu Rīgā, Eiropas Savienības mājā, sadarbībā ar Eiropas Parlamenta (EP) Informācijas biroju Latvijā rīkoja EP deputāts Krišjānis Kariņš.
Raugoties no Briseles
Eiropas Savienības enerģētikas politikas mērķis ir tā dēvētā stratēģija 20/20/20, kuras uzdevums ir līdz 2020.gadam par 20% samazināt CO2 izmešus, līdz 20% palielināt atjaunojamos energoresursus ES enerģētikas bilancē un par 20% palielināt energoefektivitāti, sacīja K.Kariņš.
Kā liecina statistika, ES dalībvalstu energobilancē galvenā loma arvien ir naftai (35%). Tai seko dabasgāze (25%), akmeņogles (16%) un atomelektrostacijās (AES) saražotā enerģija (13%). Diemžēl tikai 10% enerģijas tiek iegūta no atjaunojamiem energoresursiem (AER). "Tas liek secināt, ka ES pagaidām vēl ir visai tālu no izvirzītā mērķa," uzsvēra deputāts.
Baltijas jūras valstīs energobilancē dominē nafta, dabasgāze, cietais kurināmais, atomenerģija. Arī mūsu reģionā no AER vidēji tiek saražoti tikai 10% enerģijas. Ambiciozus mērķus ir izvirzījusi Dānija, kura līdz 2050.gadam iecerējusi vispār atteikties no fosiliem enerģijas avotiem. Šajā jomā pagaidām gan līderi ir Zviedrija un Latvija.
Taču mūsu valsts "zaļums" ir visai relatīvs, jo līdzsvaroti izmantojam trīs resursus – naftu, gāzi un AER. Jāņem arī vērā, ja, piemēram, Dānija izmanto savu gāzi, Polija – savas akmeņogles, bet Igaunija – savu degakmeni, tad Latvijai divas trešdaļas resursu nākas iepirkt ārzemes, galvenokārt Krievijā. Šeit gan jāpiebilst, ka sliktākā situācijā atrodas Lietuva, kurai jāiepērk vēl lielāks energoresursu daudzums. Kaimiņvalstī ir ieilgušas arī diskusijas par AES būvniecību.
"Jo patērētājs atrodas tuvāk Krievijas gāzes avotiem, jo gāze kļūst dārgāka."
"Jaunu AES pie Botnijas līča ir sākusi būvēt Somija. Turklāt vairākas pašvaldības uzstāja, ka stacija ir jāceļ tieši to reģionā," stāstīja K.Kariņš. "Vietējā vara saprot, ka šāds projekts rada darbavietas, attiecīgajā teritorijā ienāk arī infrastruktūras investīcijas. Taču galvenais – Somija vairs negrib līdzšinējos apmēros importēt elektroenerģiju, bet to ražot pašu spēkiem."
Uzsverot "zaļās" enerģijas nozīmi, ir jādomā arī par enerģijas importa dažādošanu. "Šo situāciju jau sen ir sapratušas citas Eiropas valstis un ir līdzsvarojušas energoresursu piegādātājus, jo tad, ja enerģiju piegādā tikai viens avots, var veidoties ievērojamas riska situācijas," skaidroja EP deputāts. "Eiropa gāzi saņem no Krievijas (33%), Norvēģijas (26,6%), Alžīrijas (12,9%), Kataras (11%) un citām valstīm. Tieši šī daudzveidība pamatos nosaka gāzes cenas starpību dažādās ES valstīs. Piemēram, viszemākā tā ir Portugālē, kas izmanto lētāko sašķidrināto gāzi, tai seko Lielbritānija. Pie tam veidojas paradoksāla situācija - jo patērētājs atrodas tuvāk Krievijas gāzes avotiem, jo gāze kļūst dārgāka. Tāpēc, lai nepieļautu monopola cenas, Vācija gāzi vienādās daļās iepērk no Norvēģijas un Krievijas, kā arī no Nīderlandes. Savukārt Latvijai, kurai ir tikai viens piegādātājs Krievija un nav gāzes tirgus, cenas ir visaugstākās, aptuveni viens miljons latu dienā. Katrs lats, ko samaksājam par importētiem energoresursiem, samazina mūsu ekonomikas izaugsmi."
Jāveido droši un ilgtspējīgi enerģijas piegādes avoti
Arī Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele uzsvēra, ka "Stratēģijā 2030" iekļauti vairāki politiski mērķi, tai skaitā gāzes tirgus veidošana, taču vienlaikus arī norādīja: ilgtspējīga enerģētika bieži nonāk pretrunā ar apstākli, ka tautsaimniecībai ir vajadzīga lēta enerģija. Lai veicinātu enerģētisko neatkarību, valstij ir jāturpina enerģijas tirgus liberalizācija. Šobrīd Latvijai nav izejas uz gāzes tirgiem, kas ir pieejami Rietumeiropā, un tāpēc vispirms ir jāveic tīklu nodalīšana, veicamo ceļu iezīmēja G.Ābele. Tāpat jāveido starpsavienojumi, tostarp savienojums caur Lietuvu uz Poliju, kas pavērs ceļu uz Eiropas gāzes tirgiem. Svarīgs ir arī sašķidrinātās gāzes terminālis. Taču šajā jautājumā Baltijas valstīm līdz šim nav izdevies panākt progresu.
Esošā situācija rada priekšnoteikumus augstajām gāzes cenām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Piemēram, mēs par Krievijas gāzi maksājam par 25-30% vairāk nekā Rietumeiropas patērētāji.
Veidojot jaunus enerģijas piegādes avotus, īpaša uzmanība ir jāpievērš arī tās taupīšanai jeb energoefektivitātei. "Saeima ir atbalstījusi mandātu Ministru kabinetam pieņemt jaunas, daudz stingrākas būvnormatīvu klases, kas aizvietos vecās," stāstīja G.Ābele. "Stingrākas kļūs arī prasības centralizētās siltumapgādes sistēmām. Lai arī tas zināmā mērā skan paradoksāli, "Rīgas siltumam" un citiem līdzīgiem uzņēmumiem turpmāk vajadzēs piedalīties energoefektivitātes projektos."
Īpaša uzmanība tiks pievērsta arī svarīgam valsts enerģētikas stūrakmenim – enerģijas ražošanai no AER.
Ministru kabinets ir akceptējis Ekonomikas ministrijas (EM) rosinātās izmaiņas AER līdzšinējā atbalsta sistēmā, ieviešot stingrākus nosacījumus un uzraudzību jau uzsāktajiem projektiem. Grozījumi MK noteikumos arī paredz, ka līdz 2016.gadam tiek apturēta jaunu obligātā iepirkuma tiesību piešķiršana no AER un koģenerācijā.
EM izstrādājusi vairākus grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā. Tie paredz Latvijā ieviest elektroenerģijas neto norēķinu sistēmu, nodrošinot iespēju mājsaimniecībām no AER saražoto elektroenerģiju, galvenokārt savam patēriņam, nodot elektroenerģijas tīklā un nepieciešamības gadījumā tādā pašā daudzumā to saņemt atpakaļ. Tiks mainīti arī atbalsta kritēriji jaunām AER ražošanas jaudām Latvijas energobilancē, ievērojot šādus principus: enerģijas apjoma elastība, saprātīgas izmaksas, reakcija uz tirgus signāliem un tehnoloģiskā neitralitāte.
"Atverot elektroenerģijas tirgu, cenas Baltijas valstīs pamatos izlīdzināsies."
Izstrādātie grozījumi paredz mehānismu, kura pamatā ir noteiktas tirgus daļas sasniegšana elektroenerģijas tirgotājiem, atjaunojamās elektroenerģijas izcelsmes uzskaites sistēmas izveide, sankciju mehānismu tās nesasniegšanas gadījumā un izpētes un attīstības fonda izveidi.
EM uzskata, ka tās priekšlikumi atbilst valdības deklarācijā ietvertajam uzdevumam pārskatīt un pakāpeniski izbeigt tiesību piešķiršanu pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī ierobežot turpmāku nekontrolētu izmaksu pieaugumu patērētājiem, ko ir radījusi iepriekšējā sistēma atjaunojamo resursu un dabasgāzes koģenerācijas atbalstam. Kopējā summa, kas 2011.gadā samaksāta elektroenerģijas ražotājiem par elektroenerģiju, kura iepirkta obligātā iepirkuma ietvaros no 272 elektrostacijām, bija 176 228 450 latu (tai skaitā izmaksas virs tirgus cenas veidoja 80 117 429 latus).
Latvijas atjaunojamo energoresursu pamats – hidroenerģētika
Trīs Daugavas kaskādes hidroelektrostacijas - Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas HES - vidēji saražo 70% no kopējā valstī iegūtās elektroenerģijas apjoma. Tieši šis apstāklis mums ļāvis kļūt par vienu no "zaļākajām" pasaules valstīm. Lai palielinātu HES jaudu, AS "Latvenergo" turpmākajos gados ir paredzējusi modernizēt šo staciju 11 hidroagregātus. Tādējādi šo agregātu ražīgums pieaugs no četriem līdz deviņiem procentiem.
"Paralēli HES enerģija tiek ražota arī no citiem AER," stāstīja "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs. "Piemēram, Liepājā šajās dienās ekspluatācijā tiek nodota moderna koģenerācijas iekārta, kurā izmantos šķeldu. Starp citu, liepājniekiem tā ļaus samazināt siltuma piegādes tarifu par 13 procentiem." Taču Ā.Žīgurs vienlaikus atzina, ka šķelda kā kurināmais nav tik efektīva kā gāze.
"Atverot elektroenerģijas tirgu, cenas Baltijas valstīs pamatos izlīdzināsies. Bet gala patērētājam tā būs augstāka tajās vietās, kur vairāk attīstīti dažādi subsidēti ģenerācijas avoti. Jādomā, ka jau nākamgad augstākā iepirkuma komponente būs Lietuvā. Taču, ja Latvija šajā jomā ātri virzīsies uz priekšu, mums būs iespējas apsteigt kaimiņzemi," skeptiski noskaņots bija Ā.Žīgurs.
"Latvijai nav gāzes tirgus, tāpēc Krievijas gāzes cena ir visaugstākā – aptuveni viens miljons latu dienā: tas ir par 25-30% dārgāk nekā Rietumeiropas patērētājiem."
Lai arī Latvija līdz šim nopelnījusi 139,2 milj. latu no brīvo CO2 emisiju vienību pārdošanas, šajā jomā ir vērojama krīze, uzskata "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs. Šobrīd CO2 emisijas kvotu piedāvājums tirgū pārsniedz pieprasījumu, un to cena ir ļoti zema – aptuveni septiņi eiro par tonnu. Tāpat nav skaidras kvotu tirgus turpmākās attīstības perspektīvas. Jāpiebilst, ka zemā CO2 emisiju kvotu cena neveicina arī ieguldījumus AER tehnoloģijās. Ā.Žīgurs uzskata, ka nepieciešama ilgtermiņa politika šo kvotu perspektīvā plānošanā.
Blakus hidroenerģētikai otrs lielākais AER avots ir koksne. "Pēdējos simts gados mūsu valstī mežu platības ir dubultojušās," norādīja Latvijas Bioenerģijas asociācijas valdes loceklis Edgars Vīgants. "Paredzams, ka šķeldas ieguves apjoms turpmākajos gados gan pārāk nepieaugs. Diemžēl šobrīd mežā paliek visai ievērojams resursu daudzums. Piemēram, praktiski netiek izmantoti celmi. To potenciāls ir apmēram septiņi miljoni beramkubikmetru gadā."
Latvijā tiek būvētas vai modernizētas vairākas koģenerācijas stacijas. Tāpēc var prognozēt, ka jau ap 2014.gadu iespējama situācija, ka jauno un rekonstruēto biomasas staciju dēļ dedzināmās koksnes eksports no Latvijas var būtiski sarukt.
E.Vīgants atgādināja, ka šķelda ir lētākais enerģijas avots un tās cena šobrīd svārstās ap sešiem latiem par kubikmetru.
Mazāko pienesumu, izmantojot AER resursus, pagaidām dod vēja, biogāzes un saules enerģētika. Taču arī šajā jomā, neskatoties uz problēmām, ir vērojams zināms progress.
