Zinātnieku grupas, kas izstrādājusi projektu ar Jāņa Purapuķes romāna „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” nosaukumu, mērķis ir Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības izpēte. Projekts sola pētīt lauku sabiedrību un nākotnes iespējas no dažādu sarežģītu zinātņu rakursa. Katrs pētnieks darbosies savā jomā, saņemot aptuveni desmit latus stundā.
Projekts ir vispusīgs un aptver visu Latviju. Taču nav īsti definēts, kuri lauku reģioni, novadi, pašvaldības tiks pētītas, kā arī kuras vecumu grupas un kādas nozares pētnieki izvēlēsies. Zinātnieku grupa plāno pamatīgas intervijas un dzīvi laukos līdz pat 2012. gadam, kad noslēgsies pētījums un tiks sniegti tā rezultāti un secinājumi plašākai sabiedrībai, pašvaldībām un valdībai.
Izsmalcinātais pētījums lauku vidē
Projekta zinātniskā vadītāja Rasma Kārkliņa stāsta, ka idejas iniciētājs ir Eiropas Sociālais fonds, kas piedāvāja veidot pētījumu saistībā ar vidi. Tā ideja pamazām nobriedusi. R.Kārkliņa norāda, ka ir trīs galvenie mērķi, kurus apvieno šis projekts: jaunu cilvēku piesaiste zinātnei, jauns pienesums zinātnei un tematiskais mērķis, lai pētītu lauku vidi un attīstību. „Es pati esmu guvusi izglītību ārpus Latvijas. Visiem projektā iesaistītajiem zinātniekiem ir iegūts zinātniskais grāds ārzemēs,” stāsta projekta vadītāja. Viņa priecājas, ka ir izdevies piesaistīt daudzus ļoti labus zinātniekus.
Rasma Kārkliņa norāda, ka viņu interesē cilvēku saskarsme, runas veids, dzīves uztvere, kā laukos veidojas pilsoniskā sabiedrība un kāda ir cilvēku nostāja pret politiku. „Viena no Latvijas īpatnībām ir talkas. Reti kur pasaulē var sastapt šāda veida brīvprātīgos pasākumus. Mani interesē, kā var noorganizēt talkas plašā mērogā. Veidojas jaunas interešu grupas, viens kaimiņš palīdz otram. Aizdod savu traktoru. Tā nav formāla ekonomika. Krīzes laikā sāk meklēt citus resursus,” stāsta R.Kārkliņa.
"Laukiem vajadzīgs praktisks atbalsts."
Nauda projektam piesaistīta no Eiropas Sociālā fonda, kas veido 85 procentus, pārējais ir valsts atbalsts. Zinātniskā vadītāja R.Kārkliņa uzskata, ka nauda vairāk tiek ienesta Latvijā, nekā no tās prasīta. „Šis ir ekonomiku sildošs projekts. Tam, kas ir badā, ir jādod nevis zivs, bet gan makšķere,” uzsver projekta vadītāja. Viņa norāda, ka praksē, sarunās ar cilvēkiem mēģinās pārliecināt un motivēt ikvienu par plašajām iespējām laukos. Minēs piemērus un salīdzinās reģionus, kur ir spilgti veiksmes stāsti, aktīva sabiedriskā dzīve un vēlme uzlabot situāciju. Projekta rezultātus zinātnieku grupa plāno apkopot un prezentēt plašākai sabiedrībai.
Lauki – tas ir par zemi, nevis zinātni
Deviņdesmito gadu vidū Ievas Krastiņas ģimenei izdevās atgūt dzimtās mājas Nītaures pagastā. Māja kara laikā tika sadalīta svešiem cilvēkiem. Tomēr pēc daudzu gadu pārtraukuma Ieva Krastiņa, kurai nu jau ir 84 gadi, atgriezās vectēva celtajā mājā. Sākumā nopirka vienu gotiņu, vēlāk varēja atļauties vēl otru. Kanniņa piena katru rītu ceļmalā, un kāds santīms paliek arī kabatā.
„Latvieši no zemes ir cēlušies. Mēs esam zemnieku tauta. Tik ilgus gadsimtus cīnījušies par savu zemīti, un nu beidzot mums ir iespēja pašiem to apstrādāt. Ražot pašiem savu maizīti ir svēta lieta. Redz, kā latviešiem, kas aizbraukuši uz tālām zemēm, pietrūkst mūsu pašu rupjmaizītes.” I.Krastiņa atzīst – laukos zeme ir smaga un ne vienmēr viegli apstrādājama, taču tam, ko mēs paši ražojam, ir milzīga vērtība. „Kāpēc mēs nevaram savu cukuru ražot? Eiropai, redz, nepatīk. Viņiem ir vienalga par latviešiem,” noteic I.Krastiņa. Viņa norāda, ka lielākās rūpes laukos sagādā iespēja kaut ko nopelnīt. Lai atmaksātos tas, ko cilvēki dara, smagais ikdienas darbs. Samaksa par to ir niecīga.
"Līdz šim projekti, kas pievērsušies lauku dzīves pētījumiem, tā arī nav kļuvuši par pamatu valstisku lēmumu pieņemšanai. "
I.Krastiņa šaubās, vai neliela zinātnieku grupiņa būs labākais padomdevējs lauku iedzīvotājiem: „Vai viņi pārmainīs lauku dzīvi, kas gadu simteņiem ir iesakņojusies? Laukiem vajadzīgs praktisks atbalsts. Ne pienam, ne zemei nav nepieciešams zinātnieku atzinums. Man gribas jautāt, ko zinātnieki ieteiks zemniekam, kas par piena litru saņem četras kapeikas? Nav taisnīgi, ka tie, kas tālāk apstrādā produktus, saņem lielas algas, taču zemnieks strādā par grašiem,” nosaka saimniece. Viņa iesaka zinātniekiem labāk papētīt ulmaņlaikus, kā tad strādāja cilvēki, cik liels atbalsts bija no valsts puses un cik strauji noritēja lauku attīstība. Līdzekļus, kas tiks ieguldīti projektā, I.Krastiņa iesaka piešķirt lauksaimniecības studentu stipendijām.
Zemnieki nav no neapdzīvotas salas
Roberts Ločmelis ir jauns un talantīgs puisis, kas šobrīd studē Rīgā, taču mājās Valmierā viņu gaida ģimenes zemnieku saimniecība. Viņš ir ļoti aktīvs jaunietis un zina, ko nozīmē veidot dažādus projektus, jo pats daudzos ir līdzdarbojies.
„Protams, ir labi, ka kāds interesējas par laukiem, taču nedomāju, ka šeit ir īstā vieta tik daudzām sarežģītām zinātnēm. Šeit, laukos, viss ir vienkāršs. Cilvēks dzīvo vienkāršu dzīvi,” norāda Roberts. Viņš stāsta, ka ļaudis laukos ir tādi paši kā pilsētā, varbūt piezemētāki, nedzenas pēc naudas vai jaunākā modeļa BMW, taču tas nenozīmē, ka viņi būtu atpalikuši. Robertam tas liktos ļoti dīvaini, ja mājās sabrauktu gudri zinātnieki un analizētu, kā viņa ģimene audzē bietes un burkānus. „Ne jau cilvēkos vai viņu uzvedībā, runasveidā ir problēma, bet gan nabadzīgajos apstākļos. Laukiem trūkst finansiāla atbalsta no valsts. Nezinu, vai prātīgākais ir sūtīt zinātnieku grupiņu uz lauku kūtīm. Drīzāk to naudiņu varēja sadalīt zemniekiem,” atzīst jaunietis.
Lielāks ieguldījums zinātnei nekā laukiem
Atsaucoties uz Imanta Vīksnes publikāciju „Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, kur intervijā ar Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju Andri Jaunsleini norādīts, ka rezultātu projektam vēl nav iespējams prognozēt, arī tiek atgādināts, ka līdz šim projekti, kas pievērsušies lauku dzīves pētījumiem, tā arī nav kļuvuši par pamatu valstisku lēmumu pieņemšanai.
Tomēr finansējums ir piešķirts, un pētījums sākts. Zemnieki uz to skatās ar zināmu skepsi, taču zinātnieki ir apņēmības pilni. To, vai projekts tiešām uzlabos situāciju laukos un pastiprinās valsts uzmanību, redzēs tikai 2012. gada beigās. Iespējams, projekts paliks uzrakstīts uz skaisti iesietām lapām un būs vien ieguldījums zinātniskajā pētniecībā.
