No otras puses, tagad, kad finanšu sistēma ir atveseļota tiktāl, lai ar tās palīdzību varētu sākt tik vajadzīgos uzlabojumus, rosīgāki kļūst privātā sektora uzņēmēji. Taču vairākums ekonomisko lēmumu pieņēmēju ir atturīgi un nogaidoši; valdības aprindās strīdas par to, cik lielu budžeta deficītu valsts var atļauties un cik liels tas ir nepieciešams.
Ņujorkas biržās, t.i., ASV vērtspapīru tirgos, Dow Jones akciju vērtības indekss samazinājies uz pusi salīdzinājumā ar iepriekš uzpūstā burbuļa vērtību. Grūti spriest, ko šī atdzimšana nozīmē. Brutāli skeptiķi runā par “beigtā kaķa palēcienu”, ko var vērot tad, kad kaķis, izvēlies no debesskrāpja loga un nokritis zemē, mazliet pasitas uz augšu. Tā, protams, nav ne atdzimšanas, ne dzīvības zīme. Pārliecinošākas dzīvības pazīmes gan ASV, gan Latvijā saredzamas drošāko uzņēmēju rīcībā. Tur ir gan gudri inovatori, gan arī mazāk veiksmīgie, kas tomēr tiks cauri bez zaudējumiem, lai arī negūs peļņu. Bet ir samērā maz to uzņēmīgo, kas būs zaudētāji un vēlāk izvēlēsies darīt ko citu sev un apstākļiem piemērotāku. Uzņēmējiem, tāpat kā kaķiem, ir sīksta dzīvība.
Manuprāt, saimnieciskās rosības ilūziju rada vēlme saskatīt ko labu, tā veicina “beigtā kaķa” efektu. Masīvā valdības līdzekļu iepludināšana bankās ir pozitīvs faktors, kas sāks dot labumu uz rudens pusi.
Visnozīmīgākais izaugsmi veicinošais faktors šobrīd ir tas, ka cilvēkos atjaunojas uzņēmība. Jāņem gan vērā, ka pašlaik veiksmīgais uzņēmējs nav viens. Viņa konkurētspēju, īpaši Latvijā, stiprina sīkstums un neatlaidība, augsta intelekta darbinieku saime un labi sakari. Viņš sadarbojas ar valsts un citām organizācijām. Viņa sekmju pamatā nav tikai kāda laba ideja.
Mūsdienu uzņēmējdarbība
Salīdzinot ar kaimiņiem, Latvijā joprojām trūkst uzņēmēju, kas paši un ar savu darbinieku palīdzību celtu savu un visas tautas labklājību. Viņu izaugsmi apgrūtina gan mazais vietējais tirgus, gan kapitāla un morālā atbalsta trūkums. Latvieši vairāk vēlas būt iesaistīti ražošanas procesos vai kļūt par birokrātiem. Interesanti, ka pēdējais apstāklis veicina samērā augstas kvalitātes ierēdņu slāņa veidošanos un zināmu paļāvību tautā uz profesionālu darbu valsts pārvaldē. Labs piemērs ir Valsts kontroles pozitīvais vērtējums.
Ārzemēs par nozīmīgāko uzņēmības avotu uzskata ASV un Lielbritāniju. Te vairākums turpina iesākto. Daži arī šodien ir ļoti veiksmīgi un zinoši, piemēram, ieguldījumu pārvaldes firma „Bridgeport Associates”, kas pati neko neražo šā vārda tradicionālajā izpratnē, bet meklē un atrod visā pasaulē daudzsološas firmas. „Bridgeport Associates” pārvaldītie ieguldījumi pērn sasniedza 39 miljardus dolāru. Ar tiem šī firma nopelnīja 15 procentus saviem klientiem un sev. Jāpiebilst, ka uzņēmums pašlaik joprojām cītīgi meklē jaunas ieguldījumu iespējas, bet vēl nemeklē jaunus ieguldītājus.
Turīgajās valstīs vairāk atrodam gan uzņēmējus pašus, gan sabiedrību, kas itin labi izprot pozitīvo privātā sektora uzņēmībā. Arī citi apstākļi – kaut vai uzkrātais kapitāls, liels vietējais tirgus un augsts izglītības līmenis – ir uzņēmējam noderīgi. Protams, arī citviet, īpaši ziemeļvalstīs, netrūkst ne uzņēmēju, ne viņu veiksmīgās sadarbības ar valsts iestādēm. Savdabīga un sekmīga ir ģimeņu atbalstītā un izturīgā uzņēmējdarbība Ķīnā un zemēs, kur izveidojušies ķīniešu centri.
Mani vērojumi un pieredze attiecībā uz mūsdienu uzņēmējdarbību un tās raksturu saskan ar bijušā Stenforda universitātes profesora Džima Kolinsa pētījumiem par veiksmīgiem uzņēmējiem. Veiksmīgs uzņēmējs nesākas tikai ar vienu unikālu ideju. Viņš parasti nav turīgs kapitālists, bet gan eksperts, kurš sāk savu uzņēmumu ar paša noteiktu uzdevumu: ļoti labi paveikt ko pasaulei noderīgu. Izraudzītā darba noderīgums palīdz viņam izvēlēties specifisku(s) tirgu(s), bet realizēto inovāciju lētums un kvalitāte ļauj uzņēmumam sekmīgi sacensties ar citiem un labi pelnīt. Citiem vārdiem sakot, peļņa pati par sevi nav viņa galvenais mērķis; tā ir nepieciešama bāzes kapitāla veidošanai un paplašināšanai, ieguldījumiem augsti kvalificētu darbinieku saimē un kā rezerve neparedzētām neveiksmēm. Dž. Kolinss uzsver, ka pat vissekmīgākās firmas reizēm nonāk neizbēgami grūtās, kritiskās situācijās."Lielākus panākumus gūs tie uzņēmēji, kuri spēs stiprināt savas saites ar klientiem un partneriem ārzemēs, un tie, kas spēs meklēt un atrast jaunas starptautiskās sadarbības iespējas."
Panākumu atslēga
Šobrīd gan saimniecisko atplūdu, gan asās starptautiskās konkurences dēļ uzņēmēju darbība mainās. Manuprāt, lielākus panākumus gūs tie, kuri spēs stiprināt savas saites ar klientiem un partneriem ārzemēs, un tie, kas spēs meklēt un atrast jaunas starptautiskās sadarbības iespējas. Kā jauni dalībnieki šajos tirgos viņi pareizi izprot savu jaunpienācēju lomu – piedāvāt labas un lētas preces un pakalpojumus.
Šādai konkurencei ir trīs dimensijas: piegādāt ātrāk, labāk un lētāk. Minimālā prasība, vismaz dažās nozarēs, būs pieticīgam pircējam pieņemamā kvalitāte, apvienota ar zemu cenu. Daudz grūtāk ir izveidot un iekarot tāda optimāla piegādātāja pozīciju tirgū, ko raksturo sasniegumi visās trijās dimensijās.
Pirmo raksturo spēja piegādāt preces vismaz pieprasītās kvalitātes līmenī. Pasaules tehniskā un saimnieciskā attīstība nestāv uz vietas. Līdz ar to liela nozīme, runājot par kvalitāti šā vārda plašākā nozīmē, ir spēja ātri apgūt un likt lietā jaunākās tehnoloģijas izvēlētajā nozarē. Arī spēja piedāvāt uzlabojumus vai kvalitatīvus substitūtus, ne tikai kā materiālus vai detaļas, bet arī gatavos apvienotos produktos vai to grupas. Piemēram, informācijas tehnoloģiju laukā mēs vairs nerunājam tikai par vienkārša kodu rakstīšanas darba stundām, bet jau par pakalpojumiem, kas apvieno dažādus darbus tirgū vērtīgā kombinācijā. Uzņēmējs vairs nav tikai savu darbinieku lēto stundu darba pārdevējs, bet svarīgs un atbildīgs partneris lielākas sistēmas ietvaros. Viņš kļūst par veselu, lielāku vai mazāku, sistēmu darbuzņēmēju.
"Latvijā, kur uz uzņēmību raugās ar aizdomām un neuzticību, ir vērts pārvērtēt populāros mītus par vēlamu nemainību saimnieciskajā dzīvē."
Kvalitatīvi augstāks un vērtīgāks pieprasītais darbs ir saistīts ar precīzu un ātru tā izpildi. Viens no pamatnosacījumiem – neaizkavēt pircēja komplicēto darbu. Tādu mēs vērojam lielu lidmašīnu būvē, kur pēc plāna kopā saplūst apmēram miljons detaļu katrai lidmašīnai.
Jāsecina, ka īstenībā augsti kvalificētu darbuzņēmēju ir samērā maz. Viņi ir arī iekarojuši savu vietu un par paveikto var prasīt, līdz ar to pelnīt vairāk. Taču neviena nopelnītā vieta nav droša. Kādreizējie mazkvalificētie konkurenti pastāvīgi uzlabo savas spējas un tiek galā ar aizvien jauniem uzdevumiem. Zemā cena šajā laikā ir vissvarīgākā un vismazāk ienesīgā vienkāršākajam darbam tādā nozarē, kur konkurentu netrūkst. Sacensība, pamatojoties tikai uz lētu cenu, norāda uz situāciju, ka tirgū pārdod lētu, ne sevišķi augsti kvalificētu, bet arī ne labi apmaksātu darbu.
Mīti un patiesība par uzņēmējdarbību
Latvijā, kur uz uzņēmību raugās ar aizdomām un neuzticību, ir vērts pārvērtēt populāros mītus par vēlamu nemainību saimnieciskajā dzīvē. Tas diemžēl notiek zemē, kur problēmu atrisinājumu daudzi joprojām saskata lielākā sabiedrības kontrolē un kur vēl valda pārliecība, ka tautsaimniecībā visnozīmīgākie ir tieši ražotāji. Tā kā ideālais brīvais tirgus nevar autonomi pastāvēt bez sabiedriskas uzraudzības un palīdzības, šodien mainās arī uzņēmēju attiecības ar sabiedrību un valsti. Sekmīgi uzņēmēji tieši vai netieši palīdz veidot sabiedriskās kontroles sistēmu, viņu uzņēmumi ir lielākie tehnisko koledžu un augstskolu sistēmas klienti. Viņi vairs nevar darboties tikai savās privātās interesēs, jo arvien vairāk izprot savus sociālos pienākumus un uzdevumus.
Pētījumā par uzņēmējdarbību žurnāla „The Economist” redaktori ieteic saviem lasītājiem gūt lielāku izpratni par vairākiem mītiem. Tas man šķiet īpaši svarīgi arī Latvijā, kur uzņēmējdarbība un tās loma saimnieciskajā attīstībā vēl nav sabiedrībā augsti novērtēta. Pievērsīsimies šīm sekmīgas uzņēmējdarbības raksturīgākajām īpašībām šodien.
Uzņēmējs nav izdarīgs vientuļnieks. Viņa darbība ir daļa no visā sabiedrībā veidotiem un kontrolētiem procesiem. Lai gūtu sekmes, uzņēmējs savā vidē meklē un atrod atbalstu, partnerus un darbiniekus.
Uzņēmuma panākumus nosaka uzņēmēja un viņa darbinieku uzskatu saskaņa. Sekmes ir lielākas tur, kur darbinieku saimē ir nozīmīgs skaits agrāko uzņēmēju un citu palīgu ar līdzīgu pieredzi. Latvijā šīs bāzes vēl ļoti trūkst, te vajadzīgie palīgi un partneri ir jāaudzina un jāapmāca uzņēmējam pašam.
Uzņēmumi ātrāk plaukst tur, kur koncentrējas inovācijas. Amerikas Savienotajās Valstīs – parasti tuvu tādiem pētniecības un izglītības centriem kā Bostona (Hārvarda un citas universitātes) un Sanfrancisko līča rajons (Stenforda un citas universitātes, tehnoloģiski ļoti agresīvu firmu kopums Silikona ielejā). Baltijas valstīs šādus “attīstības ķekarus” veido ne tikai Latvijas Universitāte un citas augstskolas, bet arī Latvijas Zinātņu akadēmijas institūti un to partneri ārzemēs. Līdzīga izaugsme vērojama Tallinā un Viļņā, bet ne agrāk izolētajā Kaļiņingradā. Ja nav cita kapitāla, tad sabiedrības tiešais un netiešais ieguldījums izglītības attīstībā ir ne tikai vēlams – tam jābūt izšķirošam faktoram.
Daudzi sevišķi sekmīgie uzņēmēji ir jauni, tie vēl vakar apmeklēja bērnudārzu. Latvijā vajadzētu respektēt gados vecākus uzņēmējus, kas jau ir uzkrājuši vērtīgu pieredzi uz tirgu orientētā saimnieciskā sistēmā. Sekmīgākie uzņēmēji, arī Latvijā, sadarbojas ar tā dēvētajiem biznesa eņģeļiem, kas paši nav uzņēmuma vadītāji, bet ir pasīvi partneri ar kapitālu un sakariem. Vairums inovāciju nav jauni produkti, kas pārvērš pasauli. Uzņēmēja ikdienas darbs patiesībā nozīmē pastāvīgi veikt nozīmīgus uzlabojumus savā un savu klientu uzdevumā. Visu laiku izcilākie latviešu inovatori bija Roberts un Alma Hirši, “Rīgas Auduma” dibinātāji un agrākie īpašnieki. Interesanti, ka viņi abi kopā bija ne tikai ražotāji, bet arī savas darbinieku saimes audzinātāji, uzmanīgi finansisti un veikli tirgotāji. Šī ir reti sastopama vadītāja spēju un īpašību kombinācija. Kur tā ir, uzņēmums var attīstīties ļoti ātri, pat Amerikas tempos, kur darbinieku skaits vien var dubultoties katru gadu, kamēr Somijas un Vācijas jaunajos uzņēmumos tas pieaug lēnāk, par 15–20% gadā.
Latvijas uzņēmējiem vajadzētu koncentrēties uz iespējām tajās nozarēs, kur nepieciešami samērā nelieli tradicionālie kapitālieguldījumi. Derētu sekot neseno ieceļotāju paraugam Amerikā. Aptuveni 30% viņu firmu darbojas dažādās informācijas tehnoloģiju nozarēs, apmēram 25% – uzlabotās ražotnēs un kādi 20% – biotehniskās nozarēs. Interesanti, ka Lietuva sevi uzskata par reģionālo biotehnikas līderi. Lietuvieši ir pārliecināti, ka tuvākajā nākotnē Lietuva varēs savas pozīcijas vēl nostiprināt, jo Latvijas valsts ir aizņemta ar savām saimnieciskajām problēmām un nespēj sniegt nozīmīgu atbalstu uzņēmējiem.
Šī notikumu attīstība mums atgādina, cik grūti un riskanti ir iesākt un veidot priekšzīmīgu uzņēmumu Latvijā, lai gan interesentu netrūkst. Es un mani amerikāņu kolēģi (kas agrāk strādājuši Latvijā) saņemam ieguldījumu piedāvājumus no Latvijas. Diemžēl tos parasti izsaka mums pasveši, maz pieredzējuši laimes meklētāji, kuri būtībā ir gatavi riskēt tikai ar mazu sava laika daļu un viņiem uzticēto visu ieguldītāju naudu. Šādi cilvēki parasti makšķerē ar pliku āķi nepazīstamos ūdeņos, tāpēc varbūtējas sekmes ir minimālas. Reti kad viņu priekšlikumi ir izstrādāti pietiekami jeb tiktāl, lai tos un viņu reputāciju būtu vērts pārbaudīt.
Mūsu gadsimta veiksminieks
Savu stāstījumu papildinu ar saīsinātiem citātiem no manas grāmatas “Uzņēmību!” par 20. gadsimta uzņēmējiem. Grāmata 1999. gadā Latvijā izpelnījās Spīdolas balvu. Ja Latvijā to vēl var sameklēt bibliotēkās, tad lasītāji ārzemēs šo galīgi izpārdoto grāmatu vairs neatradīs. Šie citāti palīdzēs tiem, kas vēlas apsvērt savu interesi un gatavību uzņēmēja vai viņa palīga karjerai.
„Šā gadsimta uzņēmējs ir veiksminieks, ja viņam laimējas. Pīters Drakers, slavenākais amerikāņu padomnieks uzņēmumu vadībā, teic, ka visvairāk laimējas tam, kas uz to ir sagatavojies. Latvietis aiziet pasaulē ne jau ar tukšu cepuri, bet ar cirvi pār plecu. Viņš rūpējas par savu veselību. Viņš dzīvo ar skatu nākotnē un apzinās savu personisko vērtību. Paša izkoptais talants un darba ieguldījums ir viņa galvenais kapitāls. Viņš iedzer tikai formas pēc; vispār nesmēķē. Viņš ziemā slēpo un vasarā peld. Apzinās, ka viņa iesaistīšanās uzņēmējdarbībā prasīs ļoti daudz darba un enerģijas.
"Veiksmīgs uzņēmējs parasti nav turīgs kapitālists, bet gan eksperts, kurš sāk savu uzņēmumu ar paša noteiktu uzdevumu: ļoti labi paveikt ko pasaulei noderīgu."
Viņš parasti ir ģimenes cilvēks. Viņa attiecības ar pārējiem ģimenes locekļiem nav pavēlošas, bet partnerīgas; 30–35 gadu vecumā viņš jau ir sagatavojies uzņēmēja vai vadītāja darbam. Viņš pārzina izvēlēto nozari, arī citi viņu pazīst kā kompetentu, pat meistarīgu cilvēku.
Viņš ir acīgs un izdarīgs inovators. Pat nebūdams sevišķi labs plānotājs, skaidri apzinās savu stratēģisko izvēli un priekšrocības tālākiem sasniegumiem. Viņam ir laba izglītība, parasti augstskolas, tehniskajās zinātnēs. Tās papildinātas ar studijām uzņēmumu vadībā, ko beidz ar maģistra grādu. Viņam ir praktiska pieredze jauninājumu un citu uzlabojumu projektu vadībā. Viņa tehnisko meistarību papildina radoša darba pieredze un iemaņas, kas saistītas ar pilnvērtīgu dzīvi.
Viņš ir taupīgs un rūpīgs. Viņš nebaidās no skauģiem un nelabvēļiem, kuri necieš viņa turību un sasniegumus. No nopelnītā viņš daudz iegulda savā uzņēmumā. Viņa vadītais uzņēmums atspoguļo sava saimnieka seju un raksturu, pieredzi un uzkrātās atziņas
Viņa uzvedība ir nevainojama. It visās lietās viņš izturas ar cieņu un respektu pret visiem, īpaši sevi pašu. Viņa gods un reputācija ir paša rokās.”
