„Aerodium” piemērs garāmejot tika pieminēts diskusijā par biznesa izglītību, ko 17. jūnijā rīkoja biznesa portāls „nekrize.lv”. Kāds no diskusijas dalībniekiem, gan žargonā, sacīja – komersantam ir nepieciešams čujs, ņuhs un poņa (intuīcija, biznesa oža un izpratne – red.), lai gūtu panākumus un savu biznesa ideju ar panākumiem izvērstu reālā darbībā. Un secināja – pirmās divas īpašības gaisa tuneļa ieviesējiem piemīt ar uzviju, bet tieši trešās – uz dziļām biznesa vadības zināšanām balstīta izpratne par tāda mēroga projektiem kā piedalīšanās World Expo, to pārvaldības prasmes, izvērtējot iespējamos riskus un blakusapstākļus, visticamāk, nav bijis pietiekami.
Vai un kā atšķiras uzņēmējs un biznesa vadības speciālists
Īstenībā tas ir mūžam apspriežams temats – kādas prasmes vajadzīgas uzņēmējam, kādas – biznesa vadības speciālistam, un kā viens atšķiras no otra. „Mūsu skolā apgrozās daudz uzņēmēju, un no pieredzes varu teikt – atšķirība starp uzņēmēju un vadītāju ir ļoti liela,” teica Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas direktors Jānis Grēviņš. Iznākumā secinājums ir šāds - uzņēmējam pirmām kārtām ir nepieciešamas noteiktas rakstura iezīmes – spēja radoši domāt, saskatīt idejas (uzņēmējs pēc savas dabas ir inovators), neatlaidība ceļā uz to īstenošanu, drosme riskēt, un viss šis ceļš raksturojams ar trim vadmotīviem: ideja - iespēju izmantošana – tiekšanās pēc peļņas.
Savukārt biznesa vadītājam galvenais ir zināšanas un iemaņas un pēc sava darbības veida viņš ir administrators, kura pienākumos ir izveidot noteiktu komercdarbības vadības plānu, to realizēt un kontrolēt izpildes gaitu.
Arī reklāmas un pasākumu aģentūras „MagicFIB” radošais direktors un uzņēmējdarbības students Aivars Līpenītis uzsvēra atšķirību starp uzņēmēju un vadītāju, kas nebūt nav viens un tas pats. Ja vadītājam laba izglītība ir noteikti nepieciešama, tad uzņēmējam svarīgāks ir ķēriens, pašdisciplīna un uzdrīkstēšanās, bet tukšā galvā biznesa idejas arī nerodas, tāpēc nepieciešama arī gudra galva un laba izglītība.
Jelgavas Izglītības centra Biznesa inkubatora projektu vadītājs Edgars Letinskis, vadoties no savas pieredzes, pauda šādus secinājumus: „Lai kļūtu par uzņēmēju, biznesa izglītība nav obligāti nepieciešama; uzņēmējdarbība ir dzīvesveids, kuru izvēlas neatkarīgi no izglītības (svarīga loma šeit ir ģimenei un autoritāšu ietekmei pamatskolas un vidusskolas laikā); spēja īstenot biznesa ambīcijas gan ir saistīta ar iegūto izglītību un pieredzi.”
"Uzņēmēju Latvijā ir par maz, toties biznesa vadības studentu – ļoti daudz. Un jauno speciālistu – pat par daudz."
Raksturīgi, ka Jelgavas biznesa inkubatorā uzņēmumus, kuri specializējušies tehnisku iekārtu un ierīču, kā arī mēbeļu ražošanā, pārsvarā dibinājuši jaunie speciālisti ar atbilstošu inženierizglītību, savukārt reklāmas un tūrisma pakalpojumu firmu īpašnieki ir vadībzinību speciālists un pedagoģijas maģistrs. Jā, ir arī interesanti izņēmumi – piemēram, vadībzinību speciālisti noorganizējuši silīcija plākšņu un kartona iepakojumu ražotnes, bet ar kosmētikas izgatavošanu nodarbojas psiholoģijas maģistrs.
E. Letinskis arī sacīja, ka jaunajiem uzņēmējiem, kuri savu komercdarbību attīsta inkubatora pajumtē, tieši inkubators ar saviem pakalpojumiem aizpilda trūkstošās zināšanas biznesa vadībā un stratēģijā. Turklāt inkubatorā notiek arī mācības uzņēmējdarbībā.
Vairāk nekā puse apgūst sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības
Uzņēmēju Latvijā ir par maz, toties biznesa vadības studentu – ļoti daudz. Un jauno speciālistu šajā laukā – pat par daudz. Kā savilkt šīs divas lietas kopā un tomēr panākt, lai cilvēki, kurus interesē komercdarbība, tomēr izvēlētos patstāvīgu ceļu, nevis kļūt par darba ņēmēju? Vai atkal vainojama latviešu kā nācijas neapdāvinātība biznesa lietās vai tomēr cēloņi meklējami citur?
Latvijā iegūt augstāko izglītību izvēlas arvien vairāk vidējo mācību iestāžu absolventu: kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma, kad studentu skaits bija mazāks par 40 tūkstošiem, 2005. gadā tas sasniedza augstāko virsotni – 131 tūkstoti, bet pērn (arī demogrāfiskā faktora ietekmē – red.) noslīdēja līdz 112,5 tūkstošiem. Ko jaunieši mācās? Vairāk nekā puse – 51,1% - sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības; inženierzinātnes, ražošanu un būvniecību izvēlējušies tikai 12,2% jauniešu, tālāk ar 8% īpatsvaru seko humanitārās zinātnes un māksla, veselības aprūpe un sociālā labklājība, izglītība. Dabaszinātnes, matemātiku un informācijas tehnoloģijas apgūst 5,8% studentu, lauksaimniecību – 1,1 procents.
"Īstenībā tas ir mūžam apspriežams temats – kādas prasmes vajadzīgas uzņēmējam, kādas – biznesa vadības speciālistam, un kā viens atšķiras no otra."
Īstenībā šie Augstākās izglītības departamenta direktora vietnieka Anatolija Melņa prezentētie skaitļi ir šokējoši, jo uzreiz parāda, ka, piemēram, Ekonomikas ministrijas un valsts tautsaimniecības stratēģu liktās cerības uz apstrādes rūpniecību kā Latvijas budžeta glābēju var būt diezgan veltīgas, jo šajās nozarēs tuvākajā nākotnē trūks speciālistu. Informācijas tehnoloģijas pirms gadiem desmit tika sludinātas kā mūsu valsts lielo iespēju niša konkurētspējā pasaulē – kur esam tagad ar nepilniem 6% studentu?
A. Melnis stāstīja, ka Latvijas 57 augstskolās apgūstamas 33 biznesa izglītības programmas. (36 valsts augstākajās izglītības iestādēs -16, 21 privātajā – 17.) Studiju programmas ir, sākot no koledžas izglītības līdz doktora studiju programmām. Programmas ir ļoti dažādas; uzņēmējdarbība (komercdarbība), vadības zinības; Eiropas ekonomika un bizness; mazā un vidējā biznesa vadība; biznesa vadība; finanšu sektora vadība; inovācijas un uzņēmējdarbība un inovatīvā uzņēmējdarbība. (Te uzreiz atkal gribas jautāt – ko var darīt šāds jaunizcepts inovatīvās uzņēmējdarbības speciālists, ja viņa darba devējs nav inovatīvi noskaņots?)
Biznesa vadības studiju absolventi uzņēmējos neiet
Bet diskusijā, šo blīvo informāciju aplūkojot, uzreiz izskanēja viedoklis, ka Latvijā ir pārāk liels ne tikai augstākās izglītības iestāžu skaits, bet nesamērīgi daudz šķiet arī šīs 33 biznesa izglītības programmas. Protams, inženierzinātņu studiju organizēšana augstskolām ir dārga un sarežģīta; atverot jaunu specialitāti, no maksas studentiem būtu jāprasa tik daudz naudas, cik tie nemaz nespēj samaksāt. Turklāt mācības ir ļoti smagas, tādēļ jaunieši paši tām iet ar līkumu un labāk piesakās sociālo zinātņu maksas grupās par pieejamu cenu. Dzīvojam tirgus apstākļos – kur pieprasījums, tur piedāvājums... Šo sociālo zinātņu fenomenu varam skaidrot arī tā. Turklāt – ne mazāka loma šai izvēlē tam, ka daudzus gadus matemātika un citi eksaktie priekšmeti vidusskolās bija izvēles priekšmets, ko izvēlējās tikai retais.
Bet labi. Ja kaut daļa no biznesa vadību apguvušo pulka tomēr izvēlētos veidot savus uzņēmumus, liekot lietā iegūtās zināšanas, arī nebūtu pamata satraukumam. Taču īstenībā viss izvēršas citādi. Kaut arī lielais biznesa programmu studentu skaits varētu liecināt par jauniešu interesi uzsākt uzņēmējdarbību un vēlmi labi pelnīt, taču studiju un prakses laikā iegūtās atziņas, ka līdztekus izglītībai jābūt idejai, riskam, atbildības sajūtai un citām personības kvalitātēm, šo ieceri apdzēš, un par uzņēmējiem kļūst tikai neliela daļa absolventu. Par drosmes un uzņēmības trūkumu atbildīga gan ģimene, kur bērniem netiek ieaudzināts saimnieciskums, gan skola, kur pietrūkst mācību uzņēmējdarbības garā - secināja diskusijas dalībnieki.
Ekonomiku skolās gandrīz vairs nemāca
„Uzņēmējdarbības attīstība Latvijā un līdz ar to prasības pret uzņēmēju laika gaitā ir mainījušās: ja sociālisma un kooperatīvu laikā bija vajadzīgs vienkārši uzņēmēja ķēriens, tad pēc neatkarības atjaunošanas uzņēmēji sāka strādāt ārpus Latvijas, palielinājās nepieciešamība pēc praktiskām un akadēmiskām zināšanām, un cilvēki investēja izglītībā. Taču patlaban nepieciešams ir viss: gan akadēmiskās zināšanas, gan prasmes un talanti, jo uzņēmējam ir jāveicina sava konkurētspēja un iespējas izcelties uz citu konkurentu fona,” sprieda „DnB NORD Bankas” Uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Raimo Smukais.
Lai pielāgotos laikam un tendencēm, sava artava jāiegulda arī ģimenei un skolai. Kā norādīja Biznesa augstskolas „Turība” īsās profesionālās programmas „Biznesa vadība un attīstība” direktore un biedrības „Līdere” mentoringa programmas vadītāja Aiva Vīksna, ģimenes grēko, neaudzinot bērnus uzņēmējdarbības garā. „Visiem nav jākļūst par uzņēmējiem, taču saimnieciskums un ģimenes budžeta plānošana ir tās lietas, kas jāiemāca, iespējams, tad arī nebūtu tik daudz nepārdomātu kredītu, jo arī kredīta ņemšana ir mazs biznesa plāns,” tā A. Vīksna.
"Par drosmes un uzņēmības trūkumu atbildīga gan ģimene, kur bērniem netiek ieaudzināts saimnieciskums, gan skola, kur pietrūkst mācību uzņēmējdarbības garā."
Savu viedokli par izglītības sistēmu Latvijā izteica arī biedrības „Junior Achievement” pārstāve, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 11. klases skolniece un divu skolēnu mācību uzņēmumu dibinātāja Marta Šaliņa, atzīstot, ka skolās pietiekami liela uzmanība netiek veltīta ekonomikai. Gluži pretēji – Latvijas skolās ekonomika vairs nav obligāts mācību priekšmets, un 2009./2010. mācību gadā tikai 64 vispārizglītojošās skolās šo mācību priekšmetu apguva 2465 skolēni (1,8% no kopskaita). „Pamatskolas sociālo zinību standartā četri mācību priekšmeti ir apvienoti vienā (veselības mācība, ētika, civilzinības un ekonomika). Padomājiet, vai viens skolotājs to var kvalitatīvi izdarīt?” jautāja M. Šaliņa.
Par maz uzņēmības un ambīciju
Nodarbinātības valsts aģentūras Pakalpojumu departamenta direktora vietnieks Gundars Ignats stāstīja, ka programmā, kas veltīta bezdarba riskam pakļautajiem, no 3200 cilvēkiem 500 izvēlējās izglītoties tieši biznesā, un tas liecina par bezdarbnieku interesi par uzņēmējdarbību. Taču vēlāk, izstrādājot projektus, cilvēkiem pietrūkst pašapziņas un ticības saviem spēkiem.
Līdzīgās domās bija E. Letinskis, kuram katru dienu nākas ar lieliem pūliņiem pierunāt cilvēkus startēt ar savu biznesa ideju uzņemšanai inkubatorā. „Cilvēki nekļūst par uzņēmējiem, jo, pirmkārt, nezina, ko grib, otrkārt, negrib piepūlēties, bet gan vēlas vieglu dzīvi bez lieka riska.”
Diskusija beidzās, bet temats palika atklāts: kā tomēr jaunus cilvēkus audzināt biznesam? Diskusijā pazibēja vēl kāds domugrauds: inženieri ir iespējams izmācīt par ļoti labu vadības speciālistu, bet no vadības speciālista inženieris gan neiznāks... Protams, biznesa sektori ir ļoti plaši, ne jau tehniskā ražošana ir vienīgā, un šis varbūt ir pārspīlējums. Bet vienā ziņā gan nē: biznesu iespējams sākt tikai tādā jomā, kuru nākamais uzņēmējs pārzina perfekti. Tad patiešām nākas secināt, ka viens no ideāliem variantiem laikam gan varētu būt tāds, ka jaunais uzņēmējs pēc profesionālās izglītības iegūšanas sāk studijas, piemēram, Rīgas Biznesa skolā, lai iegūtu MBA grādu biznesa vadībā. Arī J. Grēviņš kuluāru sarunā izteicās, ka skolā visvairāk gaida studējošos ar darba un biznesa pieredzi.
Ja tomēr jauni cilvēki ir nobriedinājuši savu biznesa ideju un domā par uzņēmuma dibināšanu, ir vērts atcerēties, ka 15. jūnijā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra sadarbībā ar rīkotājpartneri - Rīgas Tehniskās universitātes Studentu parlamentu – atklāja jau ceturto inovatīvo biznesa plānu konkursu „Ideju kauss 2010”, un biznesa idejas var iesniegt līdz 31. jūlijam.
Ir jaunieši, kuri tomēr cenšas tikt uz biznesa takas. Pirmajā „Ideju kausa” konkursā biznesa idejas iesniedz 269 autori, pēc gada – 376, bet pērn ideju birums jau pārsniedza pustūkstoti.
„Parēķiniet, cik daudz mums tagad ir bezdarbnieku! Vairums no tiem, kuriem ir idejas, tomēr līdz šim tās turējuši zem pūra. Šis būs īstais brīdis, lai celtu ārā,” uzskata Rolands Brīvlauks, inženieris ar biznesa izglītību, kurš pērn iesaistījies divos no „Ideju kausa” projektiem. Starp citu, konkursa pirmo kārtu izturējušajiem biznesa ideju autoriem arī tiek mācītas biznesa gudrības. Sīkākas ziņas par šo konkursu atrodamas interneta vietnē: http://www.idejukauss.lv/.
