Kam vajadzīga Pasaules tualetes organizācija (World Toilet Organization)? Pašlaik tajā iestājušās 215 organizācijas no 57 pasaules valstīm, un tās mērķis ir pavisam vienkāršs – lai katram cilvēkam būtu pieejama sakopta un tīra tualete un lai labierīcību būtu pietiekamā daudzumā. Informācija par šo organizāciju un tās aktivitātēm skatāma interneta vietnē http://www.worldtoilet.org/. Septiņpadsmit tualetes organizāciju 2001. gadā vienojās, ka 19. novembris būs Pasaules tualetes diena.
Pasaules tualetes organizācija secinājusi - ja visi pasaules iedzīvotāji pēc labierīcību apmeklēšanas rūpīgi nomazgātu rokas ar ziepēm, tad dažādu vīrusu un baktēriju izraisītās saslimšanas uz zemeslodes samazinātos par 40 procentiem. Varētu domāt, ka tas attiecas uz trešās pasaules valstīm, tomēr arī Latvijā daudzviet nav iespējams pienācīgi apmeklēt tualeti, kur nu vēl nomazgāt rokas.
Taupa ar tualetes papīru un ziepēm
Krīzes laikā daudzas iestādes sākušas taupīt uz tualetes papīra un ziepju rēķina. Piemēram, VID Rīgas muitas reģionālajā iestādē darbinieki uz tualeti ejot ar savu salvetīti. Septembrī, kad Rīgas skolēnu pilī norisa skolēnu konkursi, labierīcībās nebija papīra, un tās bija atbaidošas. Medicīnas sabiedrībā „Aura-R” Purvciemā ir briesmīgas tualetes, kurās nav tualetes papīra, bet, ja tomēr kādreiz ziepes tur gadās, tad nolikts tāds gabaliņš, kam negribas pieskarties.
Valodu mācību centrā „Mirte”, kurā dienā uzturas ļoti daudz cilvēku, uzskata: ja uzņēmumam ir izdevies uzvarēt Nodarbinātības valsts aģentūras konkursā, saņemot Eiropas Sociālā fonda finansējumu, un mācīt bezdarbniekiem valodas, tā pienākums ir nodrošināt tikai mācības, nevis rūpēties par tualešu labiekārtošanu. Tualetēs nav atrodams ne papīrs, ne ziepes, un parasti jau ap pusdienas laiku tajās esot gandrīz neiespējami ieiet. Rīgas pilsētas Zemesgrāmatu nodaļā tualetes papīra ekonomēšanas nolūkā lielais tualetes rullis pārgriezts un sadalīts divos šauros rullīšos, kas rada nevis taupību, bet izšķērdību, jo cilvēki šauro strēmelīti tin un tin.... Tādus piemērus diemžēl zina gandrīz katrs.
Rūpes par skolēniem un pārtikas ražotājiem
Latvijā ir maz tādu normatīvo aktu, kuros kā obligāta prasība būtu norādīta papīra un ziepju nepieciešamība tualetēs. Tomēr Ministru kabineta 2002. gada 27. decembra noteikumi Nr. 610 „Higiēnas prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm” paredz, ka „tualetē ir tualetes papīrs vai salvetes, ziepes un roku žāvēšanas vai susināšanas ierīce vai līdzeklis”. Vēl norādīts, ka skolās tualetes jāuzkopj pēc katra starpbrīža.
Citos MK noteikumos netiek minēti tādi sīkumi kā tualetes papīrs un ziepes, iespējams, tāpēc, ka tas ir pašsaprotami. Tomēr ko darīt citu iestāžu apmeklētājiem un darbiniekiem? Vai tad, ja nav ar likumu noteikts, ka katrā sanitārajā mezglā jābūt ziepēm, jāsamierinās ar tiem apstākļiem, kādi ir?
"Pasaules tualetes organizācija secinājusi - ja visi pasaules iedzīvotāji pēc labierīcību apmeklēšanas rūpīgi nomazgātu rokas ar ziepēm, tad dažādu vīrusu un baktēriju izraisītās saslimšanas uz zemeslodes samazinātos par 40 procentiem."
Kā skaidro Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD), tualetes nepieciešamību dažādās iestādēs paredz būvnormatīvi, taču PVD sabiedriskās tualetes neuzrauga. Vienīgais saskares punkts PVD ir tās tualetes, ko izmanto pārtikas apritē iesaistīto uzņēmumu personāls. Jo tas, kā personāls ievēro personiskās higiēnas prasības, ietekmē pārtikas nekaitīgumu un drošumu. Publiskā daļa, proti, tualetes, kas paredzētas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apmeklētājiem, nav PVD kompetencē.
Par nesakoptākajām tualetēm var sūdzēties
Latvijā higiēnas prasību ievērošanu uzrauga Veselības inspekcija. Tās mājaslapā internetā pie iestādes mērķiem ir minēts: „Īstenot valsts pārvaldes funkcijas veselības nozares uzraudzībā un kontrolē, lai nodrošinātu veselības aprūpes (medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes), sabiedrības veselības (epidemioloģiskās drošības, vides higiēnas, dzeramā ūdens, trokšņu), kosmētikas līdzekļu, ķīmisko vielu un produktu uzraudzības, kā arī zāļu kontroles jomu regulējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu un izpildi.” Kopš 2009. gada 1. septembra Veselības inspekcija pārņēma likvidētās Sabiedrības veselības aģentūras funkcijas: slimību uzraudzību (izņemot infekcijas slimības), kā arī tādu vides faktoru uzraudzību, kuri izraisa saslimšanu un veselības veicināšanas īstenošanas uzraudzību reģionālajā līmenī.
Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāja Aija Grundmane skaidro: „Veselības inspekcija saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu veic higiēnas prasību kontroli šādās sabiedriskās iestādēs:
- ārstniecības iestādēs;
- izglītības iestādēs, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmas;
- vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēs;
- dienesta viesnīcās;
- sociālās aprūpes institūcijās;
- kosmētiskajos kabinetos;
- frizētavās;
- publiskas lietošanas pirtīs;
- publiskas lietošanas peldbaseinos.
Saskaņā ar Epidemioloģiskā drošuma likumu Veselības inspekcija kontrolē higiēnas prasību ievērošanu iestādēs, uzņēmumos un organizācijās, kas nodrošina pakalpojumu sniegšanu patērētājiem un ir paaugstināta riska objekti, jo to darbības vai to izmantojamo iekārtu dēļ var izplatīties infekcijas slimības un rasties risks cilvēku veselībai.”
Bet ko darīt citu, MK noteikumos neminētu iestāžu apmeklētājiem? „Jāatzīmē, ka par higiēnas prasību ievērošanu sanitārā mezgla telpās sabiedriskā iestādē atbild konkrētās iestādes, uzņēmuma īpašnieks vai vadība,” norāda A. Grundmane. „Jebkuras iestādes interesēs ir nodrošināt sakārtotus darba apstākļus saviem darbiniekiem un kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu saviem klientiem, kas ietver arī sakārtotas vides nodrošināšanu iestādes sanitārā mezgla telpās.
"Vai tad, ja nav ar likumu noteikts, ka katrā sanitārajā mezglā jābūt ziepēm, jāsamierinās ar tiem apstākļiem, kādi ir?"
Ja apmeklētājus satrauc higiēnas prasību ievērošana tualetēs, var rakstīt mums: Klijānu iela 7, Rīga, LV-1012, vai arī jāzvana pa uzticības tālruni-automātisko atbildētāju 67819696. Higiēnas kontroles nodaļas speciālisti izskatīs šo jautājumu un pieņems lēmumu, kā reaģēt. Ja sūdzība šķitīs svarīga, konkrētajā iestādē tiks veikta pārbaude.
Veselības inspekcija izskata un sniedz atbildes uz iesniegumiem par higiēnas prasību neievērošanu tualetes telpās, arī par iestādēm, kuru uzraudzība nav noteikta normatīvajos aktos.”
Labierīcību nav pietiekami
Cits jautājums - tualešu pieejamība. Latvija kļūst aizvien civilizētāka, tomēr, pārvietojoties pa Latvijas ceļiem, speciāli ierīkotajās automašīnu pieturvietās dabiskās vajadzības jākārto krūmos. Bet Rīgas centrā pat tad, kad notiek dažādi pasākumi, sabiedriskās tualetes jau pulksten 22 darbu ir beigušas, slēgti arī lielveikali, kas bieži ir vienīgā cerība. Tāpēc nav brīnums, ka jautrākajiem Rīgas viesiem pēc krodziņu apmeklējuma drošs aizsegs dabisko vajadzību kārtošanai šķiet Brīvības piemineklis. Turpat netālu pie Laimas pulksteņa ierīkotā privātā tualete desmitos vakarā tiek slēgta.
Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes galvenā speciāliste Vija Priede skaidro, ka Vecrīgā ir arī labierīcības, kas darbojas visu diennakti. Tādas ir Līvu laukumā, Kungu ielā un 11. novembra krastmalā. Tikai jautājums: kā tūristam, kurš atrodas pie Laimas pulksteņa, Pulvertorņa, Galerijas „Centrs”, Doma laukumā vai citur pilsētas vēsturiskajā centrā, to uzzināt? Vecrīgā nekur nav tūristiem tik vajadzīgo norāžu par to, uz kuru pusi meklējams Brīvības piemineklis, Doma laukums, stacija, prezidenta pils, lielākās ielas un WC.
"Pārvietojoties pa Latvijas ceļiem, speciāli ierīkotajās automašīnu pieturvietās dabiskās vajadzības jākārto krūmos."
Piemēram, tualete, izrādās, darbojas arī Bastejkalna malā Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī, bet to var uzminēt tikai tad, ja dodas izlūkos uz senseno noplukušo, apķēpāto, asfalta pelēko tualetes ēciņu, kas ir ne visai estētiska arī iekšpusē. Tualeti apsaimnieko SIA „E Daugava”, kam trūkstot apmeklētāju, tāpēc nekāds bizness neiznāk un nav iespējams telpas izremontēt. Tas ir „koks ar diviem galiem”: pietiktu tikai ar norādi, ka te ir šāda „sirsniņmājiņa”, lai apmeklētāju skaits vairotos.
Norādes uz ielām savulaik ir plānotas, un Rīgas Tūrisma informācijas centrs ir pasūtījis šādu projektu, bet viss kaut kur izčabējis un apstājies. Tāpat ir izstrādāts Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra tualetes renovācijas projekts.
Jāpiebilst, ka septiņas no Rīgas domes Īpašuma departamenta bilancē esošajām sabiedriskajām labierīcībām Rīgā nedarbojas un dažas no tām paredzēts nojaukt.
Neatbildēts paliek jautājums, kā pačurināt bērnus, ja pie kases pieejams vien gabaliņš papīra no kopējā ruļļa? Ko klāt uz netīrajām poda malām? Un vēl – vai atkritumu urnas kabīnēs nevarētu būt ar vāku, lai nebūtu jāvēro to saturs?
Galvaspilsētā būtu nepieciešamas labierīcības sabiedrisko transporta līdzekļu galapunktos, bet par to Rīgas dome neatbild, jo šādas tualetes jāierīko organizācijai, kam pieder galapunktu zeme, ēkas. Tas lielākoties ir uzņēmums „Rīgas satiksme”.
Līdzīgu stāstu varētu veidot par daudzām Latvijas mazākām un lielākām pilsētām, autoostu un staciju tualetēm, dažādām iestādēm, kurās bieži uzturas apmeklētāji, bet tualetes ir ļoti sliktas vai arī tās apmeklētājiem ir liegtas. Varbūt arī Latvijā beidzot derētu izveidot Tualetes organizāciju?
Uzziņai
Normatīvie akti, ko piemēro Veselības inspekcija epidemioloģiskās drošības jomā:
- Ministru kabineta 2008. gada 17. jūnija noteikumi Nr. 454 „Peldvietu higiēnas prasības”.
- Ministru kabineta 2002. gada 27. decembra noteikumi Nr. 595 „Higiēnas prasības izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmas”
- Ministru kabineta 2001. gada 16. janvāra noteikumi Nr. 22 „Noteikumi par higiēnas prasībām kosmētiskajiem kabinetiem”.
- Ministru kabineta 2000. gada 19. decembra noteikumi Nr. 439 „Higiēnas prasības publiskas lietošanas pirtīm”.
- Ministru kabineta 2000. gada 12. decembra noteikumi Nr. 431 „Higiēnas prasības sociālās aprūpes institūcijām”.
- Ministru kabineta 2002. gada 27. decembra noteikumi Nr. 610 „Higiēnas prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm”.
- Ministru kabineta 2009. gada 27. janvāra noteikumi Nr. 71 "Noteikumi par higiēnas prasībām frizētavām".
- Ministru kabineta 2006. gada 11. jūlija noteikumi Nr. 574 „Noteikumi par higiēniskā un pretepidēmiskā režīma pamatprasībām ārstniecības iestādē”.
- Ministru kabineta 2000. gada 18. janvāra noteikumi Nr. 26 „Noteikumi par higiēnas prasībām publiskas lietošanas peldbaseiniem”.
- Ministru kabineta 2000. gada 11. aprīļa noteikumi Nr. 137 „Higiēnas prasības dienesta viesnīcām”.
