Apsaimniekotāja darbība aplūkojama divos aspektos: 1) centība un godprātīgums kārtējo pienākumu izpildē un rīcībā ar iekasēto naudu; 2) pārvaldnieka rīcībā esošie līdzekļi – cik lielā mērā mājas tehniskā stāvokļa uzlabošanai nepieciešamie tēriņi ir salāgojami ar finanšu līdzekļiem, kas iegūti no dzīvokļu īpašniekiem ēkas apsaimniekošanas maksas veidā. 

Ja šie maksājumi ir niecīgi, tad arī uzkrājumi lielākiem mājas remontiem nav izveidoti. Taču, spriežot pēc Jūsu minētā, ir jāremontē gan mājas pamati, gan jāmaina stāvvadi, un šādiem darbiem ir prāvas izmaksas. Acīmredzot šīs „kaites” ir uzmilzušas gadu gaitā.

Daudzdzīvokļu māja nepieder nevienam citam kā tikai dzīvokļu īpašniekiem; ja arī privatizācijas procesu neesat līdz galam pabeiguši un pārņēmuši māju dzīvokļu īpašnieku valdījumā, neviens cits kā vien paši īpašnieki par remontiem nemaksās.

Dzīvokļa īpašnieka pienākumus nosaka Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pants, kura pirmajā daļā ir noteikts: dzīvokļa īpašniekam ir pienākums piedalīties dzīvojamās mājas pārvaldīšanā.

Tas nozīmē, ka dzīvokļu īpašnieku kopībai ir jāorganizējas un jāizveido tāda struktūra (piemēram, dzīvokļu īpašnieku biedrība), kas pārzina mājas finanšu stāvokli, plāno nepieciešamos remontus un ar tiem saistītos papildu izdevumus (tātad arī apsaimniekošanas maksas paaugstinājumu) un saskaņā ar kopīgo balsojumu (50%+viena balss) dod attiecīgu uzdevumu pārvaldniekam. Protams, tas iespējams vien tad, ja dzīvokļu īpašnieki ir pārņēmuši māju valdījumā un noslēguši attiecīgu līgumu ar pārvaldnieku (tas var būt šis pats komunālais uzņēmums), dodot tam pārvaldīšanas uzdevumu un šā uzdevuma izpildi kontrolējot.

Tikai individuāli paužot sašutumu, kas nav pamatots ar skaitļiem un aprēķiniem, dzīvokļu īpašnieku iespējas kontrolēt apsaimniekotāja rīcībā esošo līdzekļu izlietojumu (un jo vairāk apsaimniekotāju ieinteresēt vai motivēt vairāk pūliņu ieguldīt mājas uzturēšanā) ir vājas.