„Ierēdņu skaita samazināšana nav pašmērķis. Mērķis ir skaidrs – šīsdienas ierobežoto resursu apstākļos panākt augstāku efektivitāti. Ziņojumi, kurus mēs saņemam no ministrijām – ierēdņu skaits samazināts par tik un tik –, faktiski neko neizsaka. Tas neatrisina jautājumu par neefektīvu darbību. Laimīgā kārtā pēdējās nedēļās ir pazīmes, kas liecina: sākušās strukturālas reformas. Piemēram, tagad karstākais jautājums - reforma augstākās izglītības sistēmā. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka, samazinot finansējumu visām augstskolām vienādi, tas ir ceļš uz stagnāciju. Augstskolu skaits ir pieaudzis un ir pārāk liels. Tiks samazināts, citas iespējas nav.
Kādā veidā? Viens variants – viena universitāte Latvijā. Tam nav piekritēju, izņemot pašu universitāti. Ir liberālais variants – saglabāt visas, kas arī ir apšaubāmi. Bet tas ir tikai piemērs. Ir jāmaina pārvalde kā sistēmas. Un tikai pēc tam var runāt par nepieciešamajām funkcijām un nepieciešamo ierēdņu skaitu.
Ir iespējams arī ātrais valsts pārvaldes uzlabošanas ceļš – tā ir administratīvā sloga samazināšana. Piemēram, ja tiek pieprasītas izziņas un informācija, kura, vēlāk izrādās, nevienam nav vajadzīga, tiek lieki tērēts cilvēku laiks un arī ne maza nauda,” diskusijas „Reformas valsts pārvaldē: problēmas un risinājumi” ievadā savu redzējumu pieteica augstskolas zinātņu prorektors, profesors habilitētais ekonomikas doktors Vulfs Kozlinskis.
Studenti (ierēdņu klienti) saskata piecas problēmas
Aleksis Nipers, Ekonomikas un biznesa institūta direktora vietnieks, klātesošajiem izklāstīja studentu pētījumā apkopotos iemeslus, kāpēc ar reformu nevedas.
A. Nipers tos dēvē par pieciem atslēgas vārdiem, kuri veido saišķi, un tāpēc problēmas nav risināmas atsevišķi, bet kompleksi.
Darba ražīgums. Ministri bieži uzņēmējiem saka: ja gribat būt izcili, jums ir jāceļ darba ražīgums. Taču Latvijas valsts pārvaldē darba ražīgums arī atpaliek no rietumu valstu rādītājiem 4-6 reizes. Ir virkne veidu, kā to palielināt. Piemēram, valsts gatavo dažādas stratēģijas un koncepcijas. Šādu dokumentu izstrādē valstij būtu nevis jādibina kādi departamenti, bet jāizmanto resursi, kas valstij jau ir, – universitātes, zinātnes institūti, kur var sagatavot šos dokumentus, tā palielinot to kvalitāti.
Profesionalitāte. Arī tā tiek saistīta ar līdzekļu izmantošanas efektivitāti. Bija E-lietu ministra sekretariāts, tika ieguldīti miljoni, bet efekta, ko sabiedrība varētu ieraudzīt un novērtēt, it kā nav. Līdzīgi ir ar ES fondiem, jo tiek izlietota milzīga nauda, bet nav sistēmas, kādā veidā analizēt atdevi. Tas netiek vērtēts. Turklāt ministrijas bieži atsaucas uz lēmumiem, kurus it kā pieprasa ES. Kad parādās ziņas, ka, izrādās, to neprasa vis, sabiedrībā vairojas šaubas par valsts pārvaldes profesionalitāti.
Birokrātija. ES statistikā, ko analīzē izmantojuši studenti, atrasts, ka birokrātiskais slogs naudas izteiksmē Latvijā ir 6,8% no IKP, divreiz lielāks nekā vidēji ES – 3,5%, un vairākkārt smagāks par Zviedrijas 1,5% no IKP. Latvijā iesniegšanai tiek prasīti dokumenti ar parakstu, ar zīmogu pat tad, ja dokumentam nav nekāda finansiālā riska, un to varētu sagatavot elektroniski. Piemēram, ja uzņēmējs maina biroja adresi. Vai, ja augstskolai, piesakoties konkursam, jāsaņem izziņa, jāmaksā, jābrauc uz Uzņēmumu reģistru, kaut gan šie dati ir uzzināmi bez papildu ceļošanas.
Objektivitāte jeb nevienlīdzīga attieksme, konkurences ierobežošana. Izpētē secināts: nav loģiska pamatojuma kritērijam, ja uz kādu ES fondu programmu var pieteikties tikai valsts augstskolas. Šādā veidā arī tiek ierobežota konkurence.
Valsts pārvaldei problēmas ar inovācijām. Grūti iedomāties, ka veikals būtu konkurētspējīgs, ja tajā nevarētu norēķināties ar maksājumu kartēm. Taču valsts pārvaldē nevar, jādodas uz banku, jāveic pārskaitījums. Valsts tērē naudu programmatūrai, kaut gan varētu izmantot bezmaksas programmas - pasniedzējs aktualizē arī pēdējā laikā atklātās diskusijas tematu.
Jaunais vecais jautājums – kas ir strukturālās reformas?
Valsts kancelejas direktores vietniece valsts pārvaldes politikas un koordinācijas lietās Baiba Pētersone, kuras „auditoriju” caurlūkojuši studenti pētījumā, piekrita kritikai par šķēršļu mazināšanu. Birokrātija ir jāmazina vienmēr, jo tā producē arvien jaunus nosacījumus. Tāpēc valsts pārvaldes “griešana” notiek saistībā ar biznesa vides atbrīvošanu.
Taču ierēdne nepiekrita apgalvojumam, ka Latvijā ir viena no visneefektīvākajām valsts pārvaldēm. Šāds pieņēmums radies līdz ar Latvijas Bankas paziņojumu 2007. gadā –Latvijā ir lielākā valsts pārvalde Eiropā. “Un jāpabrīnās par komentētāju viedokli – absolūto patstāvīgas domāšanas nespējīgumu. Latvijā vispār tā ir slimība, ka mēs nespējam neatkarīgi un profesionāli izvērtēt kaut kādus apgalvojumus, kas peld publiskajā telpā. IT laikmetā arī nepārbaudītas ziņas izplatās ātri. Bet vajag tā, kā Nīčem – paklauvēt un pārbaudīt,” aizstāvējās B. Pētersone. Jo Latvija ar birokrātijas apmēriem īpaši neatšķiroties ne no Igaunijas, ne Lietuvas.
Vēl pēdējā laikā bieži tiražējot komentāru – mums notiek tikai „griešana” valsts pārvaldē, tā nav nekāda strukturālā reforma! „Kas ir strukturālā reforma? Vai kāds var pateikt vienkāršiem vārdiem, lai skaidrs manai vecaimammai?” –, diskusijas dalībniekiem vaicāja valsts pārvaldes profesionāle. Tikai viens no augstskolu pārstāvjiem mēģināja trāpīt: „Ja divu cilvēku vietā visu varētu darīt viens cilvēks, iegūtu arī kvalitāte.”
"Valsts budžeta samazināšana valsts institūcijām ir strukturāla reforma."
Reformas pārzinātāja skaidroja, ka strukturālās reformas nav sākušās ne pērn, ne aizpērn, bet gan deviņdesmitajos gados un notiek visu laiku. Kā piemēru sacītajam B. Pētersone minēja strukturālo pārkārtojumu programmu Pasaules Bankas aizdevuma ietvaros no 1999. gada līdz 2004. gadam, budžeta reformu, plānošanas sistēmas reformu, korupcijas novēršanas pasākumus, kuru rezultātā tika izveidots Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.
Tad, lūk, Valsts kancelejas pārstāve strukturālās reformas definēja kā „būtiskas izmaiņas valsts politikas jomās, kuras katrā konkrētā situācijā tiek veiktas ar noteiktu mērķi”. Jo strukturāls tas ir tikai viens apzīmējums, bet, vienkārši runājot, tas nozīmē - būtisks, skaidrības labad, piebilda B. Pētersone. „Valsts pārvaldes reforma ir viena no valsts politikas jomām, kura ir mainīga. Vai tas viss ir reformas? Nē, tā ir valsts politika. Reformas iestājās līdz ar valsts dižķibeli. Kad mums pēkšņi bija jāpārtrauc šī normālā attīstības līnija un jāveic krasas izmaiņas.”
Valsts kanceleja ir pētījusi norises valstīs, kuras gājušas cauri dižķibelēm, kā tagad Latvija: Skandināvijas valstīs 90. gados, Jaunzēlandē 70. gados, Austrālijā, Kanādā, Itālijā ir bijušas līdzīgas problēmas. Absolūti visās šajās valstīs publiskajā sektorā pirmā un galvenā strukturālā reforma ir bijusi izdevumu samazināšana. Valsts budžeta samazināšana valsts institūcijām ir strukturāla reforma, uzsver B. Pētersone. Ko tā izraisa? Notiek procedūru maiņa, jo naudas vienkārši nav, tiek pārstrukturizēta biznesa potenciāla atbrīvošana. „Tā ka apgalvojums, ka valsts pārvaldes samazināšana nav strukturāla reforma, ir no avīzēm paņemts apgalvojums,” noteica B. Pētersone.
Strukturālās reformas nav tikai valsts pārvaldes reformas, tām ir trīs galvenie pīlāri, kuru mērķis ir Latvijai atgriezties konkurētspējīgo valstu saimē, jo, kā klāstīja referente, “mums ir noticis tas, kas noticis. Tajā skaitā pie mums - atšķirībā no pārējiem – „notikusi” Parex banka”. Tātad reformu pirmais virziens ir ekonomikas pārstrukturēšana – ražot, kas kādam būtu vajadzīgs, kas ir ar mieru pirkt. Otrais virziens ir sociālā spilvena stratēģija – nodrošināt minimālo [iztikšanas] līmeni. Un trešais ir valsts pārvaldes reforma.
Par pēdējā laikā bieži vaicāto - kāds vienkāršajam cilvēkam būs ieguvums? - B. Pētersone ir atklāta: „Nekāds. Tuvākajā laikā būs tikai zaudējumi un nepatikšanas, valsts pakalpojumu kvalitāte pazemināsies un tie sašaurināsies, būs mazāk pieejami.” Jo, ja Valsts ieņēmumu dienests strādā četras darbdienas nedēļā, protams, pakalpojumi būs mazāk pieejami, ja pusi darbinieku atlaiž, tad pat ar entuziasmu visu izdarīt nevarēs. „Ieguvums sabiedrībai un katram mums kā nodokļu maksātājiem būs nevis no strukturālajām reformām, bet no valsts konkurētspējas pieauguma un no tā, ka palielināsies valsts ienākumi un mēs pakāpeniski varēsim atgriezties pie normālas pakalpojumu nodrošināšanas,” skaidro B. Pētersone.
Feodālā pastāvēšana
Latvijā ļoti grūti iet ar pārmaiņu vadību. Mūsu politiskā elite nav īsti gatava to darīt, uzskata B. Pētersone. Un politiskā sistēma ir viena no bāzes problēmām. Piemērs tam esot savstarpējā spriedze koalīcijā, nespēja vienoties. Ar politisko sadrumstalotību roku rokā iet reformas sadrumstalotība. Un izpaužas kā feodālā pieeja, jo katra ministrija, katrs sektors, vai tā būtu izglītība vai zemkopība, vai cits, ir piesiets pie politiskās partijas reitinga, ministram savai partijai jāatbild, cik viņš ir izsitis savam sektoram naudu (vai arī visu nolaidis uz grunti), un tas būs arguments nākamajās vēlēšanās, spriež Valsts kancelejas pārstāve.
Augstākās ierēdniecības atbildība arī ir politiskā līmeņa jautājums. Augstākā ierēdniecība ļoti lielā mērā nav neitrāla, ir daļēji saistīta ar politisko eliti, tai raksturīgas tās pašas problēmas, dažos gadījumos pakalpība. Augstākā ierēdniecība nav pietiekami aizsargāta, lai paustu neatkarīgu politisku viedokli, uzskata B. Pētersone, piebilstot: „Daudzās valstīs tieši augstākā ierēdniecība ir bijusi tā, kas ir mobilizējusies, tā, kas ir palīdzējusi izvest valsti no krīzes. Pagrūdusi politiķus nost. Pie mums tas nenotiek.”
Vēl viens feodālisms, kas valstī nav pārvarēts, ir vienotas pieejas trūkums valsts un pašvaldību līmenī. Jo pašvaldības esot kā feodālie lēņi, kas ir politiski sadalīti, ko negribas atdot un kur vajag ļoti lielu autonomiju.
Arī pēc pirmajiem funkciju auditiem šovasar izlīduši konkrēti īleni. Neviens no ieteikumiem ar sagatavotajiem aprēķiniem (pievienot Azartspēļu inspekciju Valsts ieņēmumu dienestam, traktoru tehniskās apskates aģentūru - Ceļu satiksmes drošības direkcijai, apvienot arhīvus, ekspertīžu centrus, kas dublējas) nav ticis tālāk par koalīcijas padomi, tātad nav nonācis valdībā.
Valsts pārvaldei – trīs uzdevumi
Valsts pārvaldei pamatdokuments ir tā saucamā LESIJA jeb Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma, starptautisko donoru pasūtītais dokuments. Tajā ietilpst visas vienošanās ar Eiropas Komisiju un SVF, Pasaules Banku. Tas ir rīcības plāns ar 200 uzdevumiem – par izdevumiem, nodokļiem, pensijām un arī valsts pārvaldi. Valsts pārvaldei šajā dokumentā adresētas trīs darāmās lietas: vienotais darba samaksas likums, valsts pārvaldes un civildienesta optimizācijas plāns, struktūrfondu apguves nekavēšana.
Civildienesta optimizācijas plānā izvirzīts mērķis kļūt par mazu un lētu valsts pārvaldi. Ir izmaksu rezerves, vēl arvien ir pelēkās zonas, atzīst B. Pētersone.
Profesionālas valsts pārvaldes veidošanā ir paredzēts vienotais algu likums. 2007. gadā, kad reformēja algu sistēmu, tika likvidētas atšķirības starp ierēdņiem un darbiniekiem. B. Pētersone ir pārliecināta, ka Latvijā ir viena no modernākajām algu sistēmām Eiropā. Algu reformas princips bijis novērst lielās atšķirības starp iestādēm, ja salīdzina vienādus amatus, un vairāk celt mazākās algas. “To nevarēja ievērot tāpēc, ka tiem, kam bija lielās algas, gribējās vēl lielākas,” rezumē VK vadītājas vietniece.
"Daudzās valstīs tieši augstākā ierēdniecība ir bijusi tā, kas ir mobilizējusies, tā, kas ir palīdzējusi izvest valsti no krīzes."
Algu sistēmas sakārtošanas otra problēma ir lielās nodarbināto kategorijas – pedagogi un ārsti. Viņus nav varēts „iedabūt” algu sistēmā tāpēc, ka pedagoga darbs pielīdzinājās fiziskā darba darītājam. Tas nozīmē, ka ļoti jāceļ algas. Taču - ja to nepacēla treknajos gados, tagad to neizdarīs.
Pašreiz Valsts kancelejas piedāvājums civildienesta optimizācijai ir izbeigt dalīt ierēdņus un darbiniekus un noteikt visus valsts iestādēs strādājošos, izņemot mediķus un pedagogus, par pārvaldes darbiniekiem. Tātad, ejot strādāt valsts pārvaldē, cilvēks neslēdz līgumu, visi ir dienesta attiecībās, visi ir vienādi. Tajā skaitā pašvaldībās.
Uz ko attiecas 8 procenti?
Pēc publiskās diskusijas valdības 15. septembra ārkārtas sēdē, kur Valsts prezidents iztaujāja premjeru, kad tiks sasniegti 8% valsts pārvaldē strādājošo no iedzīvotāju skaita, daudziem tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc Valdis Dombrovskis to nosaucis kā vidēja termiņa mērķi, jo – kāpēc no pašreizējā 9,1% nevar samazināt uzreiz?
Cipars izraudzīts Somijā, kur saskaņā ar produktivitātes programmu jau septiņus gadus mazina valsts pārvaldi, kas ziemeļniekiem esot sasniegusi 20 procentus. Somi samazināšanu veicot harmoniski - pensionējušos vietā nepieņem jaunus darbiniekus. Vai arī skolotāji ietilpst šajos 8 procentos? Jā, pašreiz šis kopskaits ir 205 000 nodarbināto no 2,1 miljona Latvijas iedzīvotāju. Valsts pārvaldei ir jārēķinās ar demogrāfisko stāvokli. Ja iedzīvotāju skaits samazinās, piemēram, emigrē, kā tagad, attiecīgi jāsarūk arī valsts pārvaldē nodarbināto skaitam. Pieļaujamo skaitu var rēķināt arī no valstī nodarbināto skaita. Šī procenta galvenā ideja - administrācija nedrīkst atņemt ekonomiskajai aktivitātei vairāk cilvēku par šiem astoņiem procentiem, skaidroja B. Pētersone.
Vai jāmaina MK Kārtības rullis?
Bijusī Zemkopības ministrijas ierēdne, tagad Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes dekāne Irina Pilvere, ir kritiski noskaņota pret lēmumu garo procedūru valdībā, kur katri noteikumi projekta stadijā tiek skatīti Ministru kabineta Komitejā, Valsts sekretāru sanāksmē, vēl un vēlreiz skaņoti ministrijās.
„Ministru kabineta Kārtības rullis ir mūsu produkts, un mēs to aizstāvēsim līdz pēdējai iespējai. Tāpēc, ka tas ir vienīgais, kas ļauj mums pieprasīt no ministrijām informāciju: cik šie lēmumi maksā, kam tie maksā. Šajā procesā arī minētā informācija tiek nodrošināta, jo sākumā to cenšas noslēpt. Tā ir procedūra, kas ļauj aizstāvēt sabiedrības intereses,” B. Pētersone ir kategoriski pret steigu, jo arī lēmumu rosināšanas stadijā ir intereses un darbojas lobiji. Savukārt ātrai lēmumu pieņemšanai ir paredzēta cita procedūra - neviens netraucē iesniegt jautājumu kā Ministru kabineta lietu vienas dienas laikā.
Ko nedarām un ko nezinām. Varbūt
A. Nipers vērtē, ka valstī e-paraksta sistēma nestrādā un nestrādās. Viņš atstāsta uzzināto sarunās ar IT speciālistiem par alternatīvu, vai tāda maz ir. IT piedāvātāji uzskata, ka varētu būt, piemēram, vienota parole, ar kuru identificēt lietotāju. Jā, iespējams, ne jau gluži visiem pakalpojumiem tas derētu. Pieņemsim, ka privāta kompānija šādu pakalpojumu varētu realizēt bez maksas – tikai par iespēju reklamēties, varbūtēju risinājumu ieteic A. Nipers.
Valsts kanceleja jau pērn ir pārgājusi uz e-dokumentu apriti, strādā sistēma DAUKS, nav jāsūta dokumenti no kancelejas uz ministrijām un otrādi. Tiesa, drošības labad tiek sūtīti dokumenti arī papīra formā. Taču - sistēmas ieviešana prasa vairāk darba nekā pirms tam, jo tas ir sarežģīti, kamēr iemācās, novērš kļūdas, brīdina B. Pētersone. Starp citu, viņa arī uzskata, ka elektroniskais paraksts strādā.
Citiem jautājums – cik liela ir šī sabiedrības daļa, kas to lieto un var atļauties lietot?
I. Pilvere no pieredzes zina teikt: “Ierēdnis jebkurā vietā spēj saģenerēt prasības. Griezums liks padomāt atlikušajiem. Turklāt, tā kā darba apjoms nesamazināsies, nebūs, kam ģenerēt jaunas prasības, tad tas slogs samazināsies, man ir tāda cerība.”
Uzziņai
MK 2009. gada 15. septembra ārkārtas sēdes protokollēmums par Ziņojumu par valsts pārvaldes strukturālās reformas gaitu
1. Pieņemt zināšanai Ministru prezidenta iesniegto informatīvo ziņojumu “Par Pasākumu plāna valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai īstenošanas gaitu, galvenajām problēmām un to iespējamiem risinājumiem”.
2. Noteikt, ka Ministru kabinets līdz 2009. gada 29. septembrim veic valsts funkciju izvērtējumu, nosakot, no kurām funkcijām plānots atteikties.
3. Lai panāktu, ka vidējā termiņā - līdz 2013. gadam - vispārējās valdības sektorā pamatdarbā nodarbināto īpatsvars no kopējā iedzīvotāju skaita ir 8%, ministrijām sagatavot informāciju par nozarē nodarbināto skaita paredzamo samazinājumu katru gadu līdz 2013. gadam un ministriem līdz 2009. gada 1. oktobrim iesniegt to Valsts kancelejā. Valsts kancelejai apkopot iesniegto informāciju un sagatavot izskatīšanai Ministru kabineta 13. oktobra sēdē.
4. Finanšu ministrijai līdz 2009. gada 15. oktobrim iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu “Par vienotu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības sistēmu”.
