Konferences rosinātājs, Eiropas Parlamenta GUE/NGL frakcijas un Lauksaimniecības komitejas deputāts no Latvijas Alfrēds Rubiks ir pētījis dokumentus, kas saistīti ar Latvijas cukura nozares restrukturizāciju. Viņa pārliecība ir, ka restrukturizācijas procesā ir atrodamas "ne vien kļūdas, bet vesela virkne ļaundarību un pat nozieguma pazīmju". Kādas konkrēti, to gan konferences dalībniekiem viņš neatklāja.
Eiroparlamenta deputāts atgādināja, ka, neraugoties uz izplatīto mītu, cukura nozares likvidāciju Latvijai neviens no ES netika uzspiedis. Iespējams, bijis ieteikums ražošanas apmēru samazināt: "Dokumentos arī nekur nav teikts, ka rūpnīcas ir jānojauc. Ir teikts, ka jāpārveido citai ražošanai," sacīja A. Rubiks. "Latvija ir saņēmusi ap 53 miljoniem eiro, lai ražošanu pārstrukturētu. Bet kas Latvijā notika? Visu nolīdzināja ar zemi. Naudu saņēma, daži sāka audzēt rapšus, citi vēl kaut ko, bet lielākā daļa nedarīja neko."
Par to, ka Latvijā ir jāceļ cukurfabrika un cukurrūpniecība jāatjauno, A. Rubiks ir cieši pārliecināts. Cukurbiešu pārstrāde ir sezonāla, ko fabrika darīs pārējā laikā? Protams, no Kubas cukurniedres pārstrādāt Latvijā neviens nevedīs, arī no Indijas un Brazīlijas ne. Pārējā laikā cukurfabrikā var ražot bioetanolu no cukurbiešu pārstrādes blakusproduktiem, uzskata deputāts. Un piebilda: "Kubā cukurniedru lauki ir tikpat aizauguši kā Latvijas lauki."
Vainīgo meklēšana augļus nenes
Biedrības "Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu" vadītājs inženierzinātņu doktors Georgs Bagātais sniedza vispusīgu Latvijas cukurrūpniecības vēsturisko apskatu, gan sīkāk neieskicējot ziņojuma pieteikumā minēto pašreizējās situācijas raksturojumu. Tā vietā profesors Bagātais analizēja Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta 2006. gada 1. decembra atskaiti par zinātnisko pētījumu "Cukurbiešu nozares attīstības scenāriju analīze un ilgtspējīgas darbības iespējas", kas tika izstrādāts ekonomikas zinātņu doktora Andra Miglava vadībā.
G. Bagātais pārmeta nekorektos ieteikumus Zemgalē cukurbiešu vietā audzēt linus – zemē, kas pilnīgi nav piemērota šim mērķim. Tāpat pārmeta pilnīgi aplamās prognozes, kas pētījumā aprāda, ka cukura cena nākotnē noteikti samazināšoties vai sliktākajā gadījumā stāvēšot uz vietas. Profesoram šķita nepieņemami principi, kas izteikti pētījuma secinājumos, kā arī ieteiktie varianti tālākai rīcībai nozarē. Pavisam skarbus vārdus viņš veltīja nepareizībām pētījuma aprēķinos, kas norādot, ka cukurrūpnieki strādājot ar zaudējumiem, kaut patiesībā tie allaž guvuši peļņu. Visbeidzot profesors izteica pieņēmumu, ka pētījums varētu būt veikts, lai kalpotu īpašam nolūkam.
"Latvija ir saņēmusi ap 53 miljoniem eiro, lai ražošanu pārstrukturētu, nevis likvidētu."
Neglaimojoši vārdi gan bira pār A. Miglava vadībā veikto pētījumu, bet nevienu brīdi netika minēts, ka ne jau pētnieki, ministri vai ierēdņi pieņēma lēmumu par cukura ražošanas pārtraukšanu. Kā to allaž publiski ir atkārtojis A. Miglavs, šo nozarei un visai valstij smago lēmumu pieņēma paši rūpnīcu īpašnieki. Paši mūsu ražotāji, neviens cits.
G. Bagātais savu ziņojumu nobeidza ar jautājumu: "Vai Latvijā cukura ražošana tiks atjaunota agrāk nekā sabruks Eiropas Savienība?" Aiz manis rindā, kur sēdēja arī bijušais Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis un bijušais Saeimas deputāts Andis Kāposts, atskanēja paskaļi smiekli.
Ko Latvijai iesaka vācietis?
Vācu ekonomists Jirgens Krancs, kurš daudz nodarbojies ar cukura nozares transformēšanas jautājumiem Austrumeiropā, ļoti izsmeļoši izklāstīja principus, pēc kādiem strādā ES cukurrūpniecība. Ekonomists atklāja, ka tradīcijas aizsargāt savu cukura tirgu nāk no Napoleona Bonaparta laika Francijas, kad imperators noteica embargo cukurniedru ievešanai no Āfrikas. Šī īpatnība sargāt savu cukurbiešu cukura tirgu (Francijā cukurbietēm ir ļoti augsts ražīgums) ir kļuvusi par tradīciju ne vien Francijā, bet arī visā ES, turpinot cīņu starp abu veidu cukuriem – cukurbiešu un cukurniedru.
Cukurrūpniecībai ES ir gana sarežģīts darbības mehānisms. J. Krancs skaidroja konferences dalībniekiem, ko nozīmē A, B un C kvotas cukurs, kā darbojas Cukura koptirgus organizācija, kā arī ieskicēja pašreizējo situāciju ES cukura ražošanā, cenas un ražošanas izmaksas, ražošanas apmērus un patēriņu, kas pašlaik ES esot gandrīz līdzsvarā.
J. Krancs neslēpa, ka Lietuva, Ungārija, Čehija un Rumānija, turpinot cukura ražošanu, rīkojušās nesalīdzināmi gudrāk un tālredzīgāk. Tās izvēlējās nevis pilnībā pārtraukt pašu cukura ražošanu, bet gan tikai samazināt ražošanas apmērus. Kādas iespējas pašreizējā situācijā ir Latvijai atjaunot cukura ražošanu? J. Krancs uzskata, ka Latvijai jau laikus jāuzsāk draudzīgas sarunas ar cukura koncerniem – kvotu turētājiem; jāveic starpnacionāla sadarbība ar Lietuvu, kur cukura ražošanas izmaksas nav augstas, izmantojot viņu infrastruktūru; jāsāk ražot cukurbietes bioetanola un biogāzes vajadzībām un jāseko investīcijām, jāmeklē finansējuma iespējas. "Nav runas par to, lai paredzētu nākotni, bet gan par to, lai būtu gatavs nākotnei," Atēnu valstsvīra Perikla teicienu atgādināja J. Krancs.
Visi ceļi vedīs uz Iecavu
Akadēmiķis, habilitētais ekonomikas zinātņu doktors Arnis Kalniņš ļoti skaidri iezīmēja, ko Latvija ar cukurbietēm var darīt arī pašlaik, lai panāktu ekonomisko ienesīgumu. Līdztekus cukura ražošanai iespējama gan cukurbiešu graizījumu un melases tirdzniecība, gan bioetanola un arī biogāzes ražošana, vien jāizsver, kuru ceļu iet. Akadēmiķis arī minēja, ka, ražojot pirmās paaudzes degvielu – bioetanolu, ražotnes ir vienkārši pārveidojamas, lai iegūtu arī otrās paaudzes biodegvielu – biobutanolu, kura energoietilpība ir par 25-30% augstāka nekā bioetanolam. Viņš piemetināja, ka, piemēram, Francijā jau pašlaik 75% bioetanola saražo no cukurbietēm, cukura un biodegvielas ražotnes cenšoties novietot līdzās.
A. Kalniņš iesaka negaidīt, bet uzsākt biodegvielas ražošanu Latvijā jau tagad un cukura ražošanu sākt tajā brīdī, kad būs iegūtas ražošanas kvotas. Latvija var sākt biedroties ar Vāciju un Lietuvu kvotu jautājumā, kā arī sākt būvēt cukurfabriku Zemgalē, kur būs daudz cukurbiešu audzētāju. Viņš pieļauj, ka uz jauno fabriku, ja tā būs Zemgalē (iespējams, Iecavā), savas cukurbietes vedīs arī Lietuvas ziemeļu daļas Paņevēžas apkaimes audzētāji.
"Latvijas cukurrūpniecības likvidēšanas lēmumu pieņēma paši uzņēmumu īpašnieki."
Asociētā profesore Rasma Alsiņa uzsvēra, ka 2006. gadā, kad Jelgavas cukurfabrikai būtu jāsvin 80 pastāvēšanas gadi, tās darbības tika apturēta. "Latvijā vajadzētu cukurrūpniecību atjaunot, kamēr vēl ir saglabājušies gan cukurbiešu audzētāji ar pieredzi, gan cukurfabriku darbinieki, kas varētu strādāt jaunajā uzņēmumā," teica R. Alsiņa. Jo cukura cenas aug un pieaugums kļūst straujāks nekā iepriekš. Bet lielākās problēmas sagādājot pašlaik Latvijā nopērkamā cukura kvalitāte. Laimīgi esot tie biškopji, kuriem bišu piebarošanai vēl krājumos ir Latvijā ražotais "uzticamais" cukurs, kas iepirkts pirms nozares likvidācijas.
Pašlaik asociētā profesore strādā pie projekta ekonomiskajiem nosacījumiem nākotnē būvējamai cukura fabrikai. Lai uzceltu fabriku, vispirms nepieciešama zeme (jau esot noskatīta Iecavā), jāizstrādā projekts, jāpasūta ražošanas iekārtas, jāuzbūvē ēkas (kapitālieguldījumiem nepieciešamais finansējums - ap 100 miljoniem latu). Tad nepieciešams iegūt cukura ražošanas kvotas, daudz laika un finanšu resursu prasīs sava cukura tirgus atgūšana. Ieteicams uzņēmumam gadā saražot un pārdot ne mazāk par 48 000 (optimistiskais variants, ar visaugstāko cukurbiešu pārdošanas cenu) līdz 82 000 (pesimistiskais variants, ar viszemāko cukurbiešu pārdošanas cenu) tonnu cukura, lai gūtu peļņu. Kapitāla atmaksāšanās laiks ir 7-13 gadi. "Šie ir teorētiski prognozētie dati, kas balstīti uz iepriekšējo uzņēmumu pieredzes. Precīzākus datus varēsim iegūt tad, kad būs izstrādāts konkrētās fabrikas projekts," skaidroja profesore.
Vai rezolūcija ko dos?
Konferences izskaņā A. Rubiks klātesošajiem nolasīja rezolūcijas projektu. Tajā teikts, ka cukurfabriku slēgšana un cukura ražošanas pārtraukšana Latvijā bijis nepareizs lēmums. Eiropas Komisijas Revīzijas palātas 2010. gada īpašā ziņojumā norādīts, ka reformas rezultātā ES no otrās lielākās cukura izvedējas ir pārvērtusies par otro lielāko cukura ievedēju pasaulē. Arī Latvija kļuvusi par pilnīgu cukura importētāju, tādēļ konferences dalībnieki nolēmuši aicināt Latvijas valdību risināt jautājumu par cukura ražošanas kvotu un cukura ražošanas nozares atjaunošanu Latvijas valstī.
Rezolūcijā, iespējams, būs iestrādāts vēl kāds vērtīgs konferences dalībnieka ierosinājums, kaut gan A. Rubiks uzskatīja: "Es neesmu par to, lai rezolūciju izvērstu, un, tā kā esmu šīs konferences organizētājs un iniciators, tad es lūdzu rēķināties arī ar mani."
"Konferences dalībnieki aicina valdību risināt jautājumu par cukura ražošanas atjaunošanu."
Rezolūciju nolemts nosūtīt Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, zemkopības ministram Jānim Dūklavam, ekonomikas ministram Artim Kamparam un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Raimondam Vējonim.
Vai konferences pieņemtā rezolūcija ko dos? Varbūt tiešām pareizāk darīja tie cilvēki, kas saulaino Lielo piektdienu pavadīja dabā, nevis līdzdomāja konferences runātājiem? Sevis nodarbināšana ar domām, kāpēc vieglu roku un ātrā tempā valstī tika likvidēta visaizsargātākā (ar normatīvajiem aktiem) no ražošanas nozarēm, kāda vien iespējama, nelīdz. Diemžēl līdzšinējie tautas mēģinājumi ietekmēt valstiskus procesus labākajā gadījumā tikuši atvairīti ar klišejiskiem aizbildinājumiem. Vai ar apsardzes pastiprināšanu ievēlētiem tautas kalpiem. Un ne tikai cukura jautājuma sakarā.
