Cik saprotams, jautājums ir par to, kā rodas jauns likums, nevis grozījumi jau esošajos likumos.

Lūk, klasiskais likuma tapšanas ceļš. Tātad, tiek konstatēts, ka kādā jomā nav tiesiskā regulējuma vai arī izveidojas jaunas, nepieredzētas situācijas, ko neregulē likums. Piemēram, līdz šim Latvijā nebija likuma, kas regulētu parādu piedzinēju darbu. Saasinoties parādu piedziņas problēmām, šogad Latvijā šāds likums tika izstrādāts.

Rosinājumu par vajadzību pēc jauna likuma indivīds vai indivīdu grupa iesniedz attiecīgajai ministrijai. Ministrija priekšlikumu izvērtē un izveido darba grupu, piesaistot attiecīgās jomas speciālistus un ekspertus, kas lemj par likuma saturu. Juriskonsulti izstrādā likuma projektu, saskaņo to ar visām iesaistītajām pusēm, izpēta, vai jaunais likumprojekts nenonāk pretrunās ar citiem jau esošajiem likumiem, un tad virza to pieņemšanai.

Vispirms likumprojektu izsludina Valsts sekretāru sanāksmē, un tad tas nonāk saskaņošanā ar citām ministrijām. Izskatot projektu Ministru kabineta komitejas sēdēs, likumprojektu labo un papildina, līdz tas nonāk valdībā. Kad Ministru kabinets nolemj, ka likumprojekts jāpieņem, valdība balso un virza to tālāk uz Saeimu.

Tomēr likumdošanas iniciatīva – likumprojektu izstrāde un sagatavošana iesniegšanai Saeimā - pieder ne tikai Ministru kabinetam. Latvijas Republikas Satversme nosaka, ka likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā – viena desmitā daļa vēlētāju.

Kad likumprojekts iesniegts Saeimā, deputāti to vērtē un analizē, papildina un labo, skatot to divos vai trīs lasījumos. Kad deputāti pēdējā lasījumā balso un likumu pieņem, to vēl izsludina Valsts prezidents. Likums stājas spēkā noteiktā datumā pēc tā publicēšanas „Latvijas Vēstnesī”.

Skat. arī http://www.saeima.lv/Informacija/Likumproj_pien_gaita.htm.