Iestādei nav aizliegts veikt pasākumus (tostarp ierēdņu novērtēšanu, tiem klāt neesot), kuru rezultātā ierēdne, atgriežoties no bērna kopšanas atvaļinājuma, varētu pazaudēt amatu, ja vien šie pasākumi nav motivēti ar bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanu un tiek saglabātas personas tiesības uz līdzīga vai līdzvērtīga darba piedāvājumu.

Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturtā daļa noteic, ka „valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas, kas nosaka vienlīdzīgu tiesību principu, atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas, darba un atpūtas laiku, darba samaksu, darbinieka materiālo atbildību un termiņus, ciktāl to nenosaka šis likums”.

Darba likums valsts dienesta attiecībās ir piemērojamas pēc analoģijas gadījumos, kad Latvijai saistošos starptautiskos līgumos paredzētās normas piemērojamas jebkādām nodarbinātības attiecībām, arī valsts dienesta attiecībām. Piemēram, Augstākās tiesas Senāts atzinis, ka arī uz civildienesta ierēdņiem attiecināms Darba likuma 109. panta pirmajā daļā noteiktais aizliegums izbeigt dienesta attiecības ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam.[1] Šādos gadījumos iespējams arī tieši piemērot starptautiskā līguma normu.

Arī Eiropas Savienības Tiesa ir noteikusi trīs kritērijus, lai konstatētu, ka atbrīvošana no amata nav bijusi diskriminējoša (konkrētajā lietā – pārbaudot, vai ierēdne nav atbrīvota no amata tikai tādēļ, ka atradusies bērna kopšanas atvaļinājumā): pirmkārt, novērtēšanai jāattiecas uz visiem nodarbinātajiem, kurus var skart amata vietas likvidēšana. Otrkārt, novērtējumam ir jābūt balstītam uz kritērijiem, kuri ir obligāti vienādi strādājošiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Treškārt, šo kritēriju ieviešanai nav nepieciešama novērtējamo ierēdņu fiziska klātbūtne.[2]

Lūdzu skatīt arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 23.08.2013. spriedumu lietā nr.SKA 7/2013.

[1] Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 23.augusta spriedums lietā Nr. SKA-7/2013, 8.punkts.

[2] Eiropas Savienības tiesas 2013.gada 20. jūnija spriedums lietā Nr. C-7/12; Skat. Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 23.augusta spriedumu lietā Nr. SKA-7/2013, 10.punkts.