Pārejas periodi Latvijai noteikti šādi:
- periods – atbilstība minētās direktīvas prasībām līdz 2008. gada 31. decembrim jānodrošina apdzīvotām vietām, kurās iedzīvotāju skaits ir 100 000 vai lielāks. Šajā kategorijā ietilpst Rīga un Daugavpils;
- periods – atbilstība direktīvas prasībām līdz 2011. gada 31. decembrim jānodrošina apdzīvotām vietām, kurās iedzīvotāju skaits ir no 10 000 līdz 100 000. Šajā kategorijā patlaban ietilpst 21 apdzīvotā Latvijas vieta;
- periods – atbilstību direktīvas prasībām līdz 2015. gada 31. decembrim jānodrošina attiecībā apdzīvotām vietām, kurās iedzīvotāju skaits ir līdz 10 000. Šajā kategorijā ietilpst 61 apdzīvotā Latvijas vieta.
Kas par kuru „dzeramo ūdeni” atbild
Par dzeramā ūdens kvalitāti, ko Latvijā lietojam uzturā, mājsaimniecībā un izmantojam pārtikas ražošanā, patlaban kompetenci dala četras ministrijas: Vides (VidM), Zemkopības (ZM), Veselības (VM) un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM).
Atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likumam, par ūdens aizsardzības pasākumiem, lai nodrošinātu ūdens tīrību, atbildīga ir VidM.
Vides ministrijas aizsardzības departamenta Ūdens resursu nodaļas vadītāja Tatjana Jansone teic, ka VidM gādājot par projektu realizēšanai nepieciešamo finansējumu no ES struktūrfondiem atdzelžošanas un ūdens attīrīšanas projektiem, pieteikumu izskatīšanu un pārējām formalitātēm, lai valsts spētu nodrošināt pazemes ūdens kontroli un tīrību.
VidM Projektu sagatavošanas departamenta Ūdenssaimniecības projektu nodaļas vadītāja Dace Žīgure skaidro, ka finansējums tiek piešķirts konkrētiem investīciju projektiem. Runājot par finansējumu no ES fondiem jaunajā plānošanas periodā, tieši Vides ministrija pieņem lēmumu, vai projektam nauda piešķirama vai ne.
ZM kompetencē ir pārtikas apriti reglamentējošo normatīvo aktu izstrāde, savukārt ZM pārraudzībā esošā valsts pārvaldes iestāde – „Pārtikas un veterinārais dienests” (PVD) veic pārtikas aprites valsts uzraudzību un kontroli, tajā skaitā pārtikas aprites posmos lietotā dzeramā un fasētā dzeramā ūdens atbilstību prasībām.
"Sekojot Vides ministrijas vadošajai lomai, Zemkopības, Veselības un Reģionālās attīstības ministrijas ir atbildīgas par atsevišķiem ar dzeramo ūdeni saistītiem posmiem."
VM padotības iestāde Valsts aģentūra „Sabiedrības veselības aģentūra” (SVA) veic dzeramā ūdens kvalitātes monitoringu, bet ūdens kvalitātes pārbaudi ūdens krānā veic VM pakļautībā esošā valsts pārvaldes iestāde „Veselības inspekcija” (VI). Savukārt ūdensapgādes nodrošināšana iedzīvotājiem ir viena no pašvaldību funkcijām, tātad šajā „lauciņā” saimnieko RAPLM. Par publiskā ziņojuma sniegšanu ES, kā arī par dzeramā ūdens īpašo normu noteikšanu un sabiedrības informēšanu atbildīga ir VM, kura savu kompetenci dala ar ZM.
Šo visu sarežģīto sistēmu ļoti vienkārši izskaidro ZM Pārtikas departamenta Pārtikas nekaitīguma nodaļas vadītāja Sarma Sleže: „Ūdenssaimniecības likums ir Vides ministrijas kompetencē, un par pilnīgi visiem ar zemes dzīļu un virszemes ūdeni saistītajiem jautājumiem Latvijā atbildīga ir Vides ministrija. Sekojot VidM vadošajai lomai, Zemkopības, Veselības un Reģionālās attīstības ministrijas ir atbildīgas par atsevišķiem ar dzeramo ūdeni saistītiem posmiem. ZM atbild par tā dzeramā ūdens nekaitīgumu un kvalitāti, kas ir uzskatāms par pārtiku – ūdeni, kuru izmanto pārtikas gatavošanas un ražošanas procesā, un pudelēs pildīto pārdodamo ūdeni. RAPLM un tās sistēmā esošās pašvaldību iestādes ir atbildīgas par prasībām atbilstoša ūdens piegādi visu pašvaldību iedzīvotājiem, bet šī ūdens kontroli un analizēšanu veic VM sistēmas iestādes. RAPLM iestādes atbildību par ūdeni un tā piegādi uzņemas līdz tā dēvētajām „sarkanajām līnijām”, tālāk – ēku iekšienē par ūdeni un ūdenspiegādi atbildīgs ir vai nu pats ēkas īpašnieks vai tās apsaimniekotājs.”
Ūdens, kas ir „pārtika”
PVD kontrolē to dzeramā ūdens daļu, ko saprotamības labad varētu apzīmēt ar nosaukumu „pārtika”. Tas ir ūdens, kas pārtikas ražošanas uzņēmumos tiek izlietots produkcijas sagatavošanā, un ūdens, ko mēs nopērkam, pildītu pudelēs.
„Pudeļu” ūdens ir divu veidu – dzeramais ūdens un minerālūdens. Kā tos atšķirt, nosaka ūdens pudeles marķējums. Tajā jābūt skaidri norādītam, kurai ūdens grupai konkrētais pildījums atbilst.
"Ēku iekšienē par ūdeni un ūdenspiegādi atbildīgs ir vai nu pats ēkas īpašnieks vai tās apsaimniekotājs."
Dzeramais ūdens pārsvarā ir attīrīts (filtrēts) un var būt arī bagātināts. Tas atbilst pilnīgi visām ES normām. Minerālūdens ir neapstrādāts ūdens, kas iepildīts pudelē tieši tāds, kāds tas iznāk no zemes dzīlēm.
Latvijā no zemes dzīlēm nākošais minerālūdens pašlaik ir „Venden” un „Mangaļi”. „Šis ūdens ir mazmineralizēts, to var dzert tāpat kā vienkāršu dzeramo ūdeni,” skaidro Sarma Sleže.
Ūdens, kas burbuļo krānā
Te jānodala divas daļas: ūdens piegādātāji un ūdens kvalitātes uzraudzītāji. Ūdens piegādi nodrošina katra pašvaldība, ūdens kvalitātes monitoringu veic SVA, bet ūdens kvalitāti krānā kontrolē VI, kura saskaņo savu darbību ar SVA un kontrolē ūdens kvalitāti publiskās ūdensapgādes sistēmās, atsaucas uz iedzīvotāju sūdzībām (saskaņā ar 2003. gada 29. aprīļa noteikumiem Nr. 235 „Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība”). Raugoties kopumā, iesaistīto šajā „ūdens posmā” ir daudz.
SVA Vides veselības daļas vadītājas vietniece Inna Orinska teic, ka aģentūra veic pa ūdensvadu iedzīvotājiem piegādātā dzeramā ūdens kvalitātes valsts uzraudzību un ūdens paraugi laboratoriskām pārbaudēm tiekot ņemti no patērētāja krāna (dzīvokļos vai sabiedriskās ēkās). Uzraudzība tiek veikta ilgāk nekā 10 gadus saskaņā ar Ministru kabineta 29.04.2003. noteikumu Nr.235 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība" prasībām.
Ja, veicot monitoringu, tiek konstatēta neatbilstība noteikumu prasībām, par to rakstiski tiek informēts ūdens piegādātājs un VI, kura arī kontrolē ūdens kvalitātes uzlabošanai veiktos korektīvos pasākumus.
„Tāda dzeramā ūdens piegāde Latvijā, kura varētu negatīvi iespaidot cilvēka veselību, netiek pieļauta. Iedzīvotājiem piegādātā ūdens kvalitāti kontrolē gan pats ūdens piegādātājs, gan valsts iestādes – Sabiedrības veselības aģentūra un Veselības inspekcija,” teic Inna Orinska. „Pagājušā, 2007. gada, auditormonitoringa dati liecina, ka no Latvijas lielākajām pilsētām labākā ūdens kvalitāte pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem ir Jelgavā un Liepājā – te nekādas neatbilstības nav konstatētas. Atsevišķi neatbilstoši paraugi pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem konstatēti Daugavpilī, Jūrmalā un Rēzeknē. Izvērtējot ķīmisko ūdens kvalitāti, labākā ūdens kvalitāte ir Rīgā (neatbilst – 15,8 % no izmeklētajiem paraugiem, vidēji valstī 67,1 %),Daugavpilī – (neatbilst – 27,2 %) un Liepājā (neatbilst - 33,3 %). Visos Jelgavā un Jūrmalā paņemtajos paraugos konstatēta neatbilstība pēc ķīmiskajiem rādītājiem.”
"Latvijas iedzīvotāji gadsimtiem ir dzelžainu ūdeni dzēruši, jo tāds tas nāk no mūsu zemes dzīlēm, bet ES ir noteikusi dzelzs satura normu ūdenī un mums tai jāpiemērojas."
Kā teic ZM Pārtikas departamenta Pārtikas nekaitīguma nodaļas vecākā referente Zane Kamoliņa, Latvijas pazemes ūdens lielākā problēma ir ūdens atdzelžošana. „Šis process pats par sevi ir ļoti dārgs,” teic Zane Kamoliņa. „Jebkurš atdzelžošanas projekts jebkurai pašvaldībai ir apjomīgs darbs. Diemžēl var prognozēt, ka Latvija nevarēs izpildīt pirmā perioda prasības par dzelzs un mangāna piemaisījumu samazināšanu dzeramajam ūdenim Latvijas galvaspilsētā. Ja Daugavpilī atdzelžošanas ierīces līdz gada beigām sola ierīkot, tad šo darbu nepaveiks pašvaldības uzņēmums SIA „Rīgas ūdens” (RŪ).
Sarma Sleže gan situāciju uztver mierīgi: „Mēs visā Latvijā dzeram pilnīgi normālu ūdeni. Latvijas iedzīvotāji gadsimtiem ir dzelžainu ūdeni dzēruši, jo tāds tas nāk no mūsu zemes dzīlēm. Bet ES ir noteikusi dzelzs satura normu ūdenī, un mums tai jāpiemērojas. Bet, ja runājam par uzņēmumu „Rīgas ūdens”, mūs ļoti pārsteidz tas, ka viņi nav nevienu brīdinājuši par šo ES prasību savlaicīgu neizpildīšanu, jo par to Latvijai varētu piemērot soda sankcijas.”
Ūdens patēriņa samazinājuma „upuris”
Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas ūdens” Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Silvija Pastare teic, ka par pārejas posma prasību neizpildīšanu nekādām soda sankcijām gan nevajadzētu būt: „„Rīgas ūdens” var par trim gadiem, turklāt divas reizes, pagarināt īpašo ES normu ieviešanas termiņu. Mēs jau esam ieplānojuši būvēt atdzelžošanas ierīces, lai vēlākais līdz 2011. gada janvārim, viss ūdens pilnībā atbilstu ES normatīviem. Mēs arī iesniegsim pieprasījumu Veselības ministrijai par nepieciešamo trīs gadu pagarinājuma periodu.”
Ūdens attīrīšanas stacijā ”Daugava”, kas apgādā ar dzeramo ūdeni Pārdaugavu, jau tagad pilnībā viss atbilst normatīvu prasībām. Neatbilstība ir tikai tam dzeramajam ūdenim, kas nāk no Baltezera rajona pazemes ūdens gultnēm (nejaukt ar ūdeni no ezera!). Turklāt – ne visām, bet tikai divām trim, jo pārsvarā pazemes gultņu ūdens jau dabīgi atbilst ES normatīviem.
VidM Projektu sagatavošanas departamenta Ūdenssaimniecības projektu nodaļas vadītāja Dace Žīgure skaidro, ka RŪ ļoti liela projekta četrās kārtās esot plānojis un daļēji arī ieviesis dažādas ūdens uzlabošanas ierīces. Trīs projektu kārtas jau esot atbalstītas – sākot jau no pagājušā gadsimta 90. gadu vidus, kad uzceltas jaunas notekūdens iekārtas. Ar projekta otro kārtu 2001. gadā, kurai finansējums nācis no ISPA fonda, RŪ paplašinājis Zaķumuižas ūdens gultni. Pašlaik noris projekta trešā kārta, kuras gaitā notiek ūdensapgādes tīkla paplašināšana.
"„Rīgas ūdens” nav nevienu brīdinājis par ES prasību savlaicīgu neizpildīšanu, un par to Latvijai varētu piemērot soda sankcijas."
Visām trim šī projekta kārtām finansējumu apstiprinājušas nevis Latvijas iestādes, bet gan Eiropas Komisija, un EK, pirms apstiprinājusi trešo kārtu, piekodinājusi, lai visa projekta rezultātā Rīgai tiktu nodrošināta normām atbilstoša dzeramā ūdens kvalitāte.
Uz to RŪ sniedzis atbildi, ka, ņemot vērā Zaķumuižas dzeramā ūdens augsto kvalitāti, Rīgai piegādātais ūdens pilnībā atbilst visām prasībām, jo pilsētas ūdens patērētāji saņem „sajauktu” Zaķumuižas un Baltezera ūdeni, stāsta Dace Žīgure. Acīmredzot tādēļ RŪ Baltezera pazemes ūdens atdzelžošanas ierīču ierīkošanu bija iecerējusi paveikt ar pašu līdzekļiem, nepiesaistot ES naudu. Un tieši tādēļ pieprasījums Baltezera pazemes ūdens atdzelžošanas ierīču izbūvei nav ticis iesniegts VidM Investīciju departamentā.
„Mēs droši varējām Eiropas Komisijai teikt, ka ūdens kvalitāte Rīgā būs atbilstoša izvirzītajām prasībām, jo šādu skaidrojumu saņēmām no „Rīgas ūdens”,” stāsta D. Žīgure. „Tas bija 2005. gadā. Ja situācija ir mainījusies, es to komentēt nevaru. Jāvaicā pašam uzņēmumam.”
RŪ direktors un investīciju projektu vadītājs Aivars Zants par patlaban izveidojušos situāciju min, ka beidzamajos gados kopējais ūdens patēriņš Rīgā esot krietni samazinājies.
„Šī patēriņa samazinājuma rezultāts ir – paaugstināts dzelzs saturs ūdenī,” Aivars Zants skaidro. „Ja iepriekš kopējā ūdens daudzumā dzelzs satura normatīvi atbilda prasībām, tad pēdējos gados vairs ne. Jo ūdens daudzums, kas izplūst caur metāla ūdens caurulēm, ir daudz mazāks, un ūdens šajā caurulēs spiests „pavadīt” ilgāku laiku. Tātad arī Zaķumuižas ūdens, kura īpatsvars pilsētas ūdensapgādē ir palielinājies, Rīgas metāla caurulēs kļūst dzelžaināks. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, un pašlaik veikto ūdens analīžu rezultāti rāda, ka Baltezera ūdens atdzelžošana ir strauji nepieciešama.”
RŪ Baltezera ūdens atdzelžošanas stacijas projektēšanai un būvniecībai finansējumu pieprasīs no ES fondiem ceturtajā projekta kārtā, un tiek gatavots tehniski ekonomiskais pamatojums, stāsta Aivars Zants.
