NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
10. decembrī, 2010
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Drošība
4
4

Invalīdiem ir tiesības. Bieži vien bez reālām iespējām

Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Saeimas deputāts Māris Dzelzskalns: “Mums nekas vairs nav jāizdomā – ir taču spēkā standarti par ceļu būvi un krustojumiem, kuros ir norādīti pat centimetri trotuāru vadlīnijām, bet diemžēl arī tas netiek ievērots.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Likumi, noteikumi un standarti attiecībā uz invalīdu vajadzībām bieži netiek ņemti vērā – tā secināja Saeimā rīkotās diskusijas “Saeima cilvēkiem ar invaliditāti” dalībnieki.

ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 9. pants nosaukts īsi – “Pieejamība”. Šajā pantā rakstīts: “Lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves jomās, dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai vienlīdzīgi ar citiem nodrošinātu personām ar invaliditāti pieeju fiziskajai videi, transportam, informācijai un sakariem, tostarp informācijas un sakaru tehnoloģijām un sistēmām, un citiem objektiem un pakalpojumiem, kas ir atvērti vai ko sniedz sabiedrībai gan pilsētās, gan lauku rajonos. Šie pasākumi, kas ietver pieejamībai traucējošu šķēršļu un barjeru identificēšanu un likvidēšanu, cita starpā attiecas uz:

  1. ēkām, ceļiem, transportu un citiem iekštelpu un āra objektiem, tostarp skolām, mājokļiem, ārstniecības iestādēm un darba vietām;
  2. informācijas, sakaru un citiem pakalpojumiem, tostarp elektroniskajiem pakalpojumiem un avārijas dienestiem.”

Arhitektiem par standartiem piemirstas

“Ir bijušas vairākas sēdes gan Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, gan citur, un mēs mēģinājām noskaidrot, kāpēc vides pieejamības normas, par kurām runā gadiem, dzīvē netiek īstenotas,” diskusijā mēģināja izprast 10. Saeimas deputāts Māris Dzelzskalns. “Ir četri dokumenti, kuri nosaka vides pieejamības standartus būvēs: Būvniecības likums, Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 112 “Vispārīgie būvnoteikumi”, MK noteikumi Nr. 567 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-08 “Publiskas ēkas un būves”” un MK noteikumi Nr.102 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-08 “Daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamie nami””.

Šajos dokumentos definēts, kas ir vides pieejamība, ir izstrādāti standarti tās nodrošināšanai, bet dzīvē nezin kāpēc parādās pat par Eiropas naudu būvētas ēkas, kas nav pielāgotas atbilstoši minēto normatīvo aktu prasībām. Kamēr vēl jaunais Būvniecības likums nav stājies spēkā (tas atcels būvinženieru un arhitektu sertifikāciju – red.), es aicinu cilvēkus, kuri ierauga, ka kādai nesen celtai un ekspluatācijā nodotai publiskai ēkai nav vides pieejamības, noskaidrot, kurš ir šis būves arhitekts, un rakstīt par to iesniegumu jeb sūdzību sertificēšanas centram. Katram arhitektam ir sertifikāts, un ir iespēja to apturēt uz laiku vai pavisam. Praksē divi šādi gadījumi ir bijuši; ja nesūdzēsimies, tad šie cilvēki jutīsies nesodīti.”

"Dzīvē nezin kāpēc parādās pat par Eiropas naudu būvētas ēkas, kas nav pielāgotas atbilstoši normatīvo aktu prasībām."

Iespējams, tieši 10. Saeimas deputāts M. Dzelzskalns, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, ir nevilšus veicinājis plašas diskusijas norisi Saeimā. Arī tāpēc, ka ir labi informēts, būdams Labklājības ministrijas Invalīdu lietu nacionālās padomes sekretārs. Varētu teikt (kā vispārpieņemts), ka deputāts M. Dzelzskalns ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, taču diskusijas dalībnieki uzsvēra: “Mūsu vajadzības nav īpašas, bet tieši tādas pašas kā jebkuram cilvēkam. Mums ir tiesības, kas ierakstītas dažādos normatīvajos aktos, bet bieži vien nav iespēju.”

“Pagājušajā gadā tika veiktas izmaiņas publisko ēku un būvju būvnormatīvos, kuros ir iekļautas redzes invalīdu prasības, lai būtu stikloto durvju marķējumi, pakāpienu marķējumi, pat līdz tādam nosacījumam, ka publiskās ēkās uz kāpņu margām jābūt norādītiem stāvu numuriem Braila rakstā,” uzskaita M. Dzelzskalns. “Tas viss jau ir izdarīts, tikai normatīvajos dokumentos minētās prasības ir jāizpilda. Līdzīgi ir ar ielu krustojumiem. Mums nekas vairs nav jāizdomā – ir taču spēkā standarti par ceļu būvi un krustojumiem, kuros ir norādīti pat centimetri trotuāru vadlīnijām, bet diemžēl arī tas netiek ievērots.”

Nav naudas subtitrēšanai

Gadiem ilgi, šķiet, bezcerīgi par kādām citām tiesībām – tiesībām uz informāciju – cīnās nedzirdīgie, bet viņus nedzird un nesadzird. Vai arī tikai saka, ka ir sadzirdēti, bet, izrādās, klausītāji paši tomēr bijuši kurli...

ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 21. pants “Vārda un uzskatu brīvība un pieeja informācijai.”:

“Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var īstenot tiesības uz vārda un uzskatu brīvību, tostarp brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas vienlīdzīgi ar citiem un visos komunikācijas veidos pēc savas izvēles, kā definēts šīs konvencijas 2. pantā, tostarp: 

  1. informāciju, kas paredzēta plašai sabiedrībai, savlaicīgi un bez papildu maksas sniedzot personām ar invaliditāti pieejamos formātos un ar tehnoloģijām, kas atbilst dažādiem invaliditātes veidiem;
  2. pieņemot un atvieglojot to, ka oficiālos pasākumos personas ar invaliditāti pēc savas izvēles izmanto zīmju valodu, Braila rakstu, pastiprinošos un alternatīvos komunikācijas veidus un citus pieejamos komunikācijas līdzekļus, veidus un formātus;
  3. mudinot privātās struktūras, kas sniedz pakalpojumus plašai sabiedrībai, tostarp ar tīmekļa palīdzību, sniegt informāciju un pakalpojumus personām ar invaliditāti pieejamā formātā, ko tās var izmantot;
  4. mudinot plašsaziņas līdzekļus, tostarp tos, kas informāciju izplata ar tīmekļa palīdzību, padarīt savus pakalpojumus pieejamus personām ar invaliditāti;
  5. atzīstot un veicinot zīmju valodu izmantošanu.”

“Programmas subtitrēšanu vai tulkošanu zīmju valodā LTV 1 visa gada laikā ir nodrošinājis tikai 1,6% raidījumu gadā,” informēja Latvijas Nedzirdīgo savienības prezidents Arnolds Pavlins. Turklāt divus no šiem raidījumiem veido neatkarīga kompānija “Hansa Media”. Lielbritānijā šāds nodrošinājums ir 100% apjomā; ja kāds nevēlas, subtitrus iespējams atslēgt. LTV ģenerāldirektors Edgars Kots jau oktobrī skaidroja, ka televīzija pašlaik strādā izdzīvošanas režīmā un nespēj palielināt titrēto un surdotulkoto raidījumu skaitu, jo 15 minūšu ilga raidījuma subtitrēšana izmaksā 200 latu. “Jūs nevarat iemācīt mums dzirdēt, bet jūs varat mums nodrošināt tādas pašas iespējas kā dzirdīgajiem cilvēkiem,” Saeimā uzstājoties uzsvēra paši nedzirdīgie.

Problēmas nepazūd, ja par tām nerunā

“Mēs vēlamies atgādināt, ka ikviens cilvēks ir svarīgs. Šogad stājusies spēkā ANO Konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām Latvijā un ir pieņemts jaunais Invaliditātes likums. Ar šiem tiesību aktiem mēs sabiedrībai nododam skaidru ziņu – cilvēki ar īpašām vajadzībām ir neatņemama un līdzvērtīga sabiedrības daļa, kas vēlas un var pilnvērtīgi dzīvot un sabiedrībai vajadzīgi ar savām domām, pieredzēm, iemaņām,” diskusijā pauda Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, atzīstot, ka vēl ir daudz darāmā, lai iedzīvinātu iespējas cilvēkiem ar invaliditāti pilnvērtīgi īstenot savas ekonomiskās, sociālās un kultūras pieejamības tiesības. “Problēmas nepazūd, ja par tām nerunā, tāpēc šodien kopīgi meklēsim risinājumus, kā uzlabot situāciju Latvijā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,” sacīja Saeimas priekšsēdētāja.

Labklājības ministrija informē, ka Invaliditātes likums nosaka vairākus jaunus no valsts budžeta apmaksātus pakalpojumus personām ar invaliditāti.

No 2011. gada 1. janvāra nodrošinās:

  • psihologa konsultācijas ģimenēm, kurās bērnam pirmreizēji noteikta invaliditāte;
  • līdz 2012. gada 31. decembrim – asistenta pakalpojumus pašvaldībā cilvēkam ar pirmās grupas redzes invaliditāti, kurš nesaņem valsts pabalstu, kā arī cilvēkam ar invaliditāti, kuram nepieciešama kopšana.

Asistenta pakalpojumus šie cilvēki varēs saņemt līdz 10 stundām nedēļā.

No 2011. gada 1. septembra būs pieejami surdotulka pakalpojumi izglītībai cilvēkam, kuram dzirdes traucējumi nav kompensējami ar tehniskajiem palīglīdzekļiem un kuram, pamatojoties uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) ieteikumu, individuālajā rehabilitācijas plānā ir noteikta surdotulka pakalpojuma nepieciešamība.

"Gadiem ilgi, šķiet, bezcerīgi par kādām citām tiesībām – tiesībām uz informāciju – cīnās nedzirdīgie, bet viņus nedzird un nesadzird."

Šos pakalpojumus līdz 480 akadēmiskajām stundām viena mācību gada laikā varēs saņemt profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības un augstākās izglītības programmas apgūšanai.

No 2012. gada 1. septembra nodrošinās asistenta pakalpojumus izglītības iestādēs cilvēkam ar I vai II invaliditātes grupu vai bērnam ar invaliditāti, kuram, pamatojoties uz VDEĀVK ieteikumu, individuālajā rehabilitācijas plānā ir noteikta asistenta pakalpojuma nepieciešamība.

Minētos pakalpojumus pārvietošanās atbalstam un pašaprūpes veikšanai varēs saņemt vispārējās pamatizglītības, profesionālās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās vidējās izglītības iestādēs.

No 2013. gada 1. janvāra būs pieejami asistenta pakalpojumi pašvaldībā – cilvēkam ar I vai II invaliditātes grupu (t.sk. redzes invaliditāti) un bērnam no septiņu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, kuram, pamatojoties uz VDEĀVK ieteikumu, individuālajā rehabilitācijas plānā ir noteikta asistenta pakalpojuma nepieciešamība. Minētos pakalpojumus nodrošinās līdz 40 stundām nedēļā atkarībā no cilvēka veselības stāvokļa un sociālām aktivitātēm. No 2013. gada 1. janvāra surdotulka pakalpojumus nodrošinās cilvēkam, kuram dzirdes traucējumi nav kompensējami ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Tie līdz 10 stundām mēnesī būs pieejami, lai nodrošinātu saskarsmi ar citām juridiskām un fiziskām personām.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU