Darba likuma 74. panta sestajā daļā ir noteikts, ka darbiniekam pēc asins vai asins komponentu nodošanas ārstniecības iestādē ir tiesības uz atpūtas dienu. Tātad  likums  nosaka darba devēja pienākumu piešķirt darbiniekam vienu apmaksātu atpūtas dienu tūlīt pēc katras šādas asins nodošanas dienas. Vienojoties ar darba devēju, šo atpūtas dienu var piešķirt citā laikā, piemēram, pievienot atvaļinājumam,  bet ne vēlāk kā viena gada laikā pēc asins vai asins komponentu nodošanas ārstniecības iestādē.

Tātad – darba devējs var noteikt vairāk apmaksājamo dienu, taču ne mazāk par likumā paredzētajām piecām dienām.

Papildu informācijai Labklājības ministrijas mājaslapā sniegtais skaidrojums “Darbinieka (asins donora) tiesības asins nodošanas gadījumā”:

Lai veicinātu sabiedrībai tik nepieciešamo asins donoru kustību, Darba likuma 74. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam noteikto darba samaksu vai arī vidējo izpeļņu gadījumā, kad darbinieks, iepriekš par to paziņojot darba devējam, ārstniecības iestādē nodod asinis vai asins komponentus.

Savukārt šī panta sestā daļa noteic, ka darbiniekam pēc asins vai asins komponentu nodošanas ārstniecības iestādē ir tiesības uz atpūtas dienu. Darbiniekam un darba devējam savstarpēji vienojoties, šo atpūtas dienu var piešķirt citā laikā, bet ne vēlāk kā viena gada laikā pēc asins vai asins komponentu nodošanas ārstniecības iestādē. Darba devējam ir pienākums apmaksāt ne vairāk kā piecas šādas dienas kalendāra gada laikā, izmaksājot atbilstošu atlīdzību, ja vien darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts lielāks apmaksāto dienu skaits. 

Darba likuma 74. panta trešā daļa konkretizē izmaksājamās atlīdzības apmēru, paredzot, ja darbiniekam ir noteikta laika alga, tad viņam izmaksājama noteiktā darba samaksa, savukārt, ja darbiniekam ir noteikta akorda alga, - vidējā izpeļņa.

Svarīgs priekšnoteikums šādai attaisnotai prombūtnei ir darbinieka iepriekšējas paziņošanas pienākums. Darba likums tiešā veidā neregulē, kā ir jānotiek iepriekšējas paziņošanas pienākumam un apmaksātas atpūtas dienas izmantošanai. Tas nozīmē, ka iepriekšējas paziņošanas un atpūtas dienas izmantošanas kārtību var regulēt iekšējās kārtības noteikumos, darba līgumā, darba koplīgumā un ar rīkojumiem. Ja ar darba kārtības noteikumiem nav noteikts, kā jānotiek iepriekšējai paziņošanai no darbinieka puses, tad šim paziņošanas pienākumam jebkurā gadījumā būtu jānotiek savlaicīgi, lai darba devējs tam var sagatavoties.

Praksē nereti neizpratni rada jautājums par to, cik absolūtas ir darbinieka tiesības izmantot šādu attaisnotu prombūtni, tātad, vai darba devējam ir tiesības atteikt darbiniekam doties nodot asinis vai lūgt to darīt citā laikā. Lai gan Darba likums paredz darba devēja pienākumu nodrošināt šādas tiesības un pēc tam arī secīgu atpūtas dienas izmantošanu, tomēr tas ir jāvērtē atbilstoši katras individuālas situācijas faktiskajiem apstākļiem. Tas nozīmē, ka darba devējs atsevišķās objektīvi attaisnojamās situācijās var lūgt darbinieku nodot asinis citā dienā, piemēram, ja darbiniekam ir jāveic steidzams, iepriekš neparedzēts darbs.

Pie iepriekš minētā vienlaikus piebilstams, ka Darba likuma 74. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē par attaisnotu prombūtni atzīstams tikai tas laiks, kuru darbinieks ir pavadījis, nododot asinis ārstniecības iestādē, bet ne visa diena.

Papildus abām darba tiesisko attiecību pusēm - gan darbiniekam, gan darba devējam – ir jāievēro Civillikuma 1. pantā paredzētais, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.