Bruģējot ceļu inovācijai
Šā formulējuma tapšanā neapšaubāmi ir ieguldītas Latvijas Tehnoloģiskā centra (LTC) direktora inženierzinātņu doktora profesora Jāņa Stabulnieka zināšanas un teorētiskais uzstādījums, jo arī iepriekš minētie dokumenti tapuši ar ciešu viņa līdzdalību.
Viņš rosināja un virzīja nacionālās inovācijas koncepcijas izstrādi un vadīja Ministru kabineta izveidoto darba grupu, kas 2003. gadā izstrādāja Nacionālo inovāciju programmu. Viņš aktīvi iesaistījies arī Rīgas pilsētas inovatīvās attīstības stratēģijas izstrādē un vairākos nacionālā līmeņa pētījumos par inovatīvās darbības attīstības problēmām. Šis darbs arvien turpinās, bet līdztekus tam J. Stabulnieks ilgstoši un sistemātiski veidojis arī inovācijas izpratnes teorētisko bāzi, turklāt inovācijas būtību un nozīmi skaidrojis gan konferencēs un semināros, gan informatīvos rakstos, gan tikšanās reizēs ar varas vīriem, kam noteikšana par naudas dalīšanu pētniecībai un tās izstrādņu ieviešanai ražošanā.
Otrs – praktiskāks un vieglāk saprotams – inovācijas skaidrojums ir šāds: pētniecība (zinātne) ir process, kurā nauda tiek pārvērsta zināšanās, bet inovācija ir process, kurā zināšanas tiek pārvērstas naudā. Šī ir profesora ļoti iecienīta definīcija, kuru viņš ne tikai piesauca, bet 24. februārī arī grafiskā veidā uzskatāmi demonstrēja Fizikālās enerģētikas institūta un Latvijas Tehnoloģiskā centra zinātnisko padomju paplašinātajā sēdē „Mēs un zinātne, mēs un inovācija”. Priekšlasījums par inovāciju kā pasaules ekonomikas dzinējspēku bija J. Stabulnieka veltījums savai septiņdesmitajai dzimšanas dienai un ceļa marķējums turpmāk darāmajam. Diemžēl tā nekļūst mazāk, jo, atkal citējot J. Stabulnieku, „inovācija ir vienkārša spirāle, kas ir tik grūti īstenojama”.
Vienā dienā gudri nekļūsim
Mazai valstij, kurai nav dabas resursu, kas nestu lielu naudu, bet kurai ir izglītoti cilvēki, faktiski nav cita ceļa kā vien jaunu, oriģinālu, citviet pasaulē pieprasītu produktu radīšana un ražošana. Pie tiem varētu tikt, ja sazobē darbotos J. Stabulnieka vadībā izstrādātās inovācijas sistēmas pamatelementi: izglītība, zinātne, uzņēmējdarbība, likumdošana un finanšu sistēma.
Bet katrā no tiem ir pa lielam robam, kurus aizlīdzināt nav inovācijas lauka kopēja spēkos, lai cik skaļi viņš arī paceltu savu balsi. Piemēram, izglītībā izvēles priekšmetu dēļ lielākā daļa skolēnu nemācās eksaktās zinības. No kurienes lai rastos izgudrotāji un inženieri? Joprojām neesam spējuši izveidot stabilu laipu, uz kuras satiktos zinātnieki un uzņēmēji, lai pētniecības rezultātus pārņemtu un ieviestu ražošanā.
"Pētniecība (zinātne) ir process, kurā nauda tiek pārvērsta zināšanās, bet inovācija ir process, kurā zināšanas tiek pārvērstas naudā."
Arī savā prezentācijā 24. februārī J. Stabulnieks uzsvēra: „Inovācija nav iespējama bez zinātnes, bet zinātnei bez inovācijas nav jēgas.” Likumdošana ilgus gadus nav izrādījusi pretimnākšanu jauniem uzņēmumiem, kuros turklāt tiek ieviestas augstās tehnoloģijas, un finansējumu šīm inovatīvajām firmām iegūt bija gandrīz neiespējami.
Tagad gan varam minēt daudz jauninājumu – biznesa inkubatorus, kas beidzot mūsu valstī sāk nostiprināties, pirms dažiem gadiem izveidotos tehnoloģiju pārneses centrus augstskolās, Eiropas struktūrfondu finansējumu un daudz ko citu. Bet joprojām neveidojas vienota sistēma, kas nestu redzamus augļus, un pēc inovācijas indeksa Latvija Eiropas Savienībā faktiski ir pēdējā vietā. J. Stabulnieks uzskata, ka Latvijā ir tikai daži procenti īsteni inovatīvu uzņēmumu, visvairāk to ir Zviedrijā – 37%, bet Eiropas Savienības rādītājs ir aptuveni 18 procentu.
„Vienā dienā gudri kļūt mēs tik un tā nespēsim. Piemēram, Somija uz to gāja 10 gadus kopš brīža, kad valdība sāka investēt jaunajās tehnoloģijās. Mums nav vēl pamata runāt, ka Latvijā tiktu dibināti stabili uzņēmumi, kuru produkcija spētu paaugstināt valsts konkurētspēju globālā līmenī. Bet inovācija, vienkārši runājot, ir process, kurā zināšanas tiek pārvērstas produktā. Tātad naudā. Ja nozāģē koku un pārdod baļķi, koks jāaudzē no jauna. Zināšanas paliek galvā, un tās var pārdot neskaitāmas reizes.”
Citā sarunā viņš piebilst, lūk, ko: „Pie manis ik mēnesi ierodas divi trīs izgudrotāji, kam ir laba, dzīvotspējīga ideja, bet es patiešām nezinu, kā palīdzēt. Jā, ir cilvēki, kas ar savu gudro galvu un „stiprām iekšām” izsit cauri savu ideju. Bet cik daudz vairāk ir gudro galvu, kam pietrūkst komersanta ķēriena un neatlaidības? Tas būtu inovācijas politikas uzdevums - uzlasīt šos graudus un ielikt labā augsnē, lai iegūtu ražu. Bet mēs meklējam iznākumu, nedomājot par lauka aršanu, mēslošanu, augsnes uzlabošanu un stādāmo kultūru.”
Atbalsta centrs jauniem, inovatīviem uzņēmumiem
Kad valstij finansiāli spaidīgi apstākļi, lēmumi tiek pieņemti daudz ašāk. Un jācer, ka tas nāks par labu arī inovācijas lietām.
J. Stabulnieks stāsta, ka katrs Latvijas Tehnoloģiskajā centrā (LTC) ieguldītais valsts lats nes divdesmitkārtīgu atdevi. Tad loģiski rodas jautājums – kādēļ šādu centru, teiksim, jau pirms gadiem desmit, kad kļuva redzami pirmie LTC darba rezultāti, nevarēja būt daudz vairāk? Profesors viltīgi pasmaida: „Bet šis viens lats taču ir jāiegulda...” Bet, lai ieguldītu, varas gaiteņos bija jāsaprot, kas ir inovācija. Ar to gāja smagi, ļoti smagi un ilgstoši. Turklāt, tiklīdz viens ministrs un viņa līdzgaitnieki bija „apgaismoti”, tā komandas mainījās un viss bija jāsāk no gala...
"Inovācija nav iespējama bez zinātnes, bet zinātnei bez inovācijas nav jēgas."
Ideja par tehnoloģiskā centra dibināšanu, izrādās, dzimusi barikāžu laikā, Doma laukumā ar kolēģiem laiku īsinot sarunās par darba lietām. Jo, raugi, zinātnieki ārvalstīs bija redzējuši šādas iestādes, kas sniedz vispusīgu atbalstu uzņēmumiem, kuri sāk ražot tehnoloģisku, zinātniski izstrādātu produkciju. Šis atbalsts nozīmē ne vien telpu nomas maksas atlaides, bet arī dažādas konsultācijas, palīdzību tehnoloģisko un biznesa kontaktu veidošanā.
Tā nu 1993. gadā ar Fizikālās enerģētikas institūta un Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu tika izveidots LTC, kurš tajos grūtajos pārejas gados apvienoja zinātnieku jaunizveidotos radošos uzņēmumus un veicināja to konkurētspēju biznesā. Bet Fizikālās enerģētikas institūta laboratorijas vadītājam zinātniekam J. Stabulniekam centra vadīšana no blakusnodarbes īsā laikā kļuva par pamatdarbu, sava veida misiju.
Pašlaik centrā mājo vairāk nekā 30 komercfirmu dažādās attīstības pakāpēs, bet kopumā LTC šajos gados ir izauklējis vairāk nekā 100 uzņēmumu, un daudzi no tiem, piemēram, SIA „BioSan”, „ELMI”, „Biotehniskais centrs”, „Energolukss”, „Lāsma”, „Virsma”, „Kamri”, ir kļuvuši par starptautiski atzītiem uzņēmumiem un dod vērā ņemamu ieguldījumu Latvijas eksporta potenciālā.
Mērķtiecīgais ceļš pasaulē
Kopš 1997. gada LTC direktors ir veidojis sadarbību ar Eiropas Komisiju uzņēmējdarbības attīstības laukā, veicinot Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā. Vēl pēc gada LTC kļuva par nacionālo pārstāvi Eiropas valstu tehnoloģiju pārneses veicināšanas tīklā un izveidoja Latvijā pirmo Inovāciju rosināšanas centru (IRC), tādējādi veicinot starptautisko tehnoloģiju pārnesi - ārzemju tehnoloģiju ieviešanu Latvijas uzņēmumos un savukārt Latvijas zinātnē un industrijā izstrādātu tehnoloģiju ieviešanu ārzemju uzņēmumos. Eiropas valstu IRC sadarbības tīkls pērn tika pārveidots par Eiropas Uzņēmumu tīklu (European Enterprise Network), kurā ciešā sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru LTC turpina sniegt atbalstu Latvijas uzņēmumiem jaunu tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā.
"Apmeklētāju tūkstošiem nedēļas garumā atraktīvi tika demonstrētas dažādas novatoriskas idejas un izstrādnes, reāli parādot, cik izgudrojumi var būt aizraujoši un cik perspektīva var būt šāda uzņēmējdarbība."
Aizvadītajos gados J. Stabulnieks kopumā ir rosinājis, koordinējis un personīgi vadījis vairāk nekā 35 inovācijas un ar inovatīvu uzņēmējdarbību saistītus zinātniskus, pētnieciskus un analītiskus projektus dažādās Eiropas Komisijas izsludinātajās programmās, un projektu izstrādē iegūtos rezultātus ir izmantojuši un joprojām izmanto daudzi Latvijas inovatīvie uzņēmumi un valsts struktūras.
Taču, kā jau minēts, J. Stabulnieks allaž centies savu darbības lauku padarīt vērienīgu un apvienot spēkus ar citiem tajā strādājošajiem – gan tepat Latvijā, gan visā pasaulē. Viņš ir ne tikai Latvijas Tehnoloģisko parku, centru un biznesa inkubatoru asociācijas (LTICA) dibinātājs un prezidents, bet arī šādas Baltijas mēroga organizācijas veidotājs un viceprezidents. Arī vēl vairāku starptautisku inovācijas organizāciju biedrs, bet kopš 2001. gada aktīvi darbojas nodibinājuma „Entovation International” (ASV) aktivitātēs un ir nominēts kā viens no simts pasaules zināšanu līderiem – uz zināšanām balstītas ekonomikas veicinātājiem un veidotājiem.
Vēl varētu pateikt to, ka zinātnieks ne tikai kā oficiāli vēlēts pārstāvis piedalījies Eiropas Komisijas inovatīvās politikas izstrādē, bet spējis rosināt un organizēt arī ļoti vērienīgus un noderīgus pasākumus Latvijā. Daudziem vēl noteikti būs atmiņā 2007. gada rudenī Rīgā notikusī starptautiskā konference „Baltic Dynamics”. Tad konference un pasākumu kopums ap to piesaistīja vairāk kā 750 dalībniekus no 30 valstīm. Vienlaikus tika īstenots Eiropas Komisijas projekts „Innovation Circus”, Rīgas centrā izveidojot „Inovācijas arēnu” jeb inovācijas cirka telti, kurā apmeklētāju tūkstošiem nedēļas garumā atraktīvi tika demonstrētas dažādas novatoriskas idejas un izstrādnes, reāli parādot, cik izgudrojumi var būt aizraujoši un cik perspektīva var būt šāda uzņēmējdarbība. Starp citu, arī „Baltic Dinamycs” konferences ir J. Stabulnieka ideja, un katru gadu šie pasākumi norisinās kādā no Baltijas valstīm.
Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija 2009. gadu ir pasludinājuši par Eiropas radošuma un inovācijas gadu. Atskatoties kaut vai uz iepriekš minēto darbu uzskaitījumu, kļūst labāk redzams, ka par spīti maz glaimojošajai statistikai Latvijā tomēr daudz paveikts un inovācijas vagas ir izdzītas. Top saprotams arī tas, kādēļ J. Stabulnieku dēvē par Latvijas inovācijas guru jeb inovācijas tēvu. Taču atpūtas laiks nav pienācis - vēl jāgaida īstā raža. Te vietā kāds viņa šarmanti citēts Alberta Einšteina domugrauds: „Mēs nevaram risināt rītdienas problēmas, lietojot tās pašas zināšanas un prasmes, kādas mums bija tad, kad mēs šīs problēmas radījām.” Ir taču vajadzīgs dzinējspēks un urdītājs, kas uzmana, lai lietas notiek pareizi.
