NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
22. decembrī, 2010
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Labklājība
5
5

Eglīte! Pēdējā brīža piedāvājums!

Zaļās svētku rotas meklējumos no galvaspilsētas ieteicams braukt pēc iespējas tālāk un tikai tad mēģināt iespraukties kādā sniegotā meža celiņā ar cerību izvicināt cirvi pie kuplākas eglītes.

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Pēc piparkūkām var skriet uz lielveikalu vai vietējo beķereju, cepetis arī jau folijā nopērkams, dāvanām ir interneta veikals, bet eglīte!? Kaimiņi savējo izrotāja jau svētdien, izdegot pēdējai svecei adventes vainagā. Bet ko darīt tiem, kam gada nogale ir karstākais darba laiks starp pārskata atskaitēm un bērnu svētku koncertiem skolās un bērnudārzos? Esiet mierīgi – tas, ko vienmēr var mainīt, ir attieksme.

Šie padomi galvenokārt domāti mūžam aizņemtajiem, tiem, kam laiks pirms Ziemassvētkiem, kā pirms citiem lieliem notikumiem, neglābjami aizrit steigā starp darbu un mājām. Nereti tad klusībā sev tiek doti arī svēti solījumi  nākamgad dāvanu ietinamo papīru ar rūķu rakstiem sagādāt jau ap Jāņiem.

Tātad – Ziemassvētku vakara gaidās nav ko plosīties pa virtuvi vai lielveikaliem, bet labāk ar bērniem, draugiem vai pat vienatnē doties pēc eglītes nevis uz pārdošanas laukumu, bet gan uz mežu.

Tālāk no Rīgas, tālāk no grēka

Zaļās svētku rotas meklējumos no galvaspilsētas ieteicams braukt pēc iespējas tālāk un tikai tad mēģināt iespraukties kādā sniegotā meža celiņā ar cerību izvicināt cirvi pie kuplākas eglītes. Pirmkārt, tāpēc, ka piesnidzis mežs izskatās skaisti tikai uz pastkartēm vai esot uz slēpēm, otrkārt, tāpēc, ka aptuveni 50 kilometru rādiusā ap Rīgu atrodas pilsētai piederoši meži, kuros egļu nav pārlieku daudz, un tās cirst nedrīkst – stingru aizliegumu noteicis Rīgas mežu apsaimniekotājs SIA „Rīgas meži”.

Turklāt Rīga nebūt nav vienīgā Latvijas pilsēta, kuras īpašumā ir meži, tāpēc no pilsētām labāk turēties pa gabalu. Protams, pastāv cerība, ka sastapšanās ar mežsargu vai inspektoru piepilsētas mežā pārvēršas Ziemassvētku brīnumā no sērijas „un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi...”, bet šis scenārijs ar lielu varbūtību tomēr var neīstenoties.

"Mežos 50 kilometru rādiusā ap Rīgu egļu nav pārlieku daudz, un tās cirst nedrīkst."

Lai nepaliktu bez eglītes, izmantojot interneta vietni http://www.kurtuesi.lv/eglite, der noskaidrot, kur atrodas a/s „Latvijas valsts meži” (LVM) apsaimniekotās teritorijas, jo tajās gādāt eglīti ir atļauts.

Virzienā no Rīgas pa Pleskavas šoseju valsts meži sākas aptuveni aiz Siguldas (ceļa kreisajā pusē gan pastāv reāls risks trāpīt Gaujas Nacionālajā parkā). Braucot Lietuvas virzienā, daudzmaz pārliecinoši brist eglītes meklējumos var aiz Ķekavas vai Dzelzāmura. Ventspils un Liepājas virziens atkal ir viltus pilns – līdz pat Tukumam, kā arī labajā pusē aiz Kalnciema tilta varens plešas Ķemeru nacionālais parks. Un nacionālajos parkos eglītes gādāt nav labi - nedrīkst!

Kaut trīs metri, bet celma diametrs ne vairāk kā 12 centimetru

Toties valsts mežos, ko apsaimnieko LVM, noskatīt eglīti var pilnīgi droši. Protams, saprāta robežās: katram mežā atļauts nocirst vienu eglīti. Katram – tas gan nav jāsaprot burtiski, bet pēc būtības – nebojāsim svētku prieku ar attieksmi „mēs mašīnā esam četri cilvēki un suns, mums pienākas piecas eglītes”!

Savukārt vecajai, gādīgajai kaimiņienei, kura katru dienu pieskata jūsu bērnus, eglīti gan drīkst un vajag sagādāt. Eglīti var izvēlēties, kādu vien sirds kāro - gan pavisam maziņu, uz galda liekamu, gan krietni dižāku – augstumā līdz trim metriem, bet nekādā gadījumā koka celma diametrs nedrīkst pārsniegt 12 centimetrus.

Eglītes svētkiem gādājot valsts mežos, ir svarīgi ievērot vēl dažus noteikumus. Pirmkārt, iezveļot ar cirvi pa piesnigušas eglītes stumbru, no zariem uz galvas nokritusī sniega kupena nedrīkst aptumšot acumēru – eglīte jācērt cieši līdz ar zemi. Otrkārt, ja apkārt redzat ļoti daudz skaistu, kuplu, svētkiem piemērotu eglīšu, visticamāk, esat nonācis jaunaudzē. Eglīšu ciršana nākotnes mežā ir kategoriski aizliegta! Sods par šādu pārkāpumu ir tikpat stingrs kā LVM pārliecība par cilvēku godaprātu. Ja tiks konstatēti daudzi pārkāpumi, var sekot aizliegums gādāt svētku eglītes valsts mežos. Tātad – no jaunaudzēm pa gabalu, lai cik grūti arī būtu līdz tām brists.

"Ja apkārt redzat ļoti daudz skaistu, kuplu, svētkiem piemērotu eglīšu, visticamāk, esat nonācis jaunaudzē. Eglīšu ciršana nākotnes mežā ir kategoriski aizliegta!"

Kā saprast, vai neesat nonācis jaunaudzē? Ir dažas pavisam drošas pazīmes – piemēram, ja, paceļot acis uz augšu, redzami elektrības vadi, eglīte jau tikpat kā jūsējā: zem elektrolīnijām, tāpat kā uz stigām, grāvjos un grāvmalās eglītes nereti aug kuplas un skaistas, un šajās vietās tās atļauts gan cirst, gan zāģēt.

Ideāla eglīte ir tā, kura tās gādātājiem patīk vislabāk, bet zinātāji teic, ka īsti kuplai un proporcionālai eglei augstuma un pamatu (apakšējo zaru) attiecība ir 1,5:1. Tās galotne nav pārāk plika (tāda, lai zvaigzne vai eņģelis eglītes galā nejustos vientuļi), zari visās pusēs ir izauguši vienmērīgi (kaut gan vienā pusē „plakanās” eglītes ir ļoti ērtas mazgabarīta dzīvokļos), tie ir pietiekami stingri, lai nenolīktu zem bumbuļu un svecīšu svara.

Man tikai zariņu!

Nevajag veselu egli, bet tikai zariņus? Padomājiet labi – patiešām glīti egļu zari ar lieliem, resniem čiekuriem atrodami galvenokārt egļu galotnēs, turklāt šādus skaistuļus ir diezgan grūti ievietot kādā traukā, kas negāžas apkārt. Kāpt kokā nevajag – vairāk gan neiespējami, bet arī bīstami. Tikpat bīstami, kā mēģināt skaistos zarus sagādāt vietās, kur norit mežizstrādes darbi.

"Tuvējā Valsts meža dienesta mežniecībā vai LVM mežsaimniecībā iespējams pārliecināties, ka eglīte sagādāta tiešām tur, kur to drīkst darīt."

Par aktīviem koku ciršanas darbiem jau laikus brīdina nepārprotamas ceļa zīmes, un, ja uz tām rādīts, ka iebraukt aizliegts, tad to tā arī jāsaprot – braukt, iet un lūkoties pēc zariem kategoriski nedrīkst! Toties zarus var droši vākt cirsmās, kur mežizstrādes darbi beigušies, ja vien tos zem sniega var atrast un tie nav sakrauti lielās kaudzēs, kuras var būt arī pārsegtas ar īpašu audumu (zari un citas ciršanas atliekas tādējādi tiek uzglabātas vēlākai šķeldošanai).

Tāpat zarus nevajadzētu brutāli lauzt augošiem kociņiem, tādējādi tos kropļojot. Vārdu sakot, drīkst daudz ko, bet saprāta robežās un ievērojot senus tikumus: lauziet, meitas, ko lauzdamas, galotnītes nelauziet...

Nesaproti, tad zvani!

Tātad raugieties, kur ceļa vai stigu malās redzamas a/s „Latvijas valsts meži” īpašuma zīmes – uz dzeltena fona LVM logotips ar raksturīgo zaļo egles kontūru, kādas citas brīdinājuma vai informācijas zīmes ar LVM piederības apliecinājumu, un droši dodieties mežā – pēc savas visskaistākās, varbūt tieši Ziemassvētku dienā gādātās eglītes.

Mazliet baidāties, ka nokļūšana neatļautā mežā sabojās svētku prieku? Tad atrodiet mirkli telefona zvanam – tuvējā Valsts meža dienesta mežniecībā vai LVM mežsaimniecībā iespējams ar garantiju pārliecināties, ka eglīte sagādāta tiešām tur, kur to drīkst darīt. Jūs pilnīgi noteikti nebūsit vienīgie zvanītāji: kāds Rīgai tuvāk esoša LVM meža iecirkņa vadītājs atzina, ka šogad saņēmis vismaz 100 zvanu ar jautājumiem un atļaujas lūgumiem eglītes gādāšanai, kas lieku reizi apliecina – paša atrasta un mājās atnesta eglīte pilnīgi noteikti smaržo - pēc piedzīvojuma, pēc sniega, kopā būšanas un meklējumu prieka.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU