Ja prece ir izsūtīta vai pakalpojums izpildīts pirms 1. jūlija, tad piemēro iepriekšējo PVN - neatkarīgi no rēķina iesniegšanas laika. Līdzšinējo 18% PVN likmi piemēro arī tad, ja nauda par preci vai pakalpojumu ir samaksāta pirms 1. jūlija. Ja darījums noticis pēc 1. jūlija, tad ir jālieto augstāka PVN likme – neatkarīgi no iepriekšējās vienošanās vai noslēgtajiem līgumiem.
Runājot par AN, bezsvina benzīnam akcīzes nodoklis tagad būs 6220 kronas (279 lati ) par 1000 litriem līdzšinējo 5620 kronu (252 latu) vietā, bet dīzeļdegvielai - 5787 kronas (259 lati) par 1000 litriem 5165 kronu (231 lata) vietā. Tāpat palielinās arī AN dabasgāzei no 157 uz 367 kronām (no 7 uz 16 latiem) par 1000 kubikmetriem.
Ikdienas preču tirdzniecība samazinās
Viens no ekonomiskās situācijas rādītājiem ir patērētāju nodrošinātība, viņu iespēja iegādāties ikdienai nepieciešamās preces. Igaunijas statistikas dati tirdzniecībā nav īpaši iepriecinoši. Piemēram, vairumtirdzniecības preču tirdzniecības apmērs maijā bijis 4,8 miljardi kronu (0,22 miljardi latu), kas ir par 16% mazāks nekā pagājušā gada maijā. Preču vairumtirdzniecības apjoma kritumu visvairāk veicinājuši rūpniecības un specializēto preču veikali.
Tirdzniecības samazinājums ir skāris tekstilizstrādājumu, apģērbu, apavu un ādas izstrādājumu veikalus, kur tiek tirgotas jaunas preces. Šajos veikalos tirdzniecība samazinājusies par 23 procentiem.
Toties pieaugusi lietoto preču vairumtirdzniecība. Diemžēl šo preču tirdzniecības apgrozījuma pieaugums maz ietekmē kopējo vairumtirdzniecības apmēru, jo to īpatsvars no kopējā apmēra ir tikai 1 procents.
"Patiešām grūti ir tiem, kuri godīgi dara savu darbu, apzinoties, ka cerība uz ekonomisko labklājību pazūd nebūtībā."
Patērētāju nedrošība par nākotni liek tiem ierobežot ikdienas tēriņus. Patērētāju nodrošinājuma barometra indikators, kam regulāri seko Igaunijas Konjunktūras institūts, pēdējos mēnešos gan nedaudz uzlabojies, bet tas nav veicinājis tirdzniecības palielināšanos. Pārtikas preču vairumtirdzniecība attiecīgajos veikalos maijā, salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, ir samazinājusies par 9%, toties aprīlī palielinājusies par 3 procentiem.
Vairumtirdzniecības uzņēmumu uzrādītie tirdzniecības ieņēmumi maijā ir 5,7 miljardi kronu (0,26 miljardi latu), no kuriem preču vairumtirdzniecības īpatsvars ir 85 procenti. Salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, tirdzniecības ieņēmumi esošajās cenās samazinājušies par 1/5 daļu, bet, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, palielinājušies par 3 procentiem.
Cerība uz labklājību pazūd nebūtībā
Igaunijas iedzīvotājiem tagad jāsāk domāt: kādā situācijā viņi atrodas, kādas ir viņu iespējas un kāda būs nākotne. Savu viedokli par ekonomisko situāciju valstī pauž mācītājs Ramo Peners: „Uzskatu, ka mēs atrodamies burvju lokā, kur mūsu laimes izpratne izpaužas kā naudas, skaistu automašīnu un nekustamā īpašuma esamība. Pēdējos 20 gadus ekonomiskā izaugsme bijusi galvenais mērķis Igaunijā un arī citās Eiropas valstīs. Ekonomiskajiem rādītājiem bija jāaug, un tie arī auguši - bez īpašas izpratnes. Ekonomiskās izaugsmes vilcējspēks šajā laikā bija plutokrātija, un grožus savās rokās turējuši valstsvīri – pseidopolitikāņi. Tiesa, šeit ir arī izņēmumi. Igauņu cilvēks ir izpildītājs gan Lisabonas, gan Māstrihtas un citu līgumu „dienestā”. Lielākais vairums igauņu, apstākļu spiesti, ir kļuvuši par ekonomiskās politikas vergiem, valdošo aprindu marionetēm un pērkamiem manipulēšanas objektiem.
Tā kā Igaunijā trūkst sabiedrības vidusslāņa, tad ekonomiskās krīzes rūgtos augļus nākas izbaudīt tieši zemākajiem slāņiem, kuriem nav bijusi nekāda saistība ar pasaules problēmām. Bagātnieki vienkārši tagad ir nedaudz mazāk, tomēr pietiekami bagāti, lai ekonomiskās izaugsmes samazināšanās brīdī tiem nebūtu jālauza galva par sava izšķērdīgā dzīvesveida ierobežošanu. Sauklis „tagad mums visiem ir grūti”, mīksti izsakoties, ir liekulība.
"Uzticības atgūšana preču apmaiņā, investīcijās un ekonomiskajā kooperācijā ir 21. gadsimta pamatjautājums – dzīvības un nāves jautājums valstu un tautu eksistences nodrošināšanai."
Patiešām grūti ir tiem, kuri godīgi dara savu darbu, apzinoties, ka cerība uz ekonomisko labklājību pazūd nebūtībā. Starp ekonomisko izaugsmi un ekonomisko labklājību nav reālās saites. Kaut arī ekonomiskie rādītāji Igaunijā palielinājās un prognozes ļāva valstij iekļūt gandrīz vai bagātāko Eiropas valstu skaitā, šodien redzam, ka realitāte ar visu to ir kliedzošā pretrunā. Mēs esam brīvprātīgā piespiedu kārtā kļuvuši par Zviedrijas un citu valstu banku ķīlniekiem. Nauda gan nesmirdot, turklāt aizņemtā nauda tiek uzskatīta par „sliktu” naudu, bet to, kuriem izdodas dzīvot no uzkrājumiem, nav īpaši daudz. Maksājot kārtīgi nodokļus un kredītus, melnstrādnieki dzīvo „no rokas mutē”, tātad iekrājumu radīšana principā ir izslēgta.
Dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem jau 1974. gadā ir labi raksturojis Nobela prēmijas laureāts Frīdrihs Augusts fon Hajeks: „Maize šodien, un bads rītdien.” Jāpiekrīt Vācijas prezidenta Horsta Kehlera un kancleres Angelas Merkelas domām, ka patlaban ir darīšana ar uzticības krīzi (tās rezultāts ir finanšu, ekonomiskā un sociālā krīze). Uzticības atgūšana preču apmaiņā, investīcijās un ekonomiskajā kooperācijā ir 21. gadsimta pamatjautājums – dzīvības un nāves jautājums valstu un tautu eksistences nodrošināšanai. Starp bankām uzticības krīze tikai padziļinās un „sliktās” naudas daudzums tikai palielinās. Vai zelts var „slikto” naudu pārvērst „labajā” - šis ir bankām ļoti grūti risināms jautājums. Cik daudz Igaunijas Bankas pagrabos ir zelta, mēs nezinām. Bonnas Ekonomikas un sabiedrības institūta direktors Meinhards Migels intervijā laikrakstam „Frankfurter Allgemeine Zeitung” izsakās, ka daudzu valstu ekonomikas vadītāji rīkojušies kā narkotiku iespaidā esoši – pieaugums, pieaugums, par katru cenu tikai pieaugums. Atsevišķu uzpūstu burbuļu pārplīšana tirgos ir atgriezusi tos atpakaļ finanšu un ekonomiskajā realitātē.
Pie tagadējā cilvēku skaita pieauguma pasaulē zemeslodes faunu un floru vairs nav iespējams ekspluatēt līdzšinējā tempā. Kā laikrakstam apgalvo M. Migels, esam kļuvuši par neierobežotās ekonomiskās izaugsmes ideoloģijas upuriem. „Labklājība visiem!” – šis sauklis ir un paliks tikai skaists sapnis. Šodienas izpratnē labklājības palielināšana nozīmē dot priekšroku mirstības, slimību, dabas katastrofu mazināšanai u. tml. Par praktisku labklājības pieaugumu vairs netiek runāts.
"Daudzu valstu ekonomikas vadītāji rīkojušies kā narkotiku iespaidā esoši – pieaugums, pieaugums, par katru cenu tikai pieaugums."
Mums būs par katru cenu jāizlaužas no šī burvju loka, kur cilvēka laime un labklājība saistīta ar mašīnām, mājām un citu kustamo un nekustamo īpašumu. Ir nepieciešams atbalstīt un attīstīt cilvēka garīgo pasauli. Investīcijas nepieciešamas kultūrai, izglītībai, ģimenei un garīgajām vērtībām. Tādēļ vēl jo vairāk skumji, ka ekonomiskās izaugsmes skurbums pieņemas spēkā. Mums nav drosmes un vēlēšanās atteikties no līdzšinējās postošās finanšu un ekonomiskās paradigmas. Mūsu sabiedrībā viss ir pakļauts ekonomikas un plutokrātijas (naudas varas) diktātam. No šī galvu reibinošā karuseļa pēc iespējas ātrāk ir jāizkāpj.
Ir nepieciešams kardināli izmainīt mūsu mentalitāti. Briseles prasības un Maskavas draudi nav tas spēks, kas varētu šo procesu iekustināt. Izmaiņām ir jāsākas pašā cilvēkā – no viņa sirdsapziņas atmodas un domāšanas veida pārkārtošanas.”
