Kaļķu krāns joprojām atklāj sezonu
Lietuvā pastāv divas cukurfabrikas – "Nordic Cukrus Kedainiai" Ķedaiņos un "Arvi cukrus" Marijampolē. Vecākā Lietuvas cukurfabrika Marijampolē "Arvi cukrus" savu cukurbiešu pārstrādes darbu šogad 12. septembrī uzsāka kā allaž: ar tradīciju, iedibinātu pirms astoņdesmit gadiem,- svinīgu kaļķa krāsns iekuršanu. Cukura ražošana Lietuvā sākās 1931. gadā, Marijampoles cukurfabrikā, ko tika būvējusi Čehoslovākijas sabiedrība "Škoda" un lietuviešu sabiedrība "Markūnas un Brat".
"Cukura ražošana Lietuvā sākās 1931. gadā Marijampolē."
"Kaļķu krāsns iekuršana pēc senas tradīcijas vēstī par jauna ražošanas cikla sākumu," saka "Arvi cukrus" ģenerāldirektors Edvards Justīns Jakēvičs. Krāsnī nepieciešamā 800–900 grādu (pēc Celsija) temperatūra tiekot sasniegta triju dienu laikā. Ģenerāldirektors skaidro, ka krāsns darbībā ievērojot ekoloģiskās prasības un arī smaku novēršanai piemērošot jaunākās biotehnoloģijas, tādēļ pilsētnieku deguni nejutīšot nekādus nepatīkamus "aromus".
Cukura ražošanu, kas šogad sākta 12. septembrī, plānots pabeigt līdz Ziemassvētkiem. Lietuvas vecākajā cukurfabrikā diennaktī pārstrādā līdz 2400 tonnām cukurbiešu un saražo aptuveni 300 tonnu cukura. Šogad pārstrādāšot vairāk nekā 180 tūkstošus tonnu cukurbiešu. Sabiedrībā "Arvi cukrus" pastāvīgi strādā 130 darbinieki, sezonas laikā tiek pieņemti vēl divi simti.
Lietuva pateica stingru "būt"
Lietuvas un Latvijas cukurbiešu audzētājiem un cukura ražotājiem pirms dažiem gadiem nācās atbildēt uz hamletisku jautājumu: "būt vai nebūt" cukura industrijai valstī. Latvieši teica - "nebūt", lietuvieši – "būt". Un – saņēma no Latvijas ekspertiem daudz neizpratnes pilnu pārmetumu par savu "neapdomīgo" lēmumu.
Lietuviešu "būt" nenāca viegli: bija gana daudz spēcīgu argumentu par cukura ražošanas turpināšanu un arī - par atteikšanos. Nav noliedzams, ka daudzus vilināja iespēja savā makā uzreiz sajust krietnu žūksni ES naudiņas par cukura ražošanas likvidēšanu vispār. Tagad gan toreizējās kaislības rimušas...
Kaut arī darba vietu skaits cukura ražošanā kopumā ir samazinājies, tomēr cukurfabrikas nodrošina savu tiesu darba vietu divās Lietuvas provinces pilsētās. Vienlaikus arī lauksaimnieciskajā ražošanā.
"Lietuviešu „būt” nenāca viegli: bija gana daudz spēcīgu argumentu par cukura ražošanas turpināšanu un arī – par atteikšanos."
Kad tika sāktas diskusijas par cukura ražošanas pārtraukšanu, daudzas "gaišas galvas" prognozēja, ka cukura cenas pēc, smalki izsakoties, ES cukura sektora restrukturizācijas krietni samazināšoties. Kaut kā nejūtam. Tagad jau dzirdam, ka visā pasaulē pārtikas cenas aug un vēl augs. To gan visi jūtam. Nezin, kā ar citām prognozēm, bet viena prognoze gan pildās: iedzīvotāju skaits pasaulē aug. Visi grib ēst. Pārtikas patēriņš, protams, aug. Mēs esam kopīgās pasaules neliela daļiņa. Ja klimatisko apstākļu dēļ iet bojā cukurniedru raža Brazīlijā, Austrālijā vai kur citur pasaulē, biržas reaģē momentāni un mēs to jūtam "Maksima", "Rimi" un ikkatrā citā veikalā bez izņēmuma. Ja nu cukura tomēr iepriekš būtu saražots par daudz, tad cukurs nu ir tā pārtikas prece, ko var uzglabāt nesalīdzināmi ilgāk nekā, piemēram, maizi vai žāvējumus. Bet cukura cenas par to neliecina.
Cenas nemelo. Ražošana ir ienesīga
Lai kā ar to pasaules cukurtrauku, bet labi, ka ir savs. Runā par enerģētisko neatkarību, bet vai nevajadzētu runāt arī par pārtikas apgādes neatkarību? Var jau smērēt uz maizes Jaunzēlandes sviestu, pienu ražot no piena pulvera, kas atvests no Turcijas vai citas tālas zemes, bet ja esam līdz šim varējuši un ja joprojām paši varam... Grēks būtu pašiem sevi neaprūpēt. Un, ja paliek pāri,- vēl citiem pārdot. Izmantot vietējās izejvielas un nodarbināt savus cilvēkus – tas nav maz.
"Ja klimatisko apstākļu dēļ iet bojā cukurniedru raža Brazīlijā, Austrālijā vai kur citur pasaulē, biržas reaģē momentāni."
Lietuva ir viena no 19 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kas arī 2010. gadā audzēja cukurbietes. Iestājoties ES, Lietuvas baltā cukura ražošanas kvota bija 103 tūkstoši tonnu, 2010. - 2011. gadā - 90,3 tūkstoši. tonnu. Restrukturizācijas gaitā tika slēgtas divas AS "Danisco sugar" fabrikas: viena Kuršēnos, otra – Panevēžā. Joprojām Lietuvā ir divas cukurfabrikas: slēgtā akciju sabiedrība "Arvi cukrus" un akciju sabiedrība "Nordic sugar Kedainiai" (a/s "Danisco sugar" – pēc īpašnieku maiņas nomainīja arī nosaukumu).
Pēc cukura nozares restrukturizācijas Lietuvā krietni samazinājās cukurbiešu audzētāju skaits. Līgumus par cukurbiešu piegādi cukurfabrikām 2006. gadā bija noslēguši 2026 audzētāji, taču 2010. gadā līgumslēdzēju skaits bija sarucis jau līdz 593 audzētājiem, samazinoties gandrīz četras reizes. Cukurbiešu lauku platība no 18,5 tūkstošiem hektāru 2006. gadā samazinājās līdz 15,4 tūkstošiem hektāru 2010. gadā. Ja platība samazinājusies par aptuveni 15%, tad kopraža – pretēji – nav kritusies, bet gan nedaudz pieaugusi: 2006 .gadā tā bija 717,1 tūkstotis tonnu, bet 2010. gadā – 722,5 tūkstoši tonnu. Pa šiem gadiem augusi arī cukurbiešu ražība: vidējā ražība 2006. gadā bija 38,8 t/ha, 2010. gadā – 46,9 t/ha.
"Cukurbiešu audzēšanas rentabilitāte vienmēr ir bijusi augsta, vidēji vienmēr augstāka par 30 procentiem."
Cukurbietes ir lauksaimniecības kultūra, kuras audzēšana vienmēr ir devusi peļņu. Pēc lauksaimniecības statūtsabiedrību un citu lauksaimniecības uzņēmumu oficiālajām statistikas atskaitēm rentabilitāte vienmēr ir bijusi augsta, vidēji vienmēr augstāka par 30 procentiem. Lietuvas Agrārās ekonomikas institūts nesen secinājis: "Cukurbiešu kvalitāte, cukura tirgu situācija, cukura cena ir labvēlīgi faktori Lietuvas cukurbiešu audzētājiem un cukura ražotājiem. Šī ražošanas nozare ir ienesīga." ("Lietuvos žemes ir maisto ūkis", Lietuvos Agrarines ekonomikos institutas, Vilnius, 2011.)
