Iesākumā diskusijas dalībnieki vienojās precizēt, ko īsti saprast ar jēdzienu „valūtas devalvācija”, jo nebija pārliecības, ka šo jēdzienu visi saprot vienādi. Tāpat neizpratni rada reizēm lietotais jēdziens „iekšējā devalvācija”, kāds nopietnā ekonomikas literatūrā nav sastopams.
Diskusijas dalībnieki, pamatojoties uz starptautiskajā literatūrā lasīto, kā arī savu loģisko izpratni, vienojās, ka ar „valūtas devalvāciju” būtu pareizi saprast kursa piesaistes izmaiņu fiksēta valūtas kursa gadījumā. Līdz ar to, piemēram, britu mārciņu nemaz nevar devalvēt, jo tās vērtību nosaka nevis piesaiste kādai citai valūtai, bet gan pieprasījums un piedāvājums tirgū, un monetāro politiku īstenojošās institūcijas var tikai ietekmēt pieprasījumu vai piedāvājumu, līdz ar to mainot valūtas vērtību. Taču tā nav devalvācija; angļu valodā to apzīmē ar vārdu „depreciation”, (nevis „devaluation”), kuru latviešu valodā varētu tulkot „valūtas vērtības kritums (vai samazināšanās)”.
Valūtas vērtības kritums jāuzskata par plašāku jēdzienu, salīdzinot ar devalvāciju, jo valūtas vērtības kritums var notikt gan pieprasījuma un piedāvājuma samēru izmaiņu rezultātā, gan devalvācijas rezultātā.
Svārstību koridora (Latvijas gadījumā +/- 1%) no centrālās bankas piesaistes kursa (Latvijas gadījumā 1EUR=0,702804) paplašināšanu definitīvi par devalvāciju uzskatīt nevar, jo šinī gadījumā piesaistes kurss saglabājas iepriekšējā līmenī, tikai izmainās iespējamais valūtas vērtības svārstību diapazons tirgū. Turklāt neviens nevar ar pilnīgu precizitāti pateikt, kurā virzienā un kādā mērā kurss tirgū pēc koridora paplašināšanās mainīsies.
"Ja lielāko daļu no importa veido kapitāla preces un izejvielas, tad ieguvums no valūtas devalvācijas var izrādīties pārāk mazs un īslaicīgs."
Jēdziens „iekšējā devalvācija” (internal devaluation) vispirms parādās Dž.Stiglica (J. Stiglitz) darbos, taču viņš to ir licis pēdiņās, tātad lietojis pārnestā nozīmē, ar to saprotot ierobežojošu ekonomisku politiku krīzes apstākļos, kas ir pavisam citāda veida darbība nekā devalvācija, tātad – fiskāls, nevis monetārs instruments, taču rada līdzīgas sekas kā devalvācija – iedzīvotāju pirktspējas samazināšanos un importa samazinājumu.
Taču no monetārā viedokļa raugoties, „iekšējai devalvācijai” nav nekā kopīga ar devalvāciju parastā izpratnē. Tāpēc diskusijas dalībnieki uzskatīja jēdzienu „iekšējā devalvācija” par maldinošu un nevajadzīgu. Arī interneta avotos „internal devaluation”, izņemot pieminēto Dž. Stiglicu, tiek lietots gandrīz tikai saistībā ar Latviju, kur par ekonomiku rakstošie cilvēki nez kāpēc to ir pieņēmuši kā nopietnu ekonomikas terminu.
Par plusiem un mīnusiem
Diskusijas dalībnieki pārrunāja devalvācijas plusus un mīnusus no ekonomikas teorijas un vēsturiskās pieredzes, apsverot arī, kā šie plusi un mīnusi varētu izpausties Latvijas gadījumā. Visvienkāršākais un spēcīgākais arguments par labu devalvācijai ir ārējās tirdzniecības bilances uzlabošana, jo iegūst eksportētāji un zaudē importētāji. Taču šī efekta izpausme katrā konkrētā gadījumā var būt stipri atšķirīga, jo ļoti būtiska ir eksporta un importa struktūra valstī. Ja lielāko daļu no importa veido kapitāla preces un izejvielas, tad ieguvums no valūtas devalvācijas var izrādīties pārāk mazs un īslaicīgs. Šajā gadījumā, lai arī krīzes situācijā, valūtas devalvācija novedīs pie lielāka vai mazāka inflācijas pieauguma, turklāt tā būs piedāvājuma puses inflācija, kas nebūt nav labāka par deflāciju. Tāpat būtisks šajā gadījumā ir jautājums par eksportējamo un importējamo preču pieprasījuma cenu elastību, kas Latvijā nav nopietni pētīts jautājums.
Ekonomikas teorijā ir pazīstams Māršala-Lernera nosacījums (A. Marshall, A.Lerner), kurš apgalvo: devalvācijai pozitīvs efekts uz ārējās tirdzniecības bilanci būs tikai tad, ja eksportējamo preču pieprasījuma cenu un importējamo preču pieprasījuma cenu elastību summa ir lielāka par 1. Vienkāršāk sakot, lai devalvācija pozitīvi ietekmētu ārējās tirdzniecības bilanci, eksporta cenu samazinājuma rezultātā ārējos tirgos, šo preču pieprasījumam ir jāpieaug pietiekami būtiski, kā arī, pieaugot importa cenām iekšzemē, to pieprasījumam ir jāsamazinās pietiekami būtiski.
Bez nopietnākas izpētes droši apgalvot, ka tas tā notiks, nav iespējams. Piemēram, vai mēs varam būt droši, ka Latvijā, pieaugot importēto energoresursu, transportlīdzekļu, industriālo iekārtu cenām, strauji samazināsies to pieprasījums un attiecīgo importēto preču iegādes vietā pircējiem iekšzemē būs iespēja pārslēgties uz vietējo ražotāju attiecīgo preču piedāvājumu? Šķiet, ka nē.
Turklāt jāsaprot, ka ieguvums no devalvācijas eksportētājiem parasti ir īslaicīgs vai vidēja termiņa, jo pakāpeniski šo ieguvumu „noēd” iekšzemē augošais cenu līmenis, kas neizbēgami parādās pēc devalvācijas. Jo ekonomika atvērtāka un ar lielāku importēto preču un pakalpojumu īpatsvaru iekšzemes tirgū, jo ātrāk tas notiek. Latvija pieskaitāma valstīm ar lielu atvērtības pakāpi un ļoti lielu importēto preču un pakalpojumu nozīmi iekšējā tirgū.
Par ieguvējiem no devalvācijas līdzās preču un pakalpojumu eksportētājiem būtu jāpieskaita arī citi dažādu ienākumu guvēji no pārējās pasaules – rezidenti, kuri veic darbu nerezidentu labā (tātad viss Īrijā un Lielbritānijā nodarbināto kontingents), ja pieņem, ka šiem cilvēkiem paliek pietiekami cieša saikne ar Latviju un zināma daļa no naudas, ko tie nopelna, tiek tērēta Latvijā. Iegūtu arī Latvijas rezidenti, kuru īpašumā ir ārvalstu vērtspapīri, kuru vērtība, vērtēta latos, pieaugtu. Tieši tāpat pieaugtu arī dividenžu vai procentu vērtība, ko šie rezidenti saņem. Vēl iegūtu arī dažādu kārtējo pārvedumu jeb tā saukto vienpusējo maksājumu saņēmēji no ārvalstīm, ja maksājumi izteikti fiksētā summā ārvalstu valūtas vienībās.
"Devalvāciju visai nepatīkami izjustu vidēja Latvijas mājsaimniecība, kura dzīvo no fiksētiem ienākumiem latos, bet pēc devalvācijas sastaptos ar pirktspējas samazināšanos augošās inflācijas dēļ."
Ieguvums būtu arī atsevišķiem Latvijas uzņēmumiem, kuriem iekšējā tirgū ir jākonkurē ar importētājiem. Mazinoties importētāju konkurētspējai cenu ziņā (cena pēc devalvācijas jāpaaugstina), mūsu uzņēmēji kļūtu konkurētspējīgāki pret šiem importētājiem. Tomēr atklāts un pētāms tad paliek jautājums – cik liels un ar cik lielu tautsaimniecisku nozīmi ir šādu uzņēmumu skaits? Turklāt arī šai kategorijai ieguvums, līdzīgi kā eksportētājiem, nebūtu simtprocentīgs (jo tāpat sadārdzinātos importēto faktoru cenas), kā arī tas būtu jūtams tikai kādu laiku – pakāpeniski augošā vispārējā inflācija paaugstinātu arī no vietējā tirgus piesaistīto faktoru cenas.
Par ieguvējiem varētu uzskatīt arī to rezidentu daļu, kuri veikuši noguldījumus ārvalstu valūtās. Saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) datiem, 2009. gada 3. ceturksnī kopējais rezidentu noguldījumu apjoms bija 5,7 miljardi latu, no kuriem 47,1% veikti ārvalstu valūtās (40,0% eiro, 6,3% ASV dolāros un 0,8% citās valūtās). Tomēr jāatzīmē, ka noguldītāji latos (52,9% no kopējā noguldījumu apjoma) par devalvācijas faktu nebūtu iepriecināti, jo noguldījumu vērtība, pārvērsta ārvalstu valūtās, attiecīgi kristos, tāpat laika gaitā sagaidāmā inflācija mazinātu šo noguldījumu reālo vērtību.
Neaizmirsīsim kredītņēmējus
Par ļoti smagu problēmu devalvācija varētu kļūt tiem Latvijas uzņēmumiem, mājsaimniecībām un nekomerciālām organizācijām, kurām šobrīd ir kredītsaistības ārvalstu valūtās, bet ienākumi latos. FKTK dati liecina, ka 2009. gada 3. ceturksnī tikai 11,8% no visiem rezidentiem izsniegtajiem kredītiem ir latos; 85,1% – eiro, 2,4% – ASV dolāros un 0,7% – citās valūtās. Šai rezidentu kategorijai reālais kredītu slogs pieaugtu proporcionāli devalvācijas apjomam.
Devalvāciju visai nepatīkami izjustu vidēja Latvijas mājsaimniecība, kura dzīvo no fiksētiem ienākumiem latos, bet pēc devalvācijas sastaptos ar pirktspējas samazināšanos augošās inflācijas dēļ. Tiesa, šobrīd valsts iet citu ceļu, ko dažkārt apzīmē ar jau pieminēto iekšējo devalvāciju – patiesās devalvācijas nav, cenas ir stabilas, tomēr mājsaimniecību ienākumi ir nevis stabili, bet gan krīt – rezultāts apmēram tas pats. Līdzīgi var teikt arī par uzņēmumiem iekšzemē – arī tie pēc devalvācijas piedzīvotu piedāvājuma puses jeb izmaksu inflāciju, kuru pašlaik nepiedzīvo, bet tajā vietā izjūt būtisku pieprasījuma samazināšanos.
Ļoti būtisks devalvācijas mīnuss ir tās starptautiskais aspekts. Vēsture pierāda, ka mēģinājumi rast izeju no krīzes galvenokārt ar eksporta palīdzību (tātad pasliktinot citu valstu stāvokli) vispirms sastaps pretsparu ar ekonomiskiem līdzekļiem, visbeidzot ar militāriem līdzekļiem. Galu galā mums visiem ir zināms, kas sekoja pēc Lielās depresijas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Doma, ka Latvija ir pārāk maza, lai spētu aizdedzināt degli zem pulvera mucas, arī rod atspēkojumu vēsturē - pirmā, kas trīsdesmitajos gados devalvēja savu valūtu, bija mazā Urugvaja.
Arī no valsts pašas interesēm raugoties, doma par eksportu kā galveno ekonomikas dzinējspēku ir maldīga. Nevar gan neatzīt, ka nacionālās valūtas vērtības kritums atsevišķās tirdzniecības partnervalstīs (Polija, Zviedrija, Lielbritānija, Krievija, Baltkrievija) pēdējā laikā ir nācis par sliktu Latvijas uzņēmumu konkurētspējai. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka nozīmīgie tirdzniecības partneri – Lietuva un Igaunija – joprojām piesaistes kursu nemaina, tāpat Latvijai pietiekami daudz darījumu ir ar eirozonas valstīm. Tādēļ diezin vai Latvijai kā risinājums ekonomiskajām problēmām būtu jāmeklē, iesaistoties valūtas devalvācijas sacensībā (competitive devaluation).
Par mērķiem un līdzekļiem
Diskusijas dalībnieki nonāca pie viedokļa, ka, piedāvājot devalvāciju kā problēmas risinājumu, zirgs tiek jūgts aizmugurē ratiem. Nav saprotams, kāpēc lata devalvācijas gadījumā palielināsies naudas piedāvājums Latvijā. Vai Latvijas Banka, devalvējot latu, automātiski veiks arī naudas emisiju? Kas to liedz darīt tagad bez lata devalvācijas? Tas, ka tādā gadījumā nāksies atteikties no stingrās lata piesaistes eiro, ir ļoti ticami, taču tas būs nevis cēlonis, bet sekas. Vai varbūt komercbankas lata devalvācijas gadījumā sāks daudz devīgāk izsniegt kredītus latos ar zemākām procentu likmēm? Nav saprotams, uz ko balstītos tāds secinājums.
Arguments, ka valūtas devalvācijas gadījumā iegūst eksportētāji un zaudē importētāji, ir pareizs. Taču Latvijas gadījumā no tā būtu maz labuma, ja tāds vispār būtu. Par gāzi, degvielu un elektrību, kā arī graudiem, cukuru u.tml. precēm, ko mēs importējam un darīsim to tuvākajos desmit gados, mēs nevarēsim norēķināties latos, piegādātājiem maksāsim tās pašas vecās cenas eiro vai dolāros, kas, rēķinot latos, devalvācijas gadījumā iznāks jau daudz augstākas. Nemaz nerunājot par to, kā no tā cietīs mājsaimniecības. Arī ražotāju ieguvums no eksporta var izrādīties tik īslaicīgs, ka reāla labuma no tā nebūs. Ir jāņem vērā, ka mūsdienu pasaulē (atšķirībā no 1936. gada, kad Latvija sekmīgi devalvēja latu) bez elektrības un degvielas nevar notikt praktiski nekāda saimnieciska darbība, izglītību un zinātni ieskaitot. Ražošanas nozares šādā gadījumā saņemtu īpaši smagu triecienu. Turklāt jāatceras, ka importam atšķirībā no eksporta ir arī multiplikatora efekts - sadārdzinoties importētajām kapitāla precēm, sadārdzināsies arī vietējā ražojuma kapitāla preces.
"Piedāvājot devalvāciju kā problēmas risinājumu, zirgs tiek jūgts aizmugurē ratiem."
Tai pašā laikā lata turēšana viena procenta koridora robežās ir otra galējība. Fiksētais valūtas kurss zināmā mērā ir pielīdzināms fiksētai cenai preču tirgos, kas ilgtermiņā var būtiski atšķirties no līdzsvara cenas, radot preču deficītu vai pārpalikumu. Latvijas lata piesaiste eiro ir novedusi pie tā, ka reālais valūtas kurss, pēc vairāku ekonomistu vērtējuma, ir būtiski atšķirīgs no Latvijas Bankas noteiktā kursa, no kā pirmām kārtām cieš jau paši eksportētāji.
Acīmredzot lata kursa stingrā turēšana izriet no Latvijas Bankas mērķa par katru cenu pievienoties eirozonai. Ja tas tiek darīts par katru cenu, tad šī cena var izrādīties pārlieku augsta, līdzīgi kā tas bija ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Tās valstis, kuras šo iestāšanos uzskatīja nevis par mērķi, bet līdzekli, ir ieguvējas. Latvijas valdībai iestāšanās ES nebija līdzeklis iedzīvotāju labklājības celšanai, bet mērķis. Ja mērķi tiek jaukti ar līdzekļiem, tas nes vairāk ļaunuma, nekā labuma. Tāpat var būt ar pievienošanos eirozonai, kā dēļ lata kurss tiek pārlieku centīgi piesaistīts eiro.
Pašreiz izvēlētā Latvijas ekonomiskā politika ir ceļš uz bezdibeni. Lata devalvācija nebūtu glābiņš. Taču varētu būt, ka naudas emisija, lai segtu budžeta deficītu bez ārējiem aizņēmumiem, kaut gan arī ir ļoti slikts risinājums, pašreizējā situācijā tomēr būtu labākā izeja (mazākais ļaunums). Taču pašreiz valdošajā haosā Latvijas finanšu sistēmā jebkurš monetārās politikas solis var radīt neprognozējamas sekas.
