Vecāku pienākums uzturēt bērnu – tagad arī samērā ar spējām

2013.gada 1.janvārī stājās spēkā vairākas izmaiņas Civillikumā. Mainījies arī 179.pants, kas noteic vienu no vecāku pienākumiem – bērna uzturēšanas pienākumu. Līdz grozījumu izdarīšanai Civillikuma 179.panta pirmā daļa noteica: "Vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt." No 2013.gada 1.janvāra panta pirmā daļa izteikta šādā redakcijā: "Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa."

Līdz pieņemtajiem grozījumiem uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums primāri tika saistīts ar vecāku mantas stāvokli. Tātad - tiesai jāizvērtē vecāku mantas stāvoklis un bērna uzturam nepieciešamā summa jāsadala proporcionāli katra vecāka mantiskajam stāvoklim. Tas nozīmē, ka tam vecākam, kura ienākumi ir lielāki, vairāk arī jāpiedalās bērna uzturēšanā. Princips, protams, ir pareizs, un tādās situācijās, kad abiem vecākiem ir legāli ienākumi, tas lieliski darbojas.

"Civillikuma regulējums daudzos gadījumos nav bijis samērīgs un taisnīgs."

Problēmas rodas, ja kāds no vecākiem ir negodprātīgs. Vairums, kas tiesas ceļā risinājuši strīdu par uzturlīdzekļu piedziņu viņu aizgādībā esošo bērnu uzturam, zina, cik sarežģīti ir cīnīties ar neapzinīgo tēvu vai māti, kas sev piederošā uzņēmumā saņem minimālo algu un pieliek visas pūles, lai no tiesas noslēptu savu patieso mantisko stāvokli, un tas arī nemaz nav tik ļoti grūti izdarāms. Rezultātā – kaut arī otras puses patiesais mantiskais stāvoklis ir ievērojami labāks un tas bērna uzturēšanā varētu ieguldīt daudz vairāk līdzekļu, prasītājam pierādīt ar faktiem to tiesai praktiski nav iespējams. Kā pierādīt, piemēram, ka māja pāris gadu laikā uzcelta par atbildētāja līdzekļiem, ja tā zemesgrāmatā reģistrēta uz pensionēto vecāku vārda un pašam jau gadu gadiem tik vien ienākumu kā minimālā alga?

Arī likumprojekta anotācijā norādīts, ka iepriekšējais Civillikuma regulējums daudzos gadījumos nav bijis samērīgs un taisnīgs, jo veicina to, ka persona ļaunprātīgi izmanto savas tiesības un, būdama darbspējīga, nemaz necenšas gūt ienākumus no darba, lai uzlabotu savu mantisko stāvokli un varētu dot lielāku artavu bērna uzturēšanā, vai arī apzināti slēpj savu patieso mantisko stāvokli.

Tādējādi, lai novērstu šādas situācijas, likumdevējs līdztekus mantiskajam stāvoklim turpmāk noteicis vēl papildu kritēriju uzturēšanas pienākuma apjoma noteikšanai – spēja uzturēt citas personas.

Jau ar Augstākās padomes 1991.gada 4.augusta lēmumu "Par pievienošanos starptautiskajam cilvēktiesību aktam – Konvencijai par bērna tiesībām" Latvijas Republika pievienojās minētajai konvencijai, kuras 27.panta otrā daļa paredz plašākas vecāku pienākuma robežas uzturēt bērnu, paredzot, ka svarīgas ir ne tikai vecāku finansiālās iespējas (mantiskais stāvoklis, ienākumi), bet arī vecāku spēja gūt ienākumus un nodrošināt bērnam uzturu.

"Līdztekus mantiskajam stāvoklim noteikts papildu kritērijs uzturēšanas pienākuma apjoma noteikšanai – spēja uzturēt citas personas."

Pretēji konvencijā minētajam, Civillikuma 179.pants ilgu laiku noteica, ka uzturlīdzekļu apmērs saistīts tikai ar vecāku mantas stāvokli. Ieviešot grozījumus, šī neatbilstība starptautiskajam cilvēktiesību dokumentam ir novērsta un turpmāk tiesai, izskatot vecāku strīdus par piedzenamo uzturlīdzekļu apjomu, jāvērtē ne tikai vecāku mantiskais stāvoklis, bet arī atbildētāja spēja uzturlīdzekļus konkrētajā apmērā sniegt.

Tādējādi, ja jauns un vesels, darba spējīgs vecāks tiesai iesniegs pierādījumus, ka viņa ienākumi ir vien valstī noteiktajā minimālajā apmērā, tiesai būs jāvērtē atbildētāja spēja gūt lielākus ienākumus. Par kritēriju šādas spējas izvērtēšanā varētu kalpot arī personas izglītība un prasmes utt.

Jāatceras, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota ar tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem, tamdēļ svarīgi būs arī pašiem prasītājiem sniegt tiesai maksimālu informāciju par atbildētāju, kas ļautu tai izdarīt secinājumus par viņa spējām dot uzturu.