Zviedrija ir mainījusi savu aizsardzības politiku un iejauktos militāri, lai palīdzētu saviem ziemeļvalstu un Baltijas valstu kaimiņiem, atsaucoties uz Zviedrijas laikrakstu „Svenska Dagbladet”, pagājušajā nedēļā vēstīja izdevums „Lithuanian Tribune”. 16. jūnijā Zviedrijas parlaments noteica, ka valstij „jābūt spējīgai sniegt un saņemt militāru palīdzību”. Zviedrija, kas tagad pārskatīs savu operatīvo aizsardzības plānošanu, pasludinājusi solidaritāti ar kaimiņiem, ziņo laikraksts.
Zviedrija turpina jau iesākto
Zviedrijas neitralitāte arī līdz šim ir bijusi vairāk deklaratīva, nevis reālpolitiska, skaidro Latvijas Ārpolitikas institūta goda direktors ārpolitikas eksperts Atis Lejiņš. Proti, jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma Zviedrijas neitralitāte bijusi prorietumnieciska, šīs valsts militārās infrastruktūras pielāgotas NATO standartiem, Zviedrija aktīvi darbojusies programmas „Partnerattiecības mieram” ietvaros un apgādājusi ar ieročiem jaunizveidotos Latvijas bruņotos spēkus. Arī pašlaik, lai gan tas netiek sevišķi afišēts, Zviedrija apmāca Latvijas militāros speciālistus, norāda A. Lejiņš.
Lai gan Zviedrija joprojām nav NATO dalībvalsts, tā ziemeļvalstu sadarbības ietvaros aktīvi iesaistījusies reģiona drošības aktivitātēs. Jau kopš 90. gadu sākuma ASV zināmā mērā deleģējusi ziemeļvalstīm drošības misiju Baltijā. Tagad, stājoties spēkā Lisabonas līgumam un tā 42. punktam, Zviedrijas – ES dalībvalsts – atklātais paziņojums par militāri aktīvu pozīciju reģionā ir pašsaprotams, skaidro A. Lejiņš.
"Zviedrija krasi nemaina savu ārpolitiku, bet gan turpina jau iesākto."
Zviedrija krasi nemaina savu ārpolitiku, bet gan turpina jau iesākto virzību, atzīst arī politologs Toms Rostoks: „Pat ja Zviedrija tagad nebūtu neko pavēstījusi, tai būtu grūti neiejaukties, ja Baltijas jūras reģionā kaut kas notiktu,” skaidro politologs. Viņš arī norāda: tas, ka Baltijas jūras valstis atklāti sāk runāt par reģiona drošību, ir vērtējams ļoti pozitīvi. Vēl 90. gados šī tēma bijusi problēma, no kuras apspriešanas valstis pēc iespējas izvairījušās.
Dubults neplīst
1. decembrī spēkā stājas Lisabonas līgums, kura 42. pants noteic: ja kāda dalībvalsts kļuvusi par militāras agresijas upuri, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt palīdzību. „Dubults neplīst,” šo līguma punktu kontekstā ar NATO līguma 5. punktu, saskaņā ar kuru uzbrukums kādai no šīs organizācijas loceklēm tiek uzskatīts par uzbrukumu visai aliansei, novērtē A. Lejiņš. „Tas ir ļoti labs punkts, kas atraisa Zviedrijai rokas un stiprina mūsu drošību,” norādīdams uz minētā punkta nepelnītu atstāšanu ārpus uzmanības loka Latvijā, pauž ārpolitikas eksperts.
„Situācija, kad kāda valsts vērtējama kā upuris, ir ļoti sarežģīti interpretējama,” skeptiskāk uz šo Lisabonas līguma punktu raugās T. Rostoks. Viņš norāda: Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gada rudenī pierādīja, ka militāri draudi var materializēties ļoti ātri, tāpēc arī reakcijai uz to jābūt ātrai. Taču ES spēja operatīvi reaģēt uz militāra rakstura apdraudējumiem ir visai apšaubāma, uzskata politologs, norādot, ka joprojām primārais Baltijas valstu drošības garants ir NATO, nevis ES.
"Militāri draudi var materializēties ļoti ātri, tāpēc arī reakcijai uz to jābūt ātrai."
„Iepriekš mums nebija aizsardzības un drošības politikas kaimiņiem. Tagad mums tāda ir. Mēs nevaram klusēt, ja tiek apdraudēta ES dalībvalsts vai cita ziemeļvalsts. Ja tā notiktu, mēs pieņemtu lēmumu atsevišķi par katru gadījumu. Rīcība būtu atkarīga no individuāla gadījuma. Tā varētu būs viss – sākot no civilas darbības līdz dažāda veida atbalstam, kurš pēc dabas varētu būt arī militārs,” „Svenska Dagbladet” sacījis Zviedrijas aizsardzības ministrs Stēns Tolgforss. Zviedrijas armija iepriekš aizsargājusi savu teritoriju vai sniegusi ieguldījumu miera uzturēšanai tālās zemēs. Tagad Zviedrijas spēkus varētu ieraudzīt Baltijas valstīs, paudis ministrs.
Zviedrijas, kas pašlaik ir ES prezidējošā valsts, paziņojums par gatavību iesaistīties reģiona drošības uzturēšanā primāri nav jāsaista ar konkrētām militārām akcijām Baltijā. Tas vairāk uzlūkojams kā politisks žests, uzskata gan A. Lejiņš, gan T. Rostoks.
Piesardzība liek uzturēt aktivitāti reģionā
Gruzijas un Krievijas karš 2008. gadā, kā norāda „Svenska Dagbladet”, bija pavērsiena punkts, kad tika pieņemts lēmums tankus glabāšanai izvietot Gotlandes salā Baltijas jūrā. Signāls pārējai pasaulei tika raidīts šā gada rudenī, kad Zviedrija sarīkoja militāros manevrus un uz Gotlandi nosūtīja armijas vienības, norāda A. Lejiņš
Laikraksts atgādina, ka pēdējo reizi Krievijas prezidenta vizīte Zviedrijā notikusi 2001. gadā un situācija Baltijas jūras reģionā ir mainījusies. Sevišķi pēc tam, kad 2004. gadā Baltijas valstis pievienojās NATO.
Zviedrijai ir pamats būt piesardzīgai – gan Padomju Krievijas iebrukums Somijā 1939. gadā un tam sekojošais Ziemas karš (1939–1040), gan Krievijas un Gruzijas militārais konflikts pērn zviedriem ir svaigā atmiņā un dara tos piesardzīgus, norāda A. Lejiņš.
Zviedrija – militāri attīstītākā ziemeļvalsts un trešā teritoriāli lielākā ES valsts – kā neitrāla pozicionējusies visu 20. gadsimtu un centusies neiesaistīties abos pasaules karos. Lai gan arī pēc tam Zviedrija nav iesaistījusies nevienā militārā valstu blokā, tās neitralitāte aukstā kara gados faktiski bijusi prorietumnieciska. Kopš 90. gadu vidus Zviedrija piedalījusies NATO miera uzturēšanas operācijās bijušajā Dienvidslāvijā un Afganistānā.
80. gadu nogalē Zviedrija, kad to neuzdrošinājās daudzas citas rietumvalstis, atvēra pārstāvniecības punktus Baltijas valstīs. Turpmāk tā aktīvi darbojās reģionālās drošības un stabilizācijas politikas jomā, veicot arī lielus militārās tehnikas sūtījumus Baltijas valstīm.
