Piena ceļa līkloči

Tomēr pamatjautājums nav tajā, ka pie mums svaigpienu un piena pulveri, dažādus sierus vai sviestu saražo daudz vairāk, nekā paši spējam un, visticamāk, tuvākajā laikā arī spēsim patērēt. Drīzāk gan tajā, kā mēs paši šo situāciju vērtējam un kā uz to reaģējam. Tā ir mūsu priekšrocība vai trūkums? Ja priekšrocība, tad kāpēc tā netiek izmantota? Kas tam traucē? Ja trūkums, tad ko darīt, lai stāvokli iespējami ātrāk mainītu?

Iespējas un trūkumi

Kā uzskata lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības „Piena ceļš” valdes priekšsēdētāja un Zemnieku saeimas valdes locekle Ilze Aizsilniece, Latvijā jau pati daba ir radījusi ideālus apstākļus šim lauksaimniecības sektoram. „Mums pietiek pļavu, ganību, zāles. Mēs paši varam izaudzēt visu nepieciešamo, kas govīm vajadzīgs.”

Vēl vairāk – analīzes liecinot, ka Latvijā iegūtajā pienā ir ap simt cilvēka organismam nepieciešamu vielu, kamēr Vācijā vai Holandē slauktajam - labi ja puse no tām. Eiropā tikpat kvalitatīvu pienu iegūstot vēl vienīgi Zalcburgas apgabalā. Tikpat svarīga kā piena kvalitāte ir tas, ka piena lopkopība Latvijā jau vēsturiski uzskatāma par vienu no lauksaimniecības pamatnozarēm, tāpēc zemnieki prot pienu ražot.

Tomēr izrādās, ar to vien, ka cilvēki laukos prot slaukt un barot lopus, mūsdienās ir par maz. Jāprot arī rēķināt, kas, pēc I. Aizsilnieces domām, ir viens no galvenajiem piensaimnieku (un ne tikai) klupšanas akmeņiem. Daudziem zemniekiem nav skaidra biznesa plāna, un līdz ar to netiek rēķināta piena pašizmaksa, vai arī to rēķina, ņemot par pamatu vidējo, nevis zemāko iespējamo piena cenu.

Šis subjektīvais faktors summējas ar vairākiem objektīviem. Vispārzināma ir ganāmpulku sadrumstalotība. Kā liecina Zemkopības ministrijas apkopotie dati par 2009. gada jūliju, 16 516 piena kvotu saimniecībās ir 141 836 govis. Tātad vidēji 8,5 govis saimniecībā. Savukārt bez kvotām ir 19 203 saimniecības, un tajās kopā ir tikai 25 860 govju. Uz katru saimniecību tikai 4,6 slaucamas govis. Protams, ne tik ļoti, bet sadrumstalota ir arī produkcijas pārstrāde, kur galvenais mīnuss pretstatā citām ES valstīm (sevišķi Skandināvijai) ir niecīgais zemnieku kooperatīvu īpatsvars. Tas viss paaugstina produktu pašizmaksu.

"Latvijā iegūtajā pienā ir ap simt cilvēka organismam nepieciešamu vielu, kamēr Vācijā vai Holandē slauktajam - labi ja puse no tām."

Tomēr tieši pēdējos gados to vēl vairāk palielinājušas samērā viegli pieejamās ES naudas un pārliecība, ka finansējuma plūsma būs bezgalīga. Tika būvētas ļoti modernas kūtis un iegādātas visjaunākās tehnoloģijas. Tagad lauksaimniecības speciālisti saka: to visu varēja izdarīt lētāk un ar nesalīdzināmi mazāk resursiem. Viņiem piebalso arī ierēdņi un ES naudas apsaimniekotāji.

Zemnieki gan iebilst, kur viņi visi bijuši agrāk, kad daudzas normas, aizbildinoties ar it kā ES prasībām, tulkotas nevis par labu ražotājiem, bet gan naudas administrētājiem.

Diezin vai kāds tagad var atbildēt, kā īsti bija patiesībā un kā vajadzēja būt, tomēr tas, ka dārgie kredīti paaugstina piena pašizmaksu, bet pašiem piensaimniekiem gandrīz visu 2009. gadu lika balansēt uz bankrota sliekšņa, ir fakts.

Piena cena zem pašizmaksas

Saskaņā ar Zemkopības ministrijas (ZM) datiem, jau šā gada sākumā piena iepirkuma cena Latvijā noslīdēja zem tā pašizmaksas. Tātad zem 0,17 Ls/kg jeb 0,24 EUR/kg.

Tiesa, cenas kritās ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, līdz šā gada jūnijā/jūlijā vairumā valstu sasniedza savu zemāko punktu. Augustā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada augustu Vācijā tās bija samazinājušās par 35%, Nīderlandē - par 29%, Francijā - par 20,5 procentiem. Faktiski gan šie procenti neatspoguļo patieso ainu, jo ES veco dalībvalstu galvenajos piena lopkopības reģionos iepirkuma cenas ir gandrīz divas reizes augstākas nekā Latvijā un Lietuvā. Igaunijā, ņemot vērā, ka tur savulaik notikusi industrijas pārveide, izzuduši mazie ganāmpulki un pienu ražo galvenokārt lielfermās, iepirkumu cena ir nedaudz augstāka.

Piena iepirkuma cenas no aprīļa līdz jūlijam Itālijas, Vācijas un Francijas galvenajos piena lopkopības apgabalos un Baltijas valstīs, eirocenti par kg

Avots: portāla CLAL dati

Tomēr zemā iepirkuma cena diemžēl nevairo Latvijas piena un piena produktu konkurētspēju Eiropā, kā tam loģiski vajadzētu būt. Viens no iemesliem ir jau pieminētā vājā kooperācija. Lielie pārstrādes uzņēmumi neatrodas piena ražotāju rokās, kā tas ir daudzviet pasaulē, tāpēc var ne tikai diktēt ražotājiem savus nosacījumus, bet arī atļauties ražot produkciju ar zemu pievienoto vērtību. Tas arī nosaka zemo konkurētspēju. Pie mums galvenokārt tiek ražoti tā dēvētie industriālie produkti. Sieri, piena pulveri... Līdz ar svaigpiena eksportu tas pārstrādes industrijai kopumā peļņu nenodrošina. Tiesa, produkti ar zemu pievienoto vērtību ir pašu pārstrādātāju (tātad uzņēmēju) izvēle. Tas ir viņu bizness, un administratīvi šos procesus ietekmēt nav iespējams.

Turklāt jāatceras, ka salīdzinājumam minētās iepirkuma cenas valstī ir vidējās. Tātad šur tur varbūt arī samaksāja nedaudz vairāk, bet bija vietas, kur maksāja mazāk vai šovasar par pienu nemaksāja nemaz.

Cenu krituma sekas un cenu kāpuma cēloņi

Kā atceras I. Aizsilniece, vasaras sākumā daļa pārstrādātāju, atteikdamies no veseliem piena savākšanas maršrutiem, zemniekiem nepārprotami darīja zināmu: lieciet savu pienu, kur gribat! Un viņa zina zemniekus, kuriem patiešām neatlika nekas cits, kā slaukt govis, bet pienu liet laukā. Vissliktākā situācija bija Balvu un Alūksnes rajonā. Daļu saimniecību, sevišķi tās, kas atrodas tuvāk Rīgai, glāba izmaiņas Ministru kabineta noteikumos Nr. 875 "Higiēnas un obligātās nekaitīguma prasības govs svaigpiena apritei nelielā apjomā". Tās ļāva ražotājiem pašiem piegādāt pienu galapatērētājiem un tirgot to mazumtirdzniecībā. Tirgos līdzās jau ierastajām lauksaimniecības precēm parādījās piens plastmasas pudelēs par 40 santīmiem litrā, pašu siets biezpiens un mājās kults sviests. Taču, ņemot vērā, ka līdzekļu trūkuma dēļ daļa zemnieku nespēja nodrošināt govis ar pilnvērtīgu barību, kopējais izslaukums Latvijā nedaudz samazinājās.

Nākamo samazinājumu I. Aizsilniece paredz 2010. gada sākumā, jo zina saimniecības, kurās lopbarības pietiks tikai līdz jaunajam gadam. Pēc tam īpašnieki grasās ganāmpulkus likvidēt, jo vienkārši vairs neesot spēka cīnīties par sava biznesa izdzīvošanu. Un runa nav tikai par dažām atsevišķām saimniecībām...

"Tagad lauksaimniecības speciālisti saka: to visu varēja izdarīt lētāk un ar nesalīdzināmi mazāk resursiem."

To, ka kopējais slaucamo govju skaits pamazām sarūk un šī vasara ietekmēs arī situāciju nozarē (sevišķi tajās saimniecībās, kas sākušas vērienīgus attīstības projektus), nenoliedz arī ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktore Rigonda Lerhe. Tātad visvairāk acīmredzot cietīs lielās un vidējās saimniecības. Tomēr, pēc viņas domām, kopējo Latvijā saražoto piena apjomu tas būtiski neietekmēs. Likvidētos ganāmpulkus kompensēs ražošanas koncentrācija un izslaukuma pieaugums lielfermās.

Vasaras beigās visā pasaulē piena cena atkal sāka celties. Jau septembrī pieauga cena industriālajiem produktiem – piena pulverim un sieram. Tomēr I. Aizsilniece uz to skatās ar zināmu piesardzību. Jau kopš 50. gadiem šo produktu cenai ir tendence te strauji kāpt, te pēc kāda laika tikpat strauji kristies. Līdz ar šiem produktiem ceļas arī piena cena. Tirgus un tiešā atbalsta departamentā uzskata, ka piena cenas pieaugums varētu būt diezgan stabils un salīdzinoši ilgstošs. Lai gan apgalvot to neviens neņemas.

Kādi iemesli ir cenu kāpumam pasaulē? Nozares speciālisti uzskata: tas varētu būt saistīts ar piena lopkopībai nelabvēlīgiem laika apstākļiem Jaunzēlandē. Savukārt ASV, enerģiski novēršot krīzes sekas, spēkā stājās valsts atbalsta programma lauksaimniekiem. Tās ietvaros pirmajā kārtā vien tika izkautas ap 200 000 slaucamo govju. Toties Āzijas lielajos tirgos – Ķīnā un Indijā –palielinājies pieprasījums pēc piena produktiem. Pirms Ziemassvētkiem sviestu un piena pulveri arvien vairāk pērk arī Vācijā, kas ir lielākā šo produktu patērētāja Eiropā. Tāpēc neesot izslēgts, ka piena cena vēl turpinās augt un pēc tam kādu laiku pat stabilizēsies.

Tomēr piensaimniekiem Latvijā nevajadzētu atkārtot jau reiz pieļautās kļūdas, iedomājoties, ka šie procesi būs mūžīgi. It sevišķi domājot par jauniem projektiem vai lielākām investīcijām. Pēc kāda laika cenas atkal var kristies.

Pašlaik Latvijā kvalitatīva piena iepirkuma cena ir no 14 līdz 18 santīmiem kilogramā. Tātad kopš vasaras tā pieaugusi par 20-25 procentiem. Tā ir samērā laba cena. I. Aizsilniece neņemas izskaidrot, kā pie šādām iepirkuma cenām litrs piena veikalā, piemēram, novembra sākumā varēja maksāt 16 santīmu vai nedaudz dārgāk, bet piena produktu cenas pēdējā gada laikā vispār nav mainījušās. Tas viņu dara uzmanīgu. 

Tiešā tirdzniecība vai nozares industrializācija?

Diemžēl piena iepirkuma cenu kāpums ES negatīvi ietekmēs piena un piena produktu eksportu uz trešajām valstīm. Kā zina stāstīt ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta Tirgus kopējās nodaļas vecākā referente Inga Orlova, 5. novembrī Briselē vienotā tirgus organizācijas vadības sanāksmē tika pieņemts lēmums par eksporta kompensāciju pārtraukšanu visiem piena produktiem, izņemot sviestu (kam kompensācijas apjomi ievērojami samazināti), kas tiek pārdoti trešajām valstīm. Savukārt jau nākamajā šīs komitejas sanāksmē 19. novembrī eksporta kompensācijas tika apturētas arī sviestam. Nenoliedzami, ka tas vistiešākā veidā negatīvi ietekmēs Baltijas piena pārstrādes uzņēmumus, kuri daļu produkcijas (Latvijā tie ir ap 20% no visa eksporta) pārdod galvenokārt Krievijā. Kompensāciju, kas kompensēja piena produktu ražošanas augstās izmaksas ES, izmaksu pārtraukšana tiek pamatota tieši ar piena iepirkuma cenu pieaugumu. Jo tagad tirgus pats kompensējot šo starpību.

"Produkti ar zemu pievienoto vērtību ir pašu pārstrādātāju (tātad uzņēmēju) izvēle."

Savukārt Latvijā, iepirkuma cenām pieaugot, apsīkusi arī tiešā tirdzniecība. Par to var pārliecināties Rīgas tirgos. Tiesa, daudziem zemniekiem tagad ir savi pastāvīgie klienti, kuriem viņi produktus piegādā tieši mājās. Bet tirgos lauku piens un tā izstrādājumi redzami daudz mazākā apjomā nekā vasarā. Lielajiem piena ražotājiem pašlaik ar to vairs nav izdevīgi nodarboties. Pēc I. Aizsilnieces domām, tā varētu būt zināma izeja mazo ganāmpulku, no piecām līdz 20 govīm, īpašniekiem. Acīmredzot viņi šo iespēju arī izmanto, nodrošinot savu eksistenci.

Tomēr tas neviļus vēlreiz liek uzdot jautājumu: kādu tad mēs gribam redzēt nozares nākotni? Tikpat sadrumstalotu, kā līdz šim, vai modernu, industrializētu un tālab arī konkurētspējīgu.