Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, ko garantē Latvijas Republikas Satversme (Satversme), un tās ir noteiktas 92. pantā. Tādēļ tiesai un tiesnešiem jāievēro tiesību aktos noteiktie tiesas spriešanas principi, piemēram, tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību (skat. likuma “Par tiesu varu” 17. pantu). Tiesa, izskatot lietu, konstatē faktus, pamatojoties uz tiesas sēdē pārbaudītajiem pierādījumiem. Tiesa spriedumu var pamatot tikai ar tiem pierādījumiem, kuri ir iegūti likumā noteiktajā kārtībā. Pierādīšanas līdzekļus nosaka likums. Tomēr viens no speciālajiem principiem civillietās ir dispozitivitātes princips, kas paredz, ka lietas dalībniekiem ir personīgas iniciatīvas tiesības un tiesības brīvi rīkoties ar dažādiem aizstāvēšanas līdzekļiem procesā. Lietas dalībnieki var izvēlēties, ar kādiem procesuālajiem līdzekļiem aizstāvēt savas intereses, piemēram, vai iesniegt rakstveida vai tikai mutvārdu paskaidrojumus, uzaicināt vai neuzaicināt lieciniekus. Tiesa nav ieinteresēta nevienas puses lietā.  

Vienlaikus Satversmē nostiprinātas tiesības uz taisnīgu tiesu paredz arī tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību. Kā skaidrojusi Satversmes tiesa (skat. Satversmes tiesas judikatūras apkopojumu “Latvijas Republikas Satversmes 92. pants “Tiesības uz taisnīgu tiesu” ” 112. lpp.), tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu. Kvalificētai juridiskajai palīdzībai ir divas pamatfunkcijas: pirmkārt, sekmēt tās personas tiesību aizsardzību, kurai šī palīdzība tiek sniegta; otrkārt, nodrošināt tiesas procesa taisnīgu un efektīvu norisi. Proti, kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana veicina tiesas procesa ekonomiju un taisnīgāka rezultāta sasniegšanu. Tādā veidā tiek sekmēta tiesas procesa raitāka norise un stiprināta tiesu varas nozīme sabiedrībā, nodrošinot netraucētu demokrātiskas valsts iekārtas funkcionēšanu. 

No minētā var secināt, ka personām, lai pilnvērtīgi izmantotu un aizstāvētu savas tiesības tiesas procesā, var būt nepieciešamas specializētas zināšanas, kādas ir, piemēram, zvērinātiem advokātiem, kas pārzina tiesvedības procesu un sekmīgi orientējas tiesību aktos. Tādēļ jūsu aprakstītajā situācijā savu interešu aizstāvībai un atbilstošai rīcībai būtu vēlams konsultēties ar kvalificētu juristu vai zvērinātu advokātu. 

Spriedumu vienkāršotās procedūras lietā var pārsūdzēt tikai apelācijas instances tiesā, kas ir galīgais nolēmums lietā. Kasācijas kārtībā apelācijas instances tiesas spriedumu pārsūdzēšanu neparedz Civilprocesa likums. Šādu regulējumu likumdevējs noteicis, lai īsā termiņā panāktu strīda noregulējumu ar tiesas spriedumu gan no procesuālās ekonomijas, gan tiesāšanās izdevumu samērīguma aspekta. Vienkāršota civillietas izskatīšana ir spēkā no 2011. gada 30. septembra, kad stājās spēkā Civilprocesa likuma 30.3 nodaļa, kas regulē prasības pieteikumu izskatīšanu maza apmēra prasībās (kopš 2018. gada to nosaukums ir “vienkāršotās procedūras lietas”) par naudas un uzturlīdzekļu piedziņu (vairāk skat. šeit). 

Latvijas kā tiesiskas valsts kodols ir nostiprināts Satversmē, un kā paudis bijušais Latvijas prezidents, jurists un politologs Egils Levits: “Tiesiskums ir Latvijas konstitucionālās identitātes obligāts elements. Latvija ir tiesiska valsts, tātad valsts iekārta, kas nodrošina tiesiskumu, un tas nozīmē, ka visi tiesiskas valsts principi tiek īstenoti un par to gādā visi konstitucionālie orgāni, bet beidzamā instancē par to gādā tieši Satversmes tiesa. Ja visi pārējie konstitucionālie orgāni neizdara savu darbu pareizi, tad beidzamā institūcija ir Satversmes tiesa, un tās uzdevums mūsu konstitucionālajā iekārtā ir gādāt par to, lai tomēr tiesiskums uzvarētu.”  

Satversmes tiesa ir neatkarīga tiesu varas institūcija, kas atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Tas nozīmē, ka ikviena persona, kura uzskata, ka ar likumu vai citu normatīvo aktu ir aizskartas viņas Satversmē ietvertās pamattiesības, var vērsties ar konstitucionālo sūdzību jeb pieteikumu Satversmes tiesā. Personas pamattiesības ir noteiktas Satversmes VIII nodaļā, un, kā minēts iepriekš, tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no tām. Satversmes tiesa pārbauda, vai likums nav pretrunā Satversmē noteiktajām pamattiesībām. Tomēr jānorāda, ka Satversmes tiesā nevar pārsūdzēt citu tiesu lēmumus un spriedumus, kā arī pieteikumam jābūt juridiski pamatotam (skat. Satversmes tiesas likuma 18. pantu).

Vairāk par tiesvedību Satversmes tiesā un tās sprieduma nozīmi varat uzzināt šeit.