Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ekociemats „Rožkalni” atšķiras ar piederību starptautiskai kustībai „Camphill”, kas, veidojot ciematus visā pasaulē, veicina cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanos sabiedrībā.
FOTO: Astra Ķivule
Kas ir ekociemats?
Vienotu definīciju, kas precīzi raksturotu ekociematus, šobrīd izveidot nav iespējams. Baltijas jūras reģiona projekta vadītāja un Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) Lauku vides attīstības nodaļas vadītāja Daina Saktiņa skaidro: ekociemata definīcijai ir ļoti plaša amplitūda, un, runājot par situāciju Latvijā, piemērotāki būtu apzīmējumi "ekoviensēta" vai "ekociems".
D.Saktiņa norāda, ka ekociemats var būt ekokopiena, savukārt ekokopiena ne vienmēr būs saistāma ar ekociematu. Līdz ar to ir saprotams, ka katra ekociemata veidotājiem ir sava, nedaudz atšķirīga izpratne par to, kas ir ekociemats un kādas ir tā prioritātes.
Piemēram, ekociemata "Zaķis un citi zvēri" idejas autors un realizētājs, kā arī pasaku mājas "Undīne" vadītājs Ingus Zālītis skaidro, ka no visām definīcijām, kas raksturo ekociematus, viņam tuvākas ir tās, kas sevī ietver ekociemata kā kopienas, komūnas, nevis privātīpašuma izpratni. Konkrētā ekociemata misiju viņš raksturo lakoniski: "Aizdedzināt jaunu sauli."
"Runājot par Latvijas situāciju, precīzāk būtu apzīmējumi „ekoviensēta” vai „ekociems”."
Tikmēr kustības "Camphill" ekociemata "Rožkalni" pārstāvis Arnis Zunda skaidro, ka šajā ekociematā tā iemītnieki cenšas ne tikai pieskaņoties dabas ritmiem, bet uzsvaru liek uz pašpietiekamību – visu, kas tiek patērēts, maksimāli ražojot saviem spēkiem. No citiem Latvijas ekociematiem "Rožkalni" atšķiras ar piederību starptautiskai kustībai "Camphill", kas, veidojot ciematus visā pasaulē, veicina cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanos sabiedrībā.
Kopumā Latvijā šobrīd esošos un zināmos ekociematus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem: bez jau minētajiem tie ir "Dziesmas", "Varavīksnes" un "Sidrabe". Savukārt ekokopienu ir nedaudz vairāk.
Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētniece Lāsma Grišāne, kas bijusi iesaistīta arī Baltijas jūras reģiona projektā, skaidro, ka "Dziesmas" varētu raksturot kā dzimtas mājvietas un šajā ekociematā pulcējušies pārsvarā jauni cilvēki. Piemēram, jaunajām māmiņām ir iespējams iegūt psiholoģisku atbalstu, komunicējot savā starpā un daloties problēmās. Savukārt "Varavīksnes" sevi pozicionē kā sociālo pakalpojumu sniedzēju neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem.
Informētība mazina stereotipus
Nereti sabiedrībā rodas un nostiprinās dažādi stereotipi, kas jau automātiski liek ieņemt noraidošu pozīciju, pat īsti neizprotot ekociematu idejas un pamatprincipus. Tādu piemēru min "Rožkalnu" pārstāvis A.Zunda: sākotnēji ekociemata kaimiņu attieksme bijusi neizpratnes pilna, tie uzskatīja ciemata iedzīvotājus par dīvainiem, tomēr, laikam ritot, aizdomājušies par ekociemata devumu sabiedrībai un sākuši to pieņemt.
Savukārt D.Saktiņa uzskata, ka ekociematus cilvēkiem nevajadzētu uzspiest, jo ne visiem ekokopienu paustās idejas ir saprotamas vai nepieciešamas. Citiem sabiedrības locekļiem būtu jāiesaistās vien tad, ja ir patiesa vēlēšanās palīdzēt.
A.Zunda norāda, ka ekociemati un to pastāvēšanas principi varētu rosināt apkārtējos iedzīvotājus padomāt par vidi, kurā viņi dzīvo, cik daudz ķīmisku vielu ikdienā lieto un kā tas viss ietekmē veselību un dzīvi kopumā. Ekociematos saskaņā ar to filozofiju vide ir maksimāli dabiska, cilvēki nodarbojas ar biodinamisko saimniecību un cenšas atgūt balansu un līdzsvaru, kas izjaukts, dzīvojot piesārņotā vidē.
"Ekociemati varētu rosināt apkārtējos iedzīvotājus padomāt par vidi, kurā viņi dzīvo. "
I.Zālītis skaidro, ka dzīve ekociematā nav tikai viņa sirds pārliecība – to vēl vairāk nostiprinājušas sarunas ar dažādu nozaru speciālistiem. Ekociemata saimnieks atklāj, ka pats grūtākais ir uzdrošināties un nenobīties no savām idejām. Par ekociematu sapņo daudzi, bet tikai daži saņemas reāli rīkoties, jo Latvijā tā ir salīdzinoši jauna, maz apgūta joma.
D.Saktiņa norāda, ka bieži vien cilvēki jau dzīvo ekoloģiski, paši par to pat īsti neaizdomājoties - nodarbojas ar pašapgādi, atkritumu šķirošanu, mājas ceļ no vietējiem materiāliem. Tiesa, Latvijā nereti saimnieko ekoloģiski praktisku iemeslu dēļ - lai samazinātu izmaksas, un tas, kas Eiropā ir lukss, Latvijā - izdzīvošana.
Finansiālais nodrošinājums un citas problēmas
Nepietiekams finansiāls nodrošinājums ir problēma, kas kavē attīstīties. Lai arī ekociemati valsts atbalstu nesaņem, aptaujātie jomas pārstāvji pauž līdzīgus uzskatus: iegūt finansējumu ir iespējams. D.Saktiņa norāda uz konkursiem, projektiem, programmām, kuros var piedalīties ar ekociematiem saistīti cilvēki. Piemēram, inovatīvo ekotehnoloģiju programma. Protams, var ņemt arī kredītu, taču tad jādomā, kā nopelnīt, lai to atdotu.
Pozitīvs piemērs, kā radīt ienākumus, ir ekociemats "Rožkalni". Tur var uzturēties jaunieši ar īpašām vajadzībām, un šo sabiedrībai nepieciešamo sociālo pakalpojumu apmaksā pašvaldība.
"Dzīvojot ekociematos ilgāk nekā tikai vasaras sezonā, jāņem vērā, ka lauku romantiku nomainīs smags darbs."
D.Saktiņa uzsver, ka finansiālais nodrošinājums ir jautājums, par kuru ekociemata idejas izstrādes un īstenošanas gaitā nedrīkst aizmirst, jo ar vēlmi uzsākt dzīvi laukos un izvēlētā zemes gabala pirkšanu lielie izdevumi neaprobežosies. Turklāt nereti cilvēkiem raksturīga vēlme izvēlēties ainaviski skaistas vietas, taču bez vajadzīgās infrastruktūras. Ceļš, ūdens, elektrība – lai visu ierīkotu, nepieciešama nauda, saskaņošana ar atbildīgajām institūcijām un dažādas atļaujas. Tādēļ, pirms uzsākt ekociemata izveidi, jāapdomā visi "par" un "pret", jāaprēķina iespējamie izdevumi, kā arī jāsaprot, kā gūt ienākumus to segšanai.
I.Zālītis neslēpj, ka laukos ir mazākas komforta iespējas, citādi riska faktori nekā pilsētās, un daudzi tam nav gatavi. Lauku dzīvi var izvēlēties tie cilvēki, kas grūtības un piepūli gatavi uztvert kā ikdienas realitāti. Tāpat nepieciešama zināma spēja upurēties darba dēļ un noteikti – spēja dalīties. I.Zālītis ir pārliecināts, ka, dzīvojot ekociematos, nederēs princips "mans ir mans".
Par ekociematiem nav normatīvo aktu
Šobrīd Latvijā nav tiesību normu, kas skaidrotu terminu "ekociemats" un reglamentētu tā darbību.
D.Saktiņa uzskata: ja konkrēti Latvijas apstākļiem ir nepieciešams radīt ekociemata definīciju un pēc tās arī vadīties praksē, tad likums ir nepieciešams. Ja jautājums ir par finansiālo atbalstu, tad šobrīd ekociematu veidotājiem ir pietiekamas iespējas uz to pretendēt arī kā biedrībai vai asociācijai, tādā gadījumā īpašs likums nav nepieciešams, jo nevalstiskām organizācijām ir saistošs Biedrību un nodibinājumu likums.
I.Zālītim ir šāda nostāja: ja ekociemats veidots kā biedrība, tad esošais tiesiskais ietvars vērtējams kā atbilstošs. Ekociemats "Zaķis un citi zvēri" ir tieši šāds gadījums – tas nav privātīpašums, un zeme pieder biedrībai. Ikviens biedrs, kas gatavs ieguldīt savu brīvprātīgo darbu, uzskatāms par šīs zemes līdzīpašnieku. Situācijā, kad zeme pieder vienam īpašniekam, pārējie pakļauti zināmam riskam, ja īpašnieka domas un plāni par zemes izmantošanu mainās.
Nākotnes skices
Raugoties optimistiski un pieņemot, ka ekociemati nākotnē varētu labi iekļauties Latvijas kopējā ainā, ir svarīgi saprast, kā radīt labvēlīgākus apstākļus šo teritoriju veiksmīgai attīstībai. Viens no veidiem – mācīties no ārzemju ekociematu pozitīvās pieredzes.
L.Grišāne novērojusi, ka daudzās valstīs veiksmīgi izmanto vecās infrastruktūras, kamēr latvieši stūrgalvīgi vēlas sākt no nulles, neapdomājot riskus un ieguldāmā darba apjomu. Piemēram, daudz izdevīgāk būtu sākt ar vecu māju atjaunošanu, tā radot pievienoto vērtību jau esošajam mantojumam, un tad pakāpeniski būvēt jaunas mājas, nevis turēties pie pārliecības, ka izdosies ātri radīt ciematu pļavas vidū. Vācijā, piemēram, tā tika atjaunota veca, nopostīta militārā vieta, kas iepriekš bijusi nepievilcīga.
I.Zālītis uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai latvieši kooperētos, apvienotos un iemācītos dalīties zemē ar saviem tuvākajiem, jo tas atvieglotu teritoriju nepamešanu un apsaimniekošanu.
D.Saktiņa atzīst, ka viņas nākotnes vīzijā ietilpst ekojomas sastrukturizēšana – apvienojot visus dalībniekus, apjaušot kopējo ainu un ieviešot pilnīgu skaidrību par situāciju. Šeit svarīgi, lai ambīcijas pakārtotos mērķiem, nevis otrādi.
