Saskaņā ar Darba likuma 40. panta otro daļu darba līgumā ietver noteiktu informāciju, tostarp atbilstoši Profesiju klasifikatoram darbinieka profesiju un vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu, nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku, nolīgtās darba samaksas apmēru, izmaksas veidu un laiku. 

Savukārt Darba likuma 56. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka darba devējs ar saviem rīkojumiem darba līgumā var precizēt darbinieka darba pienākumus. Tas nozīmē, ka darba devējs ar rīkojumu var precizēt un konkretizēt tikai tos darbinieka pienākumus, kas nolīgti darba līgumā vai amata aprakstā darbinieka saistības (nolīgtā pamatdarba) izpildījumam. 

Darba likuma 56. panta trešā daļa noteic, ka darba devējam nav tiesību prasīt, lai darbinieks veiktu darba līgumā neparedzētu darbu, izņemot Darba likuma 57. pantā norādītos gadījumus. Proti, darba devējam ir tiesības ne ilgāk kā uz vienu mēnesi viena gada laikā norīkot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kuras nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā. 

Jāņem vērā, ka likums neaizliedz darbiniekam un darba devējam līdztekus nolīgtajam pamatdarbam vienoties par tāda darba veikšanu, kas nav paredzēts darba līgumā (saskaņā ar Darba likuma 65. panta pirmo daļu). Tas būs papildu darbs, par kura veikšanu pusēm jāvienojas. Darbiniekam ir tiesības atteikties veikt papildu darbu. Ja darba devēja uzdotie pienākumi neatbilst darbinieka nolīgtajam pamatdarbam, tie vērtējami kā papildu darbs. Turpretī, ja darbinieks piekrīt veikt papildu darbu, saskaņā ar Darba likuma 65. panta pirmo daļu par papildu darba veikšanu jāparedz atbilstoša piemaksa, kuras apmēru nosaka darba koplīgumā vai darba līgumā vai par kuru puses savstarpēji vienojas.