Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Par ūdeni, kas dzīvoklī tek no krāna, maksājam dažus santīmus litrā, savukārt par pudelēs pirktu dzeramo ūdeni - krietni vien vairāk.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
Dzeramais ūdens un normatīvie dokumenti
Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece informē: kvalitatīva dzeramā ūdens nodrošināšana visiem Latvijas iedzīvotājiem ir aktuāla gan no Eiropas tiesību normu izpildes viedokļa (EK Padomes 1998.gada 3.novembra Direktīva 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti un PVO dzeramā ūdens vadlīnijas), gan arī kā nozīmīgs sabiedrības veselības jautājums.
Latvijā spēkā ir likums "Par 1992.gada 17.marta Konvencijas par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu Protokolu par ūdeni un veselību". Līdz ar to Latvija ir uzņēmusies pildīt šīs konvencijas nosacījumus attiecībā uz ūdeņu aizsardzību – veicināt cilvēka veselības un labklājības aizsardzību gan individuāli, gan kopīgi ilgtspējīgas attīstības ietvaros. Vēl dzeramā ūdens ņemšanu regulē MK noteikumi Nr.43 "Aizsargjoslu ap ūdens ņemšanas vietām noteikšanas metodika".
Tiesību aktos nav noteiktas prasības, kas attiektos uz individuālajiem ūdens apgādes avotiem (akas); līdz galam nav atrunāts atbildību sadalījums, un problēmas rada nesakārtotas ēku iekšējās ūdens apgādes sistēmas. Tāpat neviens dokuments nenosaka stingras prasības karstā ūdens apgādei, tai skaitā legionelozes profilaksei. Finanšu trūkuma dēļ vajadzīgā apjomā netiek nodrošināts monitorings mazajās ūdens apgādes sistēmās.
Kā norāda S.Muceniece, Veselības inspekcija atbilstoši kompetencei:
Saskaņā ar MK noteikumu Nr.235 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība" prasībām dzeramā ūdens monitoringu īsteno, regulāri veicot dzeramā ūdens kvalitātes pārbaudes laboratorijā, lai iegūtu informāciju par tā atbilstību vai neatbilstību šo noteikumu nekaitīguma un kvalitātes prasībām, kā arī par pārmaiņām dzeramajā ūdenī.
Kāds ūdens tek no krāna?
Veselības inspekcijas pārstāve S.Muceniece norāda, ka Latvijā dzeramo ūdeni galvenokārt iegūst no pazemes ūdens avotiem, kuru krājumi pilnībā spēj nodrošināt iedzīvotājus. Rīgā, Pārdaugavas un daļēji arī Daugavas labā krasta iedzīvotāji dzeramo ūdeni saņem no Daugavas. Lai arī kopumā ūdens resursi dzeramā ūdens apgādei valstī ir pietiekami, iedzīvotājus bieži vien neapmierina tieši ūdens kvalitāte, kas šobrīd pamatā jāattiecina uz mazajām ūdens apgādes sistēmām pagastos.
S.Muceniece atklāj: tā kā ūdens ir labs šķīdinātājs, tas sevī uzņem dažādas vielas, ar kurām nonāk saskarē. Piemēram, saskaroties ar dažāda ķīmiskā sastāva iežiem zemes dzīlēs, ūdens tiek bagātināts ar ķīmiskiem elementiem. Dažādās Latvijas vietās dzeramajā ūdenī var būt dabīgi paaugstinātas atsevišķu ķīmisko savienojumu koncentrācijas, kuru klātbūtni ūdenī lielā mērā nosaka dabiskie reģionam raksturīgie hidroģeoloģiskie apstākļi.
Parasti vērojams palielināts dzelzs, mangāna, amonija, sulfātu un hlorīdu savienojumu saturs ūdenī. Nereti šo vielu daudzums dzeramajā ūdenī pārsniedz normatīvajos aktos noteikto maksimāli pieļaujamo normu. Tā kā patērētājs dzeramo ūdeni vērtē pēc tā organoleptiskajām īpašībām (garšas, krāsas, smaržas, duļķainības), tad šīs ūdens īpatnības kopā ar sadzīves tehnikas pāragriem bojājumiem ir galvenie kvalitātes neapmierinātības iemesli.
"Latvijā dzeramo ūdeni galvenokārt iegūst no pazemes ūdens avotiem."
S.Muceniece skaidro, ka pa ūdensvadiem piegādātā, iedzīvotāju ikdienas lietošanai paredzētā dzeramā ūdens kārtējo monitoringu veic ūdensapgādes uzņēmums, bet auditmonitoringu – Veselības inspekcija. Savukārt pārtikas uzņēmumos gan kārtējo pārbaudi, gan auditmonitoringu organizē uzņēmuma īpašnieks vai vadītājs.
Ūdens kvalitātes pārbaudes atkarīgas no ūdens piegādes apjoma diennaktī - mazajās sistēmās tas ir vismaz viens paraugs gadā, bet lielajās sistēmās auditmonitoringa ietvaros tiek ņemti vairāki paraugi. Rīgā kārtējā monitoringa laikā testē vairāk nekā 500 ūdens paraugus gadā.
Pakāpeniski vērojamas dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanās tendences, tomēr joprojām aptuveni 30% auditmonitoringa testēto paraugu neatbilst kvalitātes prasībām pēc ķīmiskiem kontrolrādītājiem.
Konstatējot neatbilstību nekaitīguma un kvalitātes prasībām, Veselības inspekcija konsultē patērētājus, komersantus, ūdens piegādātājus un ūdensvada īpašniekus par iespējamo korektīvo rīcību dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanai vai pasākumiem, lai novērstu dzeramā ūdens neatbilstību. Tāpat Veselības inspekcija katru gadu veic arī plānveida kontroles ūdens apgādes sistēmās un izskata iedzīvotāju iesniegumus par normatīvajos aktos noteikto dzeramā ūdens nekaitīguma nodrošināšanas prasību izpildi publiskajos dzeramā ūdens apgādes objektos no ūdens ņemšanas vietas līdz patērētājam.
Kā norāda S.Muceniece, jebkurš cilvēks pats var novērtēt piegādātā ūdens kvalitāti pēc ūdens organoleptiskajām īpašībām. Protams, objektīvu informāciju par ūdens kvalitāti un nekaitīgumu var iegūt, veicot laboratoriskus izmeklējumus. Ūdens testēšanu pēc mikrobioloģiskajiem un fizikāli ķīmiskiem rādītājiem var veikt jebkurā akreditētā laboratorijā; pārrunāt izmeklējumu rezultātus, kā arī vajadzības gadījumā saņemt speciālista slēdzienu par dzeramā ūdens atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem iespējams jebkurā Veselības inspekcijas reģionālajā kontroles nodaļā.
Dabīgais minerālūdens un avota ūdens
Kā norāda Latvijas Ģeologu savienības valdes locekle hidroloģe Inga Gavena, atsevišķs regulējums ir noteikts dabīgajam minerālūdenim un avota ūdenim. Šīs prasības definētas MK noteikumos Nr.1130 "Noteikumi par dabīgā minerālūdens un avota ūdens obligātajām nekaitīguma un marķējuma prasībām un kārtību, kādā izsniedz atļaujas dabīgā minerālūdens izplatīšanai un sedz izsniegšanas izmaksas".
Dabīgajiem minerālūdeņiem un dabīgajiem avota ūdeņiem noteiktas samērā stingras prasības ieguvei, fasēšanai, kvalitātei, kā arī tiek veiktas regulāras ūdens kvalitātes, ieguves un fasēšanas procesa pārbaudes. Speciāliste atzīst, ka Latvijā ir tikai daži šādi ūdeņi: "Mangaļi", "Venden", "Stelpe" un "Turaida Zegevold".
No Eiropas Savienības valstīm dabīgie minerālūdeņi tiek brīvi ievesti, ja tur tie ir sertificēti.
"Veselības inspekcija plānveida kontroles ūdens apgādes sistēmās veic katru gadu."
Lai gan ir bijusi arī negatīva pieredze, papildus pārbaudes netiek veiktas. Piemēram, kādam ūdenim marķējumā un reklāmā tika uzrādīts 600 m ieguves dziļums, taču izrādījās, ka tā ieguves vietā šāds dziļums ir neiespējams.
I.Gavena norāda, ka Latvijā ir sertificēti arī citu valstu, piemēram, Gruzijas, Baltkrievijas, Armēnijas minerālūdeņi. Tomēr hidroloģe atgādina, ka minēto noteikumu izpratnē "avota ūdens" nebūt nenozīmē, ka ūdens tiek iegūts no reāla virszemē iznākošu pazemes ūdeņu avota. Arī jebkurš urbums tiek uzskatīts par avotu, kas varētu būt skaidrojams ar neveiksmīgu Eiropas Savienības normu tulkojumu. Līdz ar to nav garantijas, ka patērētāji netiks maldināti.
Ko izvēlēties – pudelēs pildīto vai krāna ūdeni?
MK noteikumi Nr.235 attiecināmi ne tikai uz krāna ūdeni, bet arī uz ūdeni, kas ir fasēts un tiek pārdots veikalos. I.Gavena skaidro, ka fasētajam ūdenim, ko pārdod veikalos kā dzeramo ūdeni, nav nekādu papildu prasību, tātad to var pārdot arī pildītu pudelēs no krāna.
Hidroloģe pievērš uzmanību šādam apstāklim: ja būtiski neatšķiras pieejamā ūdens kvalitāte, tad to nevar apgalvot par cenu. Par ūdeni, kas dzīvoklī tek no krāna, maksājam dažus santīmus litrā, savukārt par pudelēs pirktu dzeramo ūdeni - krietni vien vairāk. Neuzticību krāna ūdenim lielā mērā rada tas, ka iedzīvotāji nesaņem datus par ūdens kvalitāti. Reizēm tas mēdz būt duļķains, bet pēc ūdensvadu remonta ūdenim var būt arī hlora smaka.
"Ūdenim, ko pārdod veikalos kā dzeramo ūdeni, nav nekādu papildu prasību."
Hidroloģe ir skeptiska par veikalos nopērkamā dzeramā ūdens kvalitāti. To reti pārbauda valsts institūcijas, pārsvarā tikai – sūdzību gadījumos. Šajā gadījumā noteikti nevar uzticēties tikai etiķetēs solītajam, jo tajās norādītā informācija var neatbilst patiesībai, jo vienīgais ierobežojums ūdens marķējumiem ir aizliegums neatbilstoši lietot vārdus "dabīgs minerālūdens" vai "dabīgs avota ūdens".
Tādēļ, pirms izvēlēties maksāt par dzeramo ūdeni veikalā, I.Gavena iesaka savā pašvaldībā vai Veselības inspekcijā uzzināt datus par ūdens kvalitāti, kas mājās tek no krāna. Salīdzināšanai atliek vien veikalā izvēlēto, biežāk uzturā lietoto ūdeni nodot laboratorijā testēšanai. Rēķināties gan vajag ar izdevumiem 20–30 latu apmērā.
I.Gavena uzskata, ka būtu nepieciešams noteikt striktas prasības fasētā ūdens marķējumam, tai skaitā norādīt ieguves vietu, apstrādes veidu un ūdens kvalitāti.
