NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
06. maijā, 2010
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Finanses
11
11

Kultūras pieminekļi – slogs Latvijai un pieminekļu īpašniekiem?

Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Kārlis Dambergs: „Valsts ir ieinteresēta saglabāt kultūras mantojumu, un visā Eiropā šādas mājas nav uzskatāmas par klasisku biznesa un naudas peļņas veidu.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums arī pieder pie krīzes skartajiem un saņem aizvien mazāku valsts atbalstu. Jau pierasts, ka valsts prestižu ne viens vien sportists un mākslinieks spodrina par savu vai sponsoru naudu. Tāpat smagā situācijā pašlaik nonākuši namīpašnieki, kuriem pieder kultūras pieminekļi. Ko darīt kultūras pieminekļa īpašniekam, kurš pašreizējā krīzes situācijā vairs nespēj tikt galā ar savu ēku?

Latvijā valsts aizsardzībā šobrīd ir 8522 kultūras pieminekļi - pilskalni, apmetnes, senkapi, viduslaiku pilis, sakrālās vietas, muižas un pilis, baznīcas, klosteri, dzirnavas, krogi, zemnieku sētas, dzīvojamās ēkas, skolas, tautas nami un rātsnami, teātri, ērģeles, gleznojumi, vitrāžas, altāri, vēsturisku notikumu vietas, pilsētbūvniecības un teritoriālie pieminekļi, industriālie pieminekļi un citi objekti - liecina interneta vietnē www.mantojums.lv atrodamā informācija.

Daļa no šiem kultūras pieminekļiem ir privātīpašums. Krīze ne tikai pie zemes piespiedusi, bet vēl iemetusi dziļā bedrē tos koka ēku īpašniekus, kuri pucēja savas ēkas, ņemdami kredītus un rēķinot, ka pietiks tikai ar nomas maksām, lai normāli dzīvotu un vēl atdotu parādus. Realitāte izrādījās cita.

Nams Rīgā, Avotu ielā 76, var lepoties ar sakārtotu fasādi, tā ir viena no retajām koka ēkām šai apkaimē, kam ielikti jauni koka logi, veikts darbietilpīgs un pamatīgs fasādes remonts, detaļu restaurācija, vairāku gadu garumā paņemot kopumā 800 tūkst. latu kredītu. Sakārtots arhitektūras piemineklis, bet īpašniekam krīzes apstākļos ievērojami samazinājušies ienākumi un nav iespējams noteiktā grafikā kredītu bankai atdot.

Vieni remontē, citi apzināti ļauj sabrukt

Ko darīt kultūras pieminekļa īpašniekam, kurš pašreizējā krīzes situācijā vairs nespēj tikt galā ar savu ēku?

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis uzskata, ka ir viens visvienkāršākais risinājums: „Ja cilvēks ar kādu īpašumu netiek galā, viņš to var pārdot citam, kurš to spēj.” Tikai neatbildēts paliek jautājums, kur ir tie pircēji, kas stāv rindā pēc remontējamiem kultūras pieminekļiem?

„Ko šobrīd krīzes laikā mēs varam palīdzēt?” turpina skaidrot J.Dambis. „Pats galvenais ir veikt neatliekamus pasākumus, lai piemineklis nebojātos. Ne vienmēr to vajag rekonstruēt vai pārbūvēt kādai noteiktai funkcijai. Ir gadījumi, kad ēkas uz laiku tiek iekonservētas. Te Latvijā mēs esam nepacietīgi un gribam visu risināt strauji - ātri remontēt, ātri iegūt peļņu un ar to daudz ko sabojājam. Bet mums nav tādas ekonomiskās situācijas kā citās Eiropas zemēs, un arī cilvēku attieksme ir atšķirīga. Ja salīdzinām ar Itāliju vai Franciju, kur īpašums pāriet no paaudzes paaudzē, tur rūpes un interese ir skaidrāk redzama, bet pie mums ne viens vien īpašnieks jāpiespiež saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu. Ar nopietnām juridiskām svirām iedarbojamies tikai tad, ja redzam, ka notiek kādas nelikumības vai piemineklis apzināti tiek bojāts, vai arī īpašnieks par savu objektu neliekas ne zinis.

"Krīze ne tikai pie zemes piespiedusi, bet vēl iemetusi dziļā bedrē tos koka ēku īpašniekus, kuri pucēja savas ēkas, ņemdami kredītus un rēķinot, ka pietiks tikai ar nomas maksām, lai normāli dzīvotu un vēl atdotu parādus."

Ir daudz gadījumu, kuros objekts tiek pamests un acīmredzot tiek gaidīts, lai aiziet bojā. Īpaši bieži tas notiek Jūrmalā, kad cilvēks nopērk kultūras pieminekli ar zemi, bet patiesībā vēlas būvēt sev jaunu dzīvojamo ēku un piemineklis viņam ir tikai apgrūtinājums. Viņš gaida, lai māja sabrūk.

 Lai risinātu šādus gadījumus, kad notiek apzināta kultūras pieminekļu bojāšana, ir nepieciešamas niknākas normatīvo aktu sviras; mēs esam ierosinājuši piespiedu atsavināšanu bez atlīdzības. Atsavinot objekts nonāk valstij vai pašvaldībai, un šādus objektus var piedāvāt tiem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par šo māju saimniekiem un ieguldīt tur līdzekļus.”

Vēsturiskas ēkas īpašniekus apgrūtina arī finansiāli

Pirms iegādāties vēsturisku ēku, ieteicams painteresēties, kādi ierobežojumi varētu būt, to remontējot vai atjaunojot. Piemēram, ir jauki, ja cilvēks ir iegādājies īpašumu Rīgas vēsturiskajā centrā. Tikai prieks noplok, kad īpašnieks sāk plānot remontus un iepazīstas ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 127 „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi”.

Tajos teikts: „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas ēkas un būves remontējamas un restaurējamas laikus. Kultūrvēsturiski unikālām, ļoti vērtīgām un vērtīgām ēkām, veicot remontu, saglabājams ēkas apjoms, jumta forma, fasāžu apdare, oriģinālie vēsturiskie logi un durvis, konstruktīvā sistēma un plānojums, kā arī kultūrvēsturiski vērtīgie interjeri un iekārtas.”

Turklāt uzskaitīta virkne aizliegumu:

  • nomainīt oriģinālās ārdurvis un logus, izņemot gadījumus, ja to praktiskā saglabāšana nav iespējama vai tie nav redzami no publiskās ārtelpas. Ja oriģinālās ārdurvis vai logi jau nomainīti ar ēkas stilam neatbilstošiem vai tie atrodas ēkās un būvēs, kam nav kultūrvēsturiskas vērtības, pēc saskaņošanas ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju atļauts tos nomainīt ar jauniem, kas pēc dalījuma, formas un detaļām atbilst attiecīgās ēkas stilam;
  •  aizsegt logu un durvju ailas ar necaurredzamām žalūzijām (izņemot logu un durvju ailas ēkās, kurās tādas bijušas līdz 1940. gadam);
  • iestrādāt oriģinālo durvju vērtnēs telekomunikāciju ierīces vai ciparu kodu atslēgas. Tās iestrādājamas sienās, nebojājot ēkas dekoratīvo apdari;
  • mainīt jumtu segumu ar to celtniecības laikam neraksturīgiem materiāliem unikālās, ļoti vērtīgās un vērtīgās ēkās;
  • izvietot uz ēkām tādas tehniskās ietaises (vēdināšanas ietaises, telekomunikācijas, satelīttelevīzijas antenas) un reklāmu, kas pārveido ēkas siluetu vai traucē kultūrvēsturisku vērtību uztveri.

Ēkas Avotu ielā 76 īpašnieks Vladimirs Kupics ar šiem ierobežojumiem saskāries, pirms ēka tika iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā, jo Rīgas vēsturiskais centrs ir arī Grīziņkalna apkaime. „Tie nosacījumi bija jāizpilda ļoti precīzi,” skaidro V.Kupics. „Ja logi bija vērušies uz abām pusēm, tad arī jaunajiem logiem ir tā jāveras. Mēs pirmos logus izgatavojām kā butaforiju, kurā augšējam vēdlodziņam uzlikām pa vidu spraisli, lai izskatās, ka sadalīts, bet mums lika visu pasūtījumu pārtaisīt. Katra loga sadārdzinājums bija aptuveni 180 lati to specifikas dēļ, bet mūsu ēkai ir ļoti daudz logu. Tāpat mājai ir specifiska stūru apdare, sarežģīti profilētas logu apmales - tās visas bija jāpasūta tieši tādas pašas kā kopijas. Ievērojot dažādās prasības, ēkas fasādes remonts sadārdzinājās par 33 procentiem.

Ja valsts prasa privātajam īpašniekam uzturēt ēku noteiktā līmenī, bet šīs prasības sadārdzina uzturēšanu un rada papildu izdevumus, tad ir jautājums - kā valsts atbalsta šo prasību izpildi?”

Kopš 2009. gada jūnija ēka Avotu ielā 76 ir iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kultūras ministrijas rīkojumā teikts: „Ēka ir pilnībā saglabājusi autentisko būvapjomu, fasāžu arhitektonisko kompozīciju, apdari un daudzas vērtīgas būvdetaļas. To raksturo augsti profesionāla un mākslinieciski bagāta fasāžu apdare. Objekts ir Grīziņkalna 19. gadsimta beigu koka apbūves augstvērtīgs paraugs, pilsētbūvnieciski nozīmīgs elements un neatņemama kultūrainavas sastāvdaļa.”

Neskatoties uz to, šo ēku drīzumā tās īpašniekam sola atņemt banka... „Izpildījām valsts prasības par dārgu naudu un tagad esam parādos,” par neapskaužamo situāciju stāsta V.Kupics. „Manuprāt, iegūst tie, kuri izremontē pēc saviem ieskatiem, neko neņemot vērā, pēc tam nomaksā valstij 250 latu soda naudu par nelikumīgu celtniecību un dzīvo mierīgi tālāk...”

Valsts atbalsts – nodokļu atvieglojumi

„Es saprotu, ka ēkas Avotu ielā 76 īpašniekam patlaban ir grūti, jo viņš remontēja, ņēma kredītu, bet tagad to nespēj atdot,” iespējamo situācijas risinājumu mēģina skaidrot J.Dambis. „Kad valsts palīdz, tad ir jāsaprot, ka tā ir arī mana un tava nauda, un vai mēs esam gatavi palīdzēt ar saviem līdzekļiem visiem privātīpašniekiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā? Tas nozīmē, ka visi uzņemsimies maksāt lielākus nodokļus un tā palīdzēsim. Ja viens cilvēks nopircis lielu māju, tad kāpēc citiem par to jāmaksā?

Valsts un pašvaldība var nākt pretim, ja ir valsts nozīmes piemineklis, un šis atbalsts ir nekustamā īpašuma nodokļu atvieglojuma veidā. Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 88 „Nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtība Rīgā” paredz šāda veida atvieglojumus:

  • personām par ēkām, kas atzītas par valsts aizsargājamo kultūras pieminekli, ja sabiedrībai tās ir pieejamas no publiskās ārtelpas un tiek saglabātas atbilstoši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījumiem, - 50%;
  • personām par ēkām, kas atzītas par pilsētvides kultūrvēsturisko vērtību veidojošo vēsturisko apbūvi, kurai noteikta kultūrvēsturiski nozīmīga, autentiska apbūves fronte, ja sabiedrībai tās ir pieejamas no publiskās ārtelpas un tiek saglabātas atbilstoši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījumiem, - 25%.”

Viens no Kalnciema ielas ēku kompleksa koka māju īpašniekiem Kārlis Dambergs uzteic šādu nodokļu atvieglojumu iespēju: „Pirmie soļi Latvijā jau ir sperti, piedāvājot nodokļa atlaides. Mēs neesam tikuši pie šādām atlaidēm, jo pagājušajā gadā nokavējām pieteikšanās laiku, bet būsim godīgi - tas atbalsts ir dikti neliels.”

Dārgos remontus vajadzētu daļēji segt valstij

K.Dambergs uzskata, ka no valsts puses ir nekorekti uzlikt daudzās prasības īpašniekiem, pretim neko nedodot. „Valsts ir ieinteresēta saglabāt kultūras mantojumu, un visā Eiropā šādas mājas nav uzskatāmas par klasisku biznesa un naudas peļņas veidu,” norāda K.Dambergs. „Tie ir ārkārtas gadījumi, ja kādam ir izdevies to izveidot par biznesu, bet lielākoties īpašnieks saglabā ēku, atjauno, uztur to, bet valsts no savas puses, uzliekot ierobežojumus atjaunošanā, sniedz atbalstu tam, kurš rūpējas, lai šis kultūras mantojums tiktu saglabāts. Daudzās Eiropas valstīs, ja īpašnieks renovē kultūras pieminekli, valsts pēc tam sedz daļu izdevumu. Piemēram, Itālijā šīs summas atmaksa ir pat 50 procenti. Jautājums ir tikai par to, no kurienes šie finanšu līdzekļi rodas - vai tie ir no valsts budžeta, vai tiek piesaistīti caur kādiem fondiem.

Ja valsts mūs ir iegrožojusi, tad cilvēkam vajadzīga milzīga motivācija, lai liktu ēkai koka futerlogu, nevis plastmasas logu. Kāpēc Kalnciema ielai pārcēla „sarkanās līnijas”? Mūsu mājas bija „sarkanajās līnijās”, un padomju laikā koka ēku vietā bija plānots celt deviņstāvu mājas. Tagad valsts vēlas saglabāt koka mājas, jo tas ir kaut kas īpašs arī Eiropas kontekstā. Un, ja ir šāda prioritāte, tad jāseko arī rīcībai. Ja mēs vēlamies pasargāt koka mājas no izzušanas, tad ir jāmeklē veids, kā radīt motivāciju un piesaistīt līdzekļus šo vērtību atjaunošanai.

Pēdējā laikā kopējā situācija ir mainījusies, jo kritās nomas maksas, bet pirms tam bankas stimulēja kredītu ņemšanu. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai arī ir uz pusi samazināti līdzekļi, bet tas ir inspekcijas uzdevums meklēt vairāk līdzekļus, ko novirzīt kultūras mantojuma saglabāšanai, un tas varētu būt ļoti svarīgi šobrīd.”

"Ja salīdzinām ar Itāliju vai Franciju, kur īpašums pāriet no paaudzes paaudzē, tur rūpes un interese ir skaidrāk redzama, bet pie mums ne viens vien īpašnieks jāpiespiež saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu."

„Ir nekorekti teikt, ka problēmas ir valsts uzlikto ierobežojumu dēļ,” norāda J.Dambis. „Kāpēc šis īpašums ir iegūts Rīgā, kamēr visur Latvijā ir pietiekami ir tukšas pļavas? Var celt, būvēt, biznesu iekārtot... Tāpēc, ka Rīgā ir citi labumi. Tāpēc galvaspilsēta prasa vides kvalitāti, tostarp plastmasas logu ierobežošanu. No vienas puses, tas ir apgrūtinājums, no otras puses, tā ir namīpašnieku izvēle. Tas ir privātpersonas risks. Mums jānošķir tie gadījumi, kuros īpašnieks ir nopircis īpašumu, no tiem, kad atguvis. Ja cilvēks pērk un pēc tam nevar to objektu uzturēt kārtībā, tad es gribu jautāt, kāpēc pirka? Banku aicinājums – ņemiet kredītus, dzīvojiet šodien, maksāsiet rīt... uz to tad cilvēki arī iekrituši.”

Vai kultūras pieminekli var pārdot pa daļām, lai īpašnieks risinātu finansiālas problēmas? Izrādās, likums aizliedz kultūras pieminekli sadalīt, ja tas apdraud saglabāšanu.

Arhitekts Pēteris Blūms kādā intervijā teicis: „Ja kultūras mantojuma statuss uzliek apgrūtinājumus īpašniekam, tad šim īpašniekam nav gluži vienlīdzīgas tiesības ar citu, mazāk vērtīgu ēku īpašniekiem, un tas nav gluži taisnīgi. Ja valsts kaut ko ņem savā aizsardzībā, tad tā nedrīkst būt tikai novērotājs un kontrolētājs. Jā, Latvija ir neliela un salīdzinoši trūcīga zeme, bet pašlaik situācija ir tāda, ka koka nama īpašniekam par saviem ierobežotajiem līdzekļiem ir jāpalīdz valstij uzturēt tās prestižu. Turklāt koka ēku īpašniekiem uzturēt koka ēkas pilsētas centrā ir jūtami dārgāk, nekā tas ir ar daudzstāvu mūra namiem.”

Īpašnieki var būt dažādi, noteikumi vienādi

VKPAI nosūtījusi vēstuli augstākajām amatpersonām, izceļot svarīgākās problēmas un norādot, kādu risinājumu gaida. Arī par atbalstu un līdzekļu piesaisti. „Kultūras pieminekļu kvalitatīvā restaurācijā jāiegulda ievērojami lielāks finanšu līdzekļu apjoms nekā parasti būvniecībā,” teikts vēstulē. „Ieguvējs no restaurācijas ir ne tikai pieminekļa īpašnieks, bet visa sabiedrība. Eiropas prakse liecina, ka kultūras mantojuma restaurācija nevar notikt bez valsts un pašvaldību finansiāla atbalsta. Iespējamais risinājums: turpmāko gadu budžetos plānot līdzekļu palielināšanu, vai vismaz nesamazināšanu, publiski pieejamu kultūras pieminekļu restaurācijai. Tā vienlaikus palielina arī nodarbinātību, veicina jaunu mazo uzņēmumu veidošanos, palielina vietējo būvniecības materiālu izmantošanas iespējas, ir videi draudzīga.

Ņemot vērā īpašnieku līdzfinansējumu, valsts un pašvaldību finansiālais atbalsts palielina valstī paliekošo investīciju apjomu. Gadījumā, ja kultūras pieminekļa restaurācija veikta par kredītā saņemtiem līdzekļiem, bankām saudzīgāk izturēties pret kredīta atmaksas grafiku, jo šādi objekti bieži ir nekomerciāla rakstura.”

"Ja mēs vēlamies pasargāt koka mājas no izzušanas, tad ir jāmeklē veids, kā radīt motivāciju un piesaistīt līdzekļus šo vērtību atjaunošanai."

Pa to laiku jau minētajam Avotu ielas 76 nama īpašniekam banka draud vienpusēji atkāpties no līguma un pārņemt ēku savā īpašumā. Tas būtu pirmais gadījums, kad valsts aizsargājamais kultūras piemineklis kļūtu par bankas īpašumu.

Kas notiks, ja banka pārņems ēku? „Jebkurš kultūras piemineklis var būt gan privāto personu, gan valsts un pašvaldības īpašumā. Katra īpašnieka pienākums ir nodrošināt šī kultūras pieminekļa saglabāšanu,” skaidro VKPAI juridiskās daļas vadītāja Līga Ābele.

„No mūsu puses nav svarīgi, kurš ir īpašnieks, mūsu uzdevums ir fiksēt īpašuma stāvokli tai brīdī, kad tiek pārņemtas īpašuma tiesības, apsekot to un izsniegt norādījumus nākamajam īpašniekam, un pēc tam turpināt sadarboties ar nākamo īpašnieku, kuram ir saistoši visi tie paši nosacījumi. Šobrīd bankas varētu būt saprotošākas, paskatīties, kur ir ieguldīta nauda, un, ja visa nauda ir godprātīgi ieguldīta restaurācijā, tad pagarināt atmaksas termiņus. Gudri ir aizņemties tad, ja zini, kā atdosi. Arī uzņēmēji ir kļūdījušies, bet negrib to atzīt.”

Tomēr saistībā ar visu dzirdēto neviļus rodas cits jautājums – cik pēc krīzes būs tādu, kuri atkal gribēs riskēt, iegādājoties un atjaunojot kultūras pieminekļus, ja zinās, ka valsts savas prasības šajā jomā izvirza augstākas, nekā tās pilsoņi spēj panest? Un kāds liktenis, vismaz aptuveni, sagaida tos simtus vērtīgo Rīgas vēsturiskā centra namu, kuru saglabāšana nekādi nav iespējama bez liela kredīta?

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU