18. decembris ir Starptautiskā migrantu diena. Dienas aizsākums meklējams 1997. gadā, kad Filipīnu un citu Āzijas migrantu organizācijas sāka atzīmēt 18. decembri kā Starptautisko dienu solidaritātei ar migrantiem. Šo datumu izvēlējās, jo 1990. gadā tajā ANO pieņēma Starptautisko konvenciju par migrējošo strādnieku un viņu ģimenes locekļu tiesībām. ANO Starptautisko migrantu dienu noteica 2000. gadā. Šajā dienā ANO aicina izplatīt informāciju par cilvēktiesībām un fundamentālajām brīvībām, dalīties pieredzē un veikt pasākumus migrantu aizsardzībai.
Latvijā migrācijas procesu rezultātā pēdējos gados aizvien biežāk nonāk cilvēki no Āfrikas valstīm, Irākas, Afganistānas un citām konfliktu zonām. Bieži vien viņi bēg no vajāšanas vai kara pašu mājās un lūdz patvērumu Latvijā. Šādu iespēju paredz Patvēruma likums, kas nosaka: uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kurš pamatoti baidās no vajāšanas savā valstī rases, reliģiskās piederības, tautības, piederības noteiktai sociālajai grupai vai noteiktu politisko uzskatu dēļ.
Bēgļa statusu Latvijā ir iespējams saņemt kopš 1998. gada, bet kopš 2002. gada tiek piešķirts arī alternatīvais statuss, kas atšķirībā no bēgļa statusa tiek piešķirts uz noteiktu laiku cilvēkiem, kuriem nevar piešķirt bēgļa statusu, taču arī sūtīt atpakaļ viņus nevar, jo tas varētu apdraudēt to dzīvību vai veselību.
Patvēruma pieteikumu izskata ilgi
Patvēruma lūgumu izskata un lēmumu pieņem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka pilnvarota amatpersona. Patvēruma likumā teikts, ka lēmums jāpieņem triju mēnešu laikā, bet lemšanas laiku var arī pagarināt līdz gadam. Pēc sarunām ar Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā (PMIC) „Mucenieki” mītošajiem patvēruma meklētājiem var secināt, ka ļoti bieži patvēruma pieteikuma izskatīšana patiešām ievelkas līdz gadam. Nesen ar atteikumu noslēdzās gadu ilgais gaidīšanas laiks „Muceniekos” dzīvojošajiem gruzīniem, kuri ir sarūgtināti par Gruzijai oficiālā līmenī draudzīgās Latvijas attieksmi pret „sadraudzības valsts” iedzīvotājiem, kas nonākuši nelaimē un lūdz palīdzību.
Patvēruma pieteikumu izvērtēšana ir sarežģīta. Daudzi patvēruma meklētāji Latvijā ierodas bez dokumentiem, tātad vispirms ir jānoskaidro viņu identitāte. Šie cilvēki tiek ievietoti Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā „Olaine”. Savukārt tie, kas Latvijā ieceļo ar dokumentiem, nonāk „Muceniekos”.
"Kopš patvēruma procedūras ieviešanas 1998. gadā līdz šā gada novembra beigām Latvijā bēgļa statusu saņēmuši vien aptuveni 7% no patvēruma lūdzējiem."
Nopietns šķērslis, lai izprastu patvēruma meklētāju stāstīto, ir arī valodas barjera. Lielākā daļa nerunā nevienā no lielajām pasaules valodām, līdz ar to viņiem ir grūtības piekļūt informācijai par savām tiesībām.
Lielākoties gan Latvijā, gan pasaulē nonākušie patvēruma meklētāji saņem noraidījumu. Laikā no 2002. gada līdz 2009. gada novembra beigām bēgļa vai alternatīvo statusu Latvijā saņēmusi nepilna ceturtā daļa no prasītājiem. Ja aplūko tikai bēgļa statusu ieguvušos, statusu saņēmušo īpatsvars ir vēl mazāks – kopš patvēruma procedūras ieviešanas 1998. gadā līdz šā gada novembra beigām Latvijā bēgļa statusu saņēmuši vien aptuveni 7% no patvēruma lūdzējiem. Latvija devusi patvērumu Krievijas, Baltkrievijas, Somālijas, Irākas, Afganistānas, Kubas u.c. valstu pilsoņiem.
Patvēruma likumā noteikti vairāki gadījumi, kad patvēruma lūgums tiek izskatīts paātrinātā kārtībā. Tas notiek, piemēram, gadījumos, kad patvēruma meklētājs nāk no tā saucamās drošas izcelsmes valsts vai ir ieradies Latvijā, šķērsojot valsti, kas nav ES dalībvalsts, bet attiecībā uz patvēruma meklētāju uzskatāma par drošu trešo valsti. Patvēruma lietu izskatīšanu ES regulē Dublinas regula, kas nosaka, ka tikai viena ES dalībvalsts ir atbildīga par patvēruma meklētāja pieteikuma izvērtēšanu Eiropas Savienībā. Saskaņā ar Dublinas regulu viens no nosacījumiem ir šāds: patvēruma meklētāja pieprasījumu pēc patvēruma izskata tā valsts, kurā iebraucot viņš pirmo reiz šķērsojis ES robežu.
Baidās no ziemas
Tā patvēruma process izskatās no likumdošanas perspektīvas, bet kā to redz paši patvēruma meklētāji?
Tamilu puisis no Šrilankas Radžentirans (Rajenthiran Sadatcharam) jeb Radža, kurš nesen Latvijā ieguvis alternatīvo statusu, stāsta, ka viņa pirmie iespaidi par Latviju nav bijuši īpaši patīkami. Pirmie cilvēki, kurus viņš sastapa Latvijā, bija Imigrācijas dienesta darbinieki. „Viņi neizturējās īpaši draudzīgi, taisnību sakot, viņi izturējās pret mani ļoti slikti. Viņi bija dusmīgi, jo es nevarēju uzrādīt nekādus dokumentus, kam būtu likumīgs spēks. Man tādu dokumentu nebija. Viņi neko nezināja un nevarēja iedomāties, ko nozīmē dzīve Šrilankā,” secina Radža.
"Bēgļi meklē iespējas doties tālāk uz citām ES valstīm, kā to šobrīd dara arī ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji."
Radžentirans ir dzīvespriecīgs, jauns cilvēks un savu nākotni vēlas veidot Latvijā. Šobrīd viņš lolo sapni par medicīnas studijām. Latvija viņam patīk – lai arī pirmais iespaids bija slikts, padzīvojot šeit ilgāk, puisis secinājis, ka cilvēki Latvijā ir pretimnākoši un draudzīgi. Ja par visiem patvēruma meklētājiem spriestu pēc sarunas ar Radžentiranu, tad liktos, ka būt par patvēruma meklētāju nav īpaši smagi, jo puisis savu dzīvesstāstu vēsta ar neparastu vieglumu.
Lielākoties tomēr „Mucenieku” iemītnieki dzīvo smagā psiholoģiskā nomāktībā, nemaz nerunājot par materiālajām vajadzībām, kuras nav iespējams nodrošināt par valsts šobrīd atvēlēto pabalstu patvēruma meklētājiem – 1,5 latiem dienā.
Nesen alternatīvo statusu ieguvušais 17 gadus vecais Hamids Muhamadi no Afganistānas atzīst, ka ciešanas „Mucenieku” iemītniekiem sagādā gan aukstā ziema, gan neziņa par nākotni: „Mums ļoti vajag mainīt psiholoģisko noskaņojumu. Ir grūti dzīvot neziņā par to, kas notiks rītdien. Ir nospiedoši dzīvot aukstas ziemas gaidās. „Olainē” mums neļāva brīvi pārvietoties ārpus nometnes. Šeit „Muceniekos” mēs varam brīvi doties tur, kur gribam, bet mēs neejam ārā no telpām, jo ārā ir tik auksts.”
Rūpējas nevalstiskās organizācijas
„Muceniekos” nonāk cilvēki no dažādiem sabiedrības slāņiem, tai skaitā arī naudīgi ļaudis, tomēr lielākoties patvēruma meklētājiem trūkst naudas elementārākajām lietām, nemaz nerunājot par advokāta apmaksu.
Šobrīd palīdzība nāk no nevalstiskajām organizācijām, kas īsteno Eiropas Bēgļu fonda projektus. Piemēram, biedrība „Patvērums „Drošā māja”” projekta „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem” ietvaros palīdz patvēruma meklētājiem ar pārtiku un drēbēm, piedāvā sociālā darbinieka, psihologa un citu speciālistu konsultācijas, kopā ar projekta brīvprātīgajiem dodas ekskursijās ar patvēruma meklētājiem, kā arī rīko pasākumus „Muceniekos”, kas centra iemītnieku ikdienu padara nedaudz krāsaināku. Bieži vien patvēruma meklētājiem visvairāk nepieciešams ir vienkārša komunikācija ar cilvēkiem aiz „Mucenieku” centra sētas. Par to liecina kaut vai kuplais psihologa nodarbību un individuālo konsultāciju apmeklētāju skaits. Diemžēl projekts noslēdzas šā gada 31. decembrī, taču patvēruma meklētāju vajadzības līdz ar gadu miju nebeigsies.
Tas, kā diviem iepriekš minētajiem jauniešiem izdosies „izlauzt” savu ceļu Latvijas sabiedrībā, pagaidām vēl nav skaidrs. Pēc statusa saņemšanas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde par šiem cilvēkiem vairs nav atbildīga, un, tā kā Latvijā nav arī iestādes vai organizācijas, kas sistemātiski nodarbotos ar bēgļu un imigrantu integrāciju, viņi ar savām problēmām tiek atstāti vieni.
"Kamēr patvēruma meklētāji dzīvo „Muceniekos” un gaida lēmumu par statusa piešķiršanu/atteikumu, viņiem ir ļoti daudz brīvā laika, ko varētu izmantot, piemēram, iesaistot viņus darbā ar Latvijas skolēniem."
Pēc PMLP priekšnieka vietnieka Jāņa Citskovska 4. decembrī notikušajā diskusijā „Bēgļu integrācija Latvijā” teiktā, bēgļu integrācijai vajadzētu būt nevalstisko organizāciju darbības laukam. Šobrīd NVO ar to arī nodarbojas, taču darbība ir atkarīga no projektu finansējuma, un, ja tas beidzas, nekādas aktivitātes vairs notikt nevar. Tai pašā laikā, protams, sākot sniegt palīdzību, NVO darbība bieži vien iziet ārpus kādu projektu ietvariem. Piemēram, Latvijas Cilvēktiesību centra juriste Džena Andersone ir kļuvusi par aizbildni nepilngadīgajam Hamidam un palīdz viņam iekārtoties skolā, kā arī risināt citas sadzīviskas problēmas. Mēģinot iekārtot Hamidu skolā, viņa secinājusi, ka Latvijas izglītības sistēma nav gatava uzņemt šādus cilvēkus. Ja arī skolotāji ir gatavi viņus mācīt, nav izstrādātas atbilstīgas izglītības programmas.
Bēg gan bēgļi, gan savējie
Vairāki piemēri liecina, ka pēc statusa saņemšanas bēgļiem un cilvēkiem ar alternatīvo statusu ir grūti uzsākt patstāvīgu dzīvi. Pirmo gadu, saņemot bēgļa statusu un pirmos deviņus mēnešus alternatīvā statusa gadījumā, valsts nestrādājošām personām maksā pabalstu - pieaugušiem cilvēkiem Ls 180, bērniem – Ls 54. Pēc tam iztikai jāspēj nopelnīt saviem spēkiem, kas parasti ir ļoti sarežģīti, jo nav pietiekami labas valodas zināšanas un trūkst profesionālo iemaņu. Rezultātā daži bēgļi meklē iespējas doties uz citām ES valstīm, kā to šobrīd dara arī ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji.
Pagaidām Latvijā nonākušo patvēruma meklētāju un personu ar alternatīvo statusu skaits ir visai niecīgs salīdzinājumā ar attīstītajām Rietumu valstīm, piemēram, Vāciju vai Franciju. Vācijā šobrīd dzīvo 583 tūkstoši cilvēku, kam piešķirts bēgļa statuss.
Tomēr, vadoties no ES patvēruma politikas, kas aizvien vairāk akcentē solidaritāti bēgļu uzņemšanā starp ES dalībvalstīm, iespējams, ka kaut kad nākotnē Latvijai tomēr būs jāuzņem lielāks bēgļu skaits. Ir izstrādāta atsevišķa bēgļu pārvietošanas programma, lai izrādītu solidaritāti tām ES valstīm, kurās ir ļoti daudz bēgļu (piemēram, Maltā), un, saņemot attiecīgu finansējumu, uzņemtu viņus savā zemē.
Pagaidām ES valstu dalība šajā programmā ir brīvprātīga. Lietuva, piemēram, bēgļus uzņems, bet Latvijas valdība šā gada 27. oktobrī dalībai tajā ir pateikusi skaidru „nē”. Par iemeslu Iekšlietu ministrija, kas sagatavojusi valsts pozīciju šajā jautājumā, min kapacitātes trūkumu Latvijā, lai uzņemtu bēgļus, kā arī nespēju nodrošināt šo cilvēku integrāciju ilgtermiņā. Ministrija arī uzskata, ka bēgļu pārvietošanas programma var kalpot par dzinuli aizvien vairāk cilvēkiem doties bēgļu gaitās uz Eiropu.
Ko Latvijai gūt no bēgļiem?
Taču imigrantu, tai skaitā patvēruma meklētāju un bēgļu, klātbūtni Latvijā var uzlūkot arī kā resursu sabiedrības bagātināšanai. Ir dažas konkrētas lietas, ko var pasākt.
Kamēr patvēruma meklētāji dzīvo „Muceniekos” un gaida lēmumu par statusa piešķiršanu/atteikumu, viņiem ir ļoti daudz brīvā laika, ko varētu izmantot, piemēram, iesaistot viņus darbā ar Latvijas skolēniem. Šie cilvēki, kas nāk no Latvijai eksotiskajām Āfrikas, Āzijas un citām ne mazāk interesantām zemēm, skolēniem varētu stāstīt par šo zemju kultūru un sadzīvi, politiku. Bartera veidā varētu notikt arī valodu apmācība: apmaiņā pret latviešu valodas pasniegšanu jaunieši vai citi interesenti varētu apgūt, piemēram, gruzīnu vai tamilu valodu.
Jā, tās pirmajā brīdī nešķiet visnepieciešamākās zināšanas, taču varbūt svarīgāka par praktisko noderību var būt aizdegusies interese par kādu zemi, kas var pārtapt par aicinājumu un nodarbošanos visam mūžam.
