Neizmaksāto darba algu darbinieki var arī neatgūt

Pagājušā gada pirmajā pusē līdz ar ekonomisko krīzi valstī strauji pieauga darbinieku skaits, kam darba devēji neizmaksāja darba algu. Izmantojot savas tiesības, darbinieki darīja visu, lai algu likumīgi atgūtu: devās uz tiesu, pie tiesu izpildītājiem, un ik pa laikam kāds mierināja, ka bez algas viņi nepaliks nekādā gadījumā. Redz, mums taču ir valsts aģentūra „Maksātnespējas administrācija”, kas gadījumā, ja nekādā citā ceļā algu piedzīt neizdosies un uzņēmumu  atzīs par maksātnespējīgu, darbiniekiem izmaksās atlīdzību no darbinieku prasījumu garantiju fonda. Darbinieki zināja: ja alga ir bijusi lielāka par minimālo, viņi no fonda neatgūs visu neizmaksāto algu, bet tikai daļu, un tomēr – tas būs vairāk kā nekas.

Maksimālā summa, ko darbinieks var saņemt no darbinieku prasījumu garantiju fonda, ir summa, kas nepārsniedz četras maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā spēkā esošās valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas. Piemēram, ja darba devēja maksātnespējas process ir pasludināts (sprieduma datums) 2010. gadā, šī maksimālā summa būs 720 latu bruto (180 x 4).

Tiesa, tiesu izpildītājs un maksātnespēja

Atgūt neizmaksāto darba algu nav nemaz tik viegli. Lūk, darbinieka ceļš soli pa solim, lai atgūtu neizmaksāto darba algu.

Darbinieks nesaņem algu vienu mēnesi, notic darba devēja solījumiem par īslaicīgām finansiālām problēmām un paciešas. Nesaņem otru mēnesi, trešo, ceturto un saprot: te nekā laba nebūs, tāpēc no šāda darba jāiet prom. Aiziet, bet algu tā arī nesaņem. Darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas, un darbinieks ceļ tiesā prasību par darba samaksas piedziņu.

Tiesas process, ņemot vērā Latvijas tiesu noslogotību, ilgst vidēji astoņus mēnešus. Tiesu informatīvās sistēmas statistikas pārskats par civillietu izskatīšanas ilgumu pirmajā instancē liecina, ka 2010. gada pirmajā pusgadā pabeigts skatīt 606 lietas prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darba strīdiem. Lielākā daļa no šīm lietām – 188 – izskatītas trīs līdz sešu mēnešu laikā, liela daļa arī laikā līdz trim mēnešiem – 185. Tomēr pietiekami daudz bijis lietu, kas skatītas krietni ilgāk: 122 lietu skatīšana pirmās instances tiesās prasījusi 3 līdz 6 mēnešus, 39 lietās bijuši vajadzīgi 12 līdz 18 mēneši, sešas lietas skatītas 18 līdz 24 mēnešus, divas lietas – 30 līdz 36 mēnešus, bet 64 lietu izskatīšanai vajadzējis vairāk nekā 36 mēnešus. Tātad – tiesa prasa laiku. Turklāt jāņem vērā, ka spriedumu var pārsūdzēt, un atkal paiet laiks.

Pieņemsim, ka tiesa prasību apmierina, bet spriedums netiek izpildīts. Izpildu raksts tiek iesniegts zvērinātam tiesu izpildītājam, kurš strādā, strādā mēnešus četrus, kamēr secina: piedziņa nav iespējama, jo parādniekam – darba devējam – nekā nav. Nu darbinieks ķeras pie pēdējā salmiņa: sagrabina 100 latus valsts nodevai un iesniedz tiesā darba devēja maksātnespējas pieteikumu. Diemžēl Tiesu informatīvajā sistēmā nav iespējams apkopot statistiku par uzņēmumu maksātnespējas prasībām, ko iesnieguši uzņēmumu darbinieki, kuriem aizkavēta algas izmaksa. Tiesu informatīvā sistēma liecina, ka pavisam šā gada pirmajā pusgadā izskatītas 728 juridisku personu maksātnespējas procesa lietas.

"Ja darba devējs tiesā pasaka, ka alga nav izmaksāta darba strīda dēļ, tiesa darbinieku iesniegto maksātnespējas pieteikumu noraidīs, un tas nozīmē, ka tā iesniedzējiem jāsedz administratora atlīdzība - piecas minimālās mēnešalgas jeb 900 lati."

Tiesa pasludina uzņēmuma maksātnespēju, un darbinieks laimīgi cer, ka viņš atgūs vismaz daļu neizmaksātās darba algas no darbinieku prasījumu garantiju fonda, bet...

Bet te viņam likums „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” un MK 2009. gada 15. septembra noteikumi Nr. 1045 „Maksātnespējīgo darba devēju darbinieku prasījumu iesniegšanas, izskatīšanas un apmierināšanas kārtība” parāda „garu degunu”, jo izrādās – darbinieks savu neizmaksāto darba algu grib atgūt pārāk vēlu. Termiņš ir nokavēts, jo kopš algas neizmaksāšanas ir pagājis vairāk nekā gads, tāpēc darbiniekam nekas nepienākas arī no pēdējās cerības – darbinieku prasījumu garantiju fonda.

Likums paredz tieši šādu termiņu

Saskaņā ar likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” Pārejas noteikumu 6. punktā noteikto regulējumu, darbinieku prasījumus, par kuriem administrators iesniedzis iesniegumu Maksātnespējas administrācijai laika periodā no 2009. gada 10. jūlijam līdz 2011.gada 31.decembrim, darbinieku prasījumus no garantiju fonda līdzekļiem apmierina ierobežotā apmērā, tajā skaitā darba samaksu par pēdējiem trim darba tiesisko attiecību mēnešiem 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās.

Saskaņā ar likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” 2. panta pirmo daļu, darba devēja maksātnespējas gadījums iestājas dienā, kad tiesa darba devējam pasludinājusi juridiskās personas maksātnespējas procesu. Tātad, ja, piemēram, darba devēja maksātnespēja pasludināta 2010. gada 1. oktobrī, 12 mēnešu periods pirms darba devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās ir no 2009. gada 1. oktobra līdz 2010. gada 1. oktobrim. Ja darba tiesiskās attiecības izbeigtas pirms maksātnespējas pasludināšanas, tad darbiniekam ir tiesības saņemt šajā periodā, nevis iepriekš neizmaksāto darba algu. Tātad, ja darbinieks nav algu saņēmis pirms pagājušā gada oktobra, piemēram, jūlijā, augustā un septembrī vai vēl agrāk, tad viņš arī no darbinieku prasījumu garantiju fonda neko nedabūs. Tas nekas, ka viņš visu šo laiku ir aizstāvējis savas tiesības tiesā un visiem spēkiem cīnījies par savas naudas atgūšanu.

„Prognozēju, ka tuvākajā laikā būs daudz darbinieku, kuri pēc pusotra gada spītīgas cīņas sapratīs – viņiem neko nesamaksās arī darbinieku prasījumu garantiju fonds. Arī pie manis ir nākuši šādi darbinieki, kas nesaprot, kāpēc tad viņus visur mierināja, ka nauda būs. Protams, šāds termiņš likumā ir, bet šā brīža situācijā tas ir nesamērīgs – lai secīgi izietu visu procesu, tikai ļoti retos gadījumos pietiek ar 12 mēnešiem,” uzskata Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists Kaspars Rācenājs.

Darba devēja nespēja vai nevēlēšanās maksāt?

Analizējot šādu notikumu attīstību un izsverot, ko darba devēju apkrāptie darbinieki, kas nesaņems naudu arī no darbinieku prasījumu garantiju fonda, varēja darīt citādi, necik daudz iespēju atrast nevar. Teorētiski darbinieki, kuriem netika izmaksāta darba alga, varēja prasīt tiesai nevis piedzīt darba algu, bet gan pasludināt uzņēmuma maksātnespēju un tā paātrināt savas neizmaksātās darba algas saņemšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda. Darbiniekiem šādas tiesības ir.

"Maksātnespējas likuma" 50. pantā ir norādītas juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmes. Maksātnespējas procesa pieteikumu attiecībā uz parādnieku var iesniegt, ja ir kāda no tām, un likuma pantā kā trešā ir minēta pazīme, ko var izmantot darbinieks: parādnieks (tātad - darba devējs) nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas. Ja darba līgumā nav noteikta darba samaksas izmaksas diena, uzskatāms, ka darba samaksas izmaksas diena ir nākamā mēneša pirmā darbdiena.

Tātad darba ņēmējs, nesaņemot nopelnīto un apsolīto darba algu, ir kļuvis par kreditoru, jo darba devējs viņam ir parādā, un ceļš uz tiesu ir vaļā. Maksātnespējas procesa pieteikumu atbilstoši Maksātnespējas likuma 50. panta 3. punktā minētajai maksātnespējas procesa pazīmei (divus mēnešus neizmaksātai darba algai) var iesniegt darbinieks, kuram ir vai ir bijušas darba tiesiskās attiecības ar parādnieku. Maksātnespējas procesa pieteikumā darbinieks norāda, par kādu laikposmu nav izmaksāta darba samaksa vai kaitējuma atlīdzība, un tam pievieno darba devēja izsniegtu izziņu par darba samaksas un sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēru.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Pirmais trūkums, kas liek darbiniekam apdomāties un nesteigties, ir nauda. Ja darbinieks sniedz tiesā prasību par darba algas piedziņu, viņš ir atbrīvots no valsts nodevas. Savukārt maksātnespējas pieteikuma iesniegšana tiesā maksā 100 latus, kuru darbiniekam, visticamāk nav. Bet te vēl varētu rast risinājumu. Ja uzņēmumā ir četri pieci darbinieki, kuriem nav izmaksāta alga, katrs var sagrabināt pārdesmit latus un prasību iesniegt kopīgi. Tomēr 100 latu valsts nodeva vēl nav viss.

"Termiņš ir nokavēts, jo kopš algas neizmaksāšanas ir pagājis vairāk nekā gads, tāpēc darbiniekam nekas nepienākas arī no pēdējās cerības – darbinieku prasījumu garantiju fonda."

Līdzko maksātnespējas pieteikumu tiesa ir saņēmusi, sākas process: tiek ierosināta maksātnespējas lieta, uzņēmumam ieceļ administratoru utt. Tomēr maksātnespējas procesa lietas ierosināšana nebūt nenozīmē, ka maksātnespēja tiks pasludināta. Ja uzņēmums patiesībā nav maksātnespējīgs un alga aizkavēta kāda cita iemesla dēļ, maksātnespēju tiesa, visticamāk, nepasludinās. Turklāt maksātnespējas pazīme – alga netiek izmaksāta vairāk nekā 2 mēnešus – nav piemērojama, ja parādnieks neatzīst parādu un savu maksātnespēju. Respektīvi, ja darba devējs tiesā pasaka, ka alga nav izmaksāta darba strīda dēļ, tiesa darbinieku iesniegto maksātnespējas pieteikumu noraidīs, un tas nozīmē, ka tā iesniedzējiem jāsedz administratora atlīdzība - piecas minimālās mēnešalgas jeb 900 lati. „Es nevaru atļauties mudināt darbiniekus neapdomīgi iesniegt uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu, jo risks ir pārāk augsts – darbiniekiem jau tā vairākus mēnešus nav izmaksāta darba alga, un viņiem vēl var prasīt atlīdzināt administratora izdevumus. Protams, teorētiski var notikt tā, ka tiesa atzīs uzņēmuma maksātnespēju, bet tā var arī nenotikt,” saka K. Rācenājs.

Valsts aģentūras "Maksātnespējas administrācija" direktora vietniece finanšu jautājumos Baiba Banga skaidro: „Situācijā, kad uzņēmuma darbiniekiem tiek kavēti darba algas maksājumi, ievērojot Maksātnespējas likuma noteikumus, viņiem ir pamats iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, lai varētu pretendēt uz darbinieku prasījumu apmierināšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda. Vienlaikus norādāms, ka šādā gadījumā pašam darba devējam ir pienākums iesniegt tiesā maksātnespējas procesa pieteikumu. Savukārt situācijā, ja starp darba devēju un darba ņēmēju pastāv strīds par tiesībām vai darba devējs nav samaksājis darbiniekam citu apstākļu, nevis maksātnespējas dēļ, tad tas arī ir jārisina vispārējā tiesāšanās kārtībā, nevis izmantojot maksātnespējas procesa ierosināšanas metodi. Tādējādi šā jautājuma kontekstā būtu jānodala darba devēja nevēlēšanās samaksāt darbiniekam (darba devēja attieksme) no nespēšanas samaksāt darbiniekam (maksātnespēja). Tāpat būtiski uzsvērt, ka Maksātnespējas likuma mērķis nav parādu piedziņas vienkāršota īstenošana.”

Ko darīt darbiniekiem un likumdevējiem

Tāpat minimālas cerības saņemt neizmaksāto darba algu no darbinieku prasījumu garantiju fonda ir tiem darbiniekiem, kuru darba devēja uzņēmumam pasludināts tiesiskās aizsardzības process. Iedomāsimies: uzņēmums neizmaksā darba algu, iegūst tiesisko aizsardzību, plānu pārkāpj un galu galā tomēr tiek pasludināta uzņēmuma maksātnespēja. Diezgan droši, ka kopš algas neizmaksāšanas būs pagājuši 12 mēneši un darbinieki no darbinieku prasījumu garantiju fonda neko nedabūs. Vai tas ir taisnīgi?

„Darbiniekiem, kas jau ir saņēmuši vai saņems „Maksātnespējas administrācijas” atteikumu izmaksāt atlīdzību no garantiju fonda šo 12 mēnešu dēļ, varētu ieteikt griezties Satversmes tiesā un apstrīdēt likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” 5. pantā ietverto 12 mēnešu periodu, kā arī Pārejas noteikumu 6. punktā noteikto regulējumu,” uzskata K. Rācenājs. Proti, Satversmes 107. pants ir: „Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.” Iespējams, Satversmes tiesa varētu lemt, ka tādēļ likumā noteiktais 12 mēnešu termiņš jāatceļ vai jānosaka garāks termiņš.

"Latvija, neskatoties uz ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, nav samazinājusi pārskata periodu, par kuru tiek segti maksājumi."

Ņemot vērā pieaugošo sūdzību skaitu, likumā būtu jāveic grozījumi arī bez Satversmes tiesas iesaistīšanās. K. Rācenājs tuvākajā laikā par šo problēmu plāno informēt arī Saeimas Juridisko komisiju un iesniegt vairākus priekšlikumus izmaiņām likumā „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā”.

„Iesaku, piemēram, noteikt, ka likumā paredzētajā 12 mēnešu periodā netiek ieskaitīts laiks, kad darbinieki strīdu ir risinājuši tiesā un spriedums ir bijis nodots zvērinātu tiesu izpildītājiem izpildei vai arī noritējis Tiesiskās aizsardzības process.”

Uzskata, ka 12 mēnešu periods ir samērīgs

Darbinieku garantiju fonda līdzekļus veido uzņēmējdarbības riska valsts nodevas (turpmāk – URVN) ieņēmumi, iepriekšējo gadu atlikums, kā arī maksātnespējas procesos atgūtie līdzekļi, kuri tikuši iemaksāti darbinieku garantiju fondā. Pēdējie divi finansēšanas avoti veido salīdzinoši nelielu daļu darbinieku prasījumu segšanai izmantojamo fonda līdzekļu, kas nozīmē, ka noteicošais ir URVN ienākumi, kas veido Ls 0,25 par vienu nodarbināto mēnesī, t.i. 3 latus gadā par vienu nodarbināto. Pieņemot, ka vidējais darba mūžs cilvēkam ir apmēram 45 gadi, par viena cilvēka visu darba mūžu 45 gadu laikā darbinieku garantiju fondā tiks veiktas iemaksas Ls 135 apmērā. Šo maksājumu darbinieku garantiju fondā par katru nodarbināto veic darba devējs neatkarīgi no darba ņēmēja algas lieluma, tas netiek nekādā veidā saistīts ar darba ņēmēja veiktajiem nodokļu maksājumiem, tas neietekmē ne bezdarbnieka, ne kādu citu sociālo maksājumu izmaksu.

Kā skaidro valsts aģentūras "Maksātnespējas administrācija" direktora vietniece finanšu jautājumos Baiba Banga, bija ieplānots, ka 2010. gadā URVN tiks maksāta par 884 792 darbiniekiem mēnesī, bet, ņemot vērā lielo bezdarbu valstī, faktiski nodarbināto skaits, par kuriem tiek maksāta URVN, ir 634 903 nodarbinātie mēnesī, kas būtiski samazina plānotos darbinieku garantiju fonda pieejamos līdzekļus.

„Likumā „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” ir iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā. Saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta nosacījumiem dalībvalsts var noteikt vēl mazāku pārskata periodu, par kuru tiek segti maksājumi (Latvija ir noteikusi 12 mēnešus, bet direktīva pieļauj noteikt arī 6 mēnešu robežu). No minētā izriet, ka Latvija, neskatoties uz ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, nav samazinājusi pārskata periodu, par kuru tiek segti maksājumi,” skaidro B. Banga. Viņa uzsver: „Ņemot vērā iepriekš minēto – URVN apmēru par vienu nodarbināto, faktisko URVN iekasēšanu, kā arī starptautiskos normatīvos aktus, saskaņā ar kuriem izveidots Latvijas normatīvais regulējums par darbinieku aizsardzību to darba devēju maksātnespējas gadījumā, uzskatām, ka 12 mēnešu pārskata periods prasījumu apmierināšanai ir samērīgs un samērojams ar visas sabiedrības interesēm. Likums nekad neaptvers visus dzīves gadījumus, un, kā minēts iepriekš, ne vienmēr šie gadījumi ir saistīti ar maksātnespēju, tāpēc likumdevējs, nosakot 12 mēnešu pārskata periodu, ir noteicis robežu, lai tā neizplūstu bezgalīgos termiņos, un nodefinējis gadījumus, kuros darbinieki to darba devēja maksātnespējas gadījumā tiek aizsargāti.

Tāpat jāņem vērā, ka izmaiņas attiecībā uz pārskata perioda pagarināšanu prasījumu apmierināšanai prasīs papildu līdzekļus, kuru iekasēšanai būs jāpalielina maksājumu slogs darba devējiem, kas, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, ir faktiski neiespējami.”