Minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kuru katram vecākam neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam, noteikts Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumos Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”. Atbilstoši minēto noteikumu 2.punktam katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus šādā apmērā:

1)      katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 (septiņu) gadu vecuma sasniegšanai –25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, kas šobrīd atbilst EUR 80 (astoņdesmit eiro);

2)      katram bērnam no 7 (septiņu) gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, kas šobrīd atbilst EUR 96 (deviņdesmit seši eiro).

Tas nozīmē, ka gadījumā, ja no atbildētāja tiek lūgts piedzīt uzturlīdzekļus valstī noteiktajā minimālajā apmērā, prasībā par uzturlīdzekļu piedziņu nav nepieciešams norādīt uzturlīdzekļu apmēra pamatojumu un jāpievieno pierādījumi, kas tos apstiprina.

 Atbilstoši Senāta Civillietu departamenta 2007.gada tiesu prakses apkopojuma „Par ģimenes tiesību normu piemērošanu” 8.punktā norādītajam, ja prasītājs vēlas piedzīt uzturlīdzekļus virs valstī noteiktā minimālā apmēra, tam prasībā jānorāda apstākļi, ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu, un pierādījumus, kas tos apstiprina.

Tādējādi, ja persona vēlas piedzīt uzturlīdzekļus virs valstī noteiktā minimālā apmēra, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai prasībā jānorāda apstākļi, kas pierāda bērnam nepieciešamos izdevumus un faktiskās vajadzības, kā arī jāiesniedz pierādījumi, kas apstiprina minētos apstākļus.

Attiecībā uz uzturlīdzekļu apmēru vēršam Jūsu uzmanību, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, uzmanība, pirmkārt, jāvelta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērnu intereses (jāveicina labvēlīgi apstākļi veselīgai un normālai fiziskai, intelektuālai, tikumiskai, garīgai un sociālai attīstībai brīvības, cieņas un materiālās nodrošinātības gaisotnē), ņemot vērā vecāku tiesības un pienākumus (sk. 1959.gada 20.novembra Bērnu tiesību deklarācijas 2. un 6.principu, 1989.gada 20.novembra konvenciju „Par bērnu tiesībām” 3.pantu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pantu).

No minētā secināms, ka uzturlīdzekļu sniegšanas pienākums primāri saistīts ar vecāku mantas stāvokli un šim stāvoklim atbilstošu bērnu nodrošinājumu, līdz ar ko, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesa vērtē gan pieprasītā uzturlīdzekļu apmēra pamatojumu, gan tā samērīgumu ar abu vecāku mantas stāvokli.