Trešās valstis ir Tunisija, Ēģipte, Izraēla, Ukraina, Moldova, Baltkrievija, Irāna, Kazahstāna, Turkmenistāna – pavisam 77 valstis. Par šo valstu valstspiederīgajiem likuma izpratnē sauc personas, kuras ieguvušas uzturēšanās atļauju Latvijā un legāli uzturas Latvijā ne ilgāk kā piecus gadus.
Bailēs no nezināmā rodas stereotipi
Biedrības „Integrācijas centrs” vadītāja Guna Garokalna–Bihela atklāj, ka jēdzienu „trešo valstu valstspiederīgie” definēt neprot arī profesionāļi, kas strādā integrācijas jomā. „Šīs personas visiem liekas kaut kas neaptverams. Ja jautāju integrācijas jomā strādājošajiem, visi it kā zinot, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, taču, ja lūdz paskaidrot, atbildes nav,” skaidro centra vadītāja.
Viņa domā, ka, iespējams, negatīva attieksme pret iebraucējiem saistīta ar Latvijas vēsturi, jo vairākus gadsimtus mūsu valsts bija pakļauta citām. „Tāpēc daudzi arī uzskata, ka iebraucēji vēlas pārņemt vadošo pozīciju, lai gan patiesībā šie cilvēki var dot daudz arī vietējiem,” viņa ir pārliecināta.
Stereotipi veidojas bailēs no nezināmā apvienojumā ar personisko pieredzi. Tā kā sabiedrībā nav izpratnes un skaidras definīcijas, trešo valstu valstspiederīgie tiek uzskatīti par mazizglītotiem. „Taču tā nav taisnība. Strādājot šajā jomā, esmu tikusies ar ļoti daudziem ārzemniekiem, kas labprāt iesaistās integrācijas pasākumos, dažādos valodu kursos. Bet ir viena problēma – iztrūkst starpposma starp formalitāšu nokārtošanu par dzīvošanu Latvijā un dzīves uzsākšanu, jo integrācijas pasākumi tiek īstenoti tikai projektu laikā, kas nav konstanti,” skaidro G. Garokalna–Bihela.
"Jēdzienu „trešo valstu valstspiederīgie” definēt neprot arī profesionāļi, kas strādā integrācijas jomā."
Pašlaik, kad Latvijā ir ap 7000 trešo valstu valstspiederīgo, svarīgi sākt viņu problēmu risināšanu, jo, lai arī šo personu skaits sabiedrība vēl nav ļoti liels, var pienākts brīdis, kad konfliktsituācijas risināt būs par vēlu, uzskata speciāliste.
Kā liecina Izglītības un zinātnes ministrijas informācija, 2009./2010. mācību gadā Latvijas vispārējās izglītības iestādēs mācījās 405 ārvalstu skolēni. Visvairāk skolēnu bija no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, taču viņu vidū bija arī bērni no Korejas, Venecuēlas, Taizemes, Peru, Somālijas, Izraēlas, Turcijas, Ķīnas, Afganistānas. Visiem šiem bērniem ir tiesības mācīties Latvijas skolās.
Baltijas Sociālo zinātņu institūts 2009. gada pētījumā „Imigranti Latvijā: iekļaušanās iespējas un nosacījumi” secina, ka 55% trešo valstu valstspiederīgo Latvijā ierodas ģimenes saišu dēļ, 34% - darba dēļ, bet studēt – 6 procenti. Ja salīdzina ar laiku pirms sešiem gadiem, redzams, ka proporcionāli pieaudzis darba ņēmēju skaits un to skaits, kuri brauc pie saviem bērniem. Tāpēc, domājams, vēl pēc vairākiem gadiem šo personu skaits palielināsies vēl vairāk.
Ar imigrantiem strādā četras ministrijas
Formāli Latvijā par imigrācijas politiku ir atbildīgas vairākas ministrijas – Iekšlietu ministrija, Ārlietu ministrija, Labklājības ministrija, Ekonomikas ministrija, Veselības ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija un Tieslietu ministrija. Lai arī visām šīm ministrijām ir kompetences, kuras būtu svarīgas visaptverošas imigrācijas politikas veidošanai, tikai četras no tām pašlaik aktīvi iesaistās imigrācijas un imigrantu integrācijas politikas radīšanā, secināts pētījumā.
Pirmkārt, tā ir Iekšlietu ministrija, kura veido un īsteno imigrācijas politiku; tās kompetencē ietilpst arī ārvalstnieku uzņemšanas procedūru regulēšana Latvijā. Otrkārt, Ekonomikas ministrija, kura izstrādā un īsteno tautsaimniecības struktūrpolitiku un ir atbildīga par darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma prognozēšanu. Treškārt, Labklājības ministrijas pakļautības iestāde, Nodarbinātības valsts aģentūra, migrācijas jomā apstiprina darba izsaukumus un uztur viesstrādnieku reģistru. Ceturtkārt, Tieslietu ministrija īsteno valsts politiku Latvijas sabiedrības integrācijas jomā un šobrīd vada Eiropas Savienības komisijas ietvara programmas „Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu.
Jautājumi, kas saistīti ar imigrantu sociālo nodrošinājumu, izglītību, tajā skaitā integrācijas kursiem, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, imigrācijas un imigrantu integrācijas politikas kontekstā līdz šim apspriesti ļoti maz.
2009. gadā Tieslietu ministrijas vadībā tika izstrādātas Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2010.–2016. gadam. Tas ir pirmais politikas dokuments, kas paredz izveidot imigrantu integrācijas politikas ietvaru un konkrēti definē imigrantu iekļaušanās Latvijas sabiedrībā atbalsta mehānismus, piemēram, valsts valodas apguves programmu, atbalsta punktu veidošanu reģionos un informatīvu materiālu pieejamību imigrantiem, ierēdņu, izglītības un sociālās jomas darbinieku profesionālās apmācības pasākumus.
Iebraucēji gaida vietējo atbalstu
Arī Tieslietu ministrijas Sabiedrības integrācijas lietu departamenta vecākā referente Anita Kleinberga uzskata, ka ar valsts puses iesaistīšanos vien trešo valstu valstspiederīgo integrācijā nepietiek – jāiesaistās arī sabiedrībai.
„ Par šo tēmu vairākās pilsētās organizējām seminārus, taču atsaucība ir ļoti maza,” ir sarūgtināta A. Kleinberga, uzsverot, ka pat personām, kas strādā integrācijas jomā, ir maz informācijas par to, kā trešo valstu valstspiederīgie dzīvo Latvijā.
"Problēmas saņemt pakalpojumus iebraucējiem ir arī valsts institūcijās."
„Komunicējot ar iebraucējiem, secinājām, ka lielākās problēmas viņiem sagādā pakalpojumu saņemšana. Latvijas sabiedrība ir neiecietīga pret tiem, kas runā citā valodā. Lai arī iebraucēji labprāt iemācītos latviešu valodu, jo bieži vien ir izglītoti un ir atbraukuši īstenot augstus mērķus, šādas iespējas viņiem nav,” atklāj ministrijas pārstāve.
Viņa skaidro, ka problēmas saņemt pakalpojumus iebraucējiem ir arī valsts institūcijās. „Šis ir ļoti nopietns signāls,” problēmas risināšanā iesaistīties aicina A. Kleinberga. Viņasprāt, jāiesaistās ne tikai valsts un pašvaldību institūcijām, bet arī nevalstiskajām organizācijām.
„Šie iebraucēji vēlas piedalīties valsts procesos, ne tikai dzīvot savā kopienā. Viņi labprāt iepazītu Latvijas kultūru, taču nesaņem vietējo iedzīvotāju pretimnākšanu,” uz atbalstu aicina A. Kleinebrga.
Iebraucēji ir ekonomiski aktīvi
Kopējais nodarbinātības līmenis trešo valstu valstspiederīgo vidū pavisam nedaudz atpaliek no atbilstošā Latvijas valstspiederīgo rādītāja.
Kā ļoti būtisks faktors jāatzīmē augstais darba devēju un pašnodarbināto īpatsvars ārvalstnieku vidū: 15,5% no visiem mērķa grupas imigrantiem jeb 30,3% no nodarbinātajiem. Tas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā Latvijas valstspiederīgo vidū.
Gandrīz katrs trešais no ārvalstniekiem un tikai katrs piektais no vietējiem nestrādā, bet vēlētos strādāt; savukārt tikai katrs sestais ārvalstnieks vecumā no 15 līdz 74 gadiem nestrādā un negrib strādāt, bet Latvijas valstspiederīgo vidū šī proporcija pārsniedz vienu ceturto daļu, secināts Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījumā. Tāpēc sabiedrībai jākļūst atvērtākai, pārņemot iebraucēju pieredzi un vēlmi darboties pašattīstības un ģimenes labā.
